Latviešu leģiona piemiņas brīdis Sidnejas kapos

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Aija Balode kopj kapus. FOTO Gundega Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Piemiņas plāksne latviešu karavīriem. FOTO Gundega Zariņa.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Aija Balode, Aivars Sidorenko, Lauma Krādziņa, Valdis Krādziņš. FOTO Gundega Zariņa.

Trešdien, 2022. g. 16. marta pēcpusdienā, Sidnejas Rukvudas latviešu kapsētas DV nodalījumā, par spīti lietus draudiem, saujiņa latviešu pulcējas nolikt pa puķei uz bijušo leģionāru kapiem, atzīmējot latviešu Leģiona atceres dienu.

Jau iepriekš Aija ar Krādziņu saimi izrāva nezāļu kušķus, kas šur tur bija izspraudušies caur grants taciņām, pateicoties ārkārtīgi pēdējo nedēļu lietainajam, bet pie reizes siltajam laikam. Aijas sagrābstītās lapu un agāpiju kaudzītes novietoja ceļmalā, kur tos savāks ikdienas dežūrējošie kapu uzturēšanas komitejas darbinieki. Smalkās neļķes kopā ar sarkanajiem zaļumiem novietoja vāzītēs pie plāksnes ar uzrakstu LATVIEŠU KARAVĪRAM. Ierodas arī Aivars – priecīgs, ka tika laikus, neskatoties uz satiksmes sarežģījumiem pa ceļam.

Sākot piemiņas brīdi, Vienības draudzes diakone Gundega Zariņa pateicās klātesošajiem, kas atvēlējuši laiku sanākt un kopā atcerēties mūsu leģionā iesauktos, daudzi no kuriem bija jauni zēni izrauti gandrīz tieši no skolas sola. Tiem stāvēja priekšā varonīgas dienas vai nu Krievijā, Latvijā aizturot sarkano vilni tik daudz, lai dotu iespēju bēgļiem tikt uz rietumiem, vai arī Pomerānijas atkāpšanas šausmas. Tos, kuri palika dzīvi, gaidīja gūsts vai nu austrumos, vai pie sabiedrotajiem. Tādā Beļģijas nometnē, Zēdelgemā 1945. g. pēcziemassvētku gaisotnē nodibinājās karavīru palīdzības organizācija – Daugavas Vanagi.

Bijušais leģionārs, virsleitnants un 19. divīzijas kapelāns, pēc kara gūsteknis, vēlāk Sidnejas ev. lut. vienības draudzes mācītājs, nelaiķis Verners Voitkus kalpoja Kurzemē apzīmētā Kurzemes cietokšņa laikā. Vadot 1944. g. Ziemassvētku dievkalpojumu Lestenes baznīcā, apšaudē tika ievainots. Evakuēts pēc laika uz Vāciju. Nonāca, kā vēl kādi 20 000 tautieši, Austrālijā, kur kalpoja no 1952. gada, galvenokārt Adelaidē, draudzēs, bet arī DV organizācijā, iestājoties kā biedrs pēckara Vācijā, un nopelnījis DV krūšu nozīmi zeltā. Zemes gaitas noslēdza Sidnejā 1987. g. 15. aprīlī, kur kalpoja kā Vienības draudzes mācītājs. Pelni apbedīti Rukvudas kapsētā līdz pārapbedīšanai 2016. gadā Lestenes Brāļu kapos, kur arī baznīcā atrodas viņam piemiņas plāksne.

Esam bezgala pateicīgi visiem – dzīvajiem un mirušajiem, kuri cīnījās mūsu un tautas neatkarības labā. Dzejnieks Andrejs Eglītis (arī DV organizāciju biedrs), tā laika kara reportieris, savā dzejā daudz apdzejodams mūsu karavīru un tautas traģēdiju, atklāja, ka no rīta ceļoties un arī vakarā noskaitīja Tēvreizi, un tā arī mēs noskaitījām Mūsu Tēvs debesīs.

Nobeidzām, kopā nodziedot latviešu karavīru vakara jundas dziesmu Mārtiņa Lutera Dievs kungs ir mūsu stiprā pils, ar latviešu valodas cienītāja un atbalstītāja Kristofera Fīrekera iejūtīgo tulkojumu. Šī dziesma, latviešu luterāņu baznīcas himna, ievietota kā pirmā himna 1992. g. izdotajā Dziesmu grāmatā, kur seko Kol. 3:16-17 citējums, ko nolasīja, kurā arī ir mudinājums: „Dziediet Dievam psalmus, himnas un garīgas dziesmas pateicības pilnām sirdīm!“ Citur bībelē daudzās vietās pat ierosinājums gavilējiet! Ja ne baznīcā, tad kur labāk kā kapos brīvā dabā! Tā mēs nodziedājām no visas sirds.

Dabas asaras noturējās, un varējām pakavēties pie kapiem un katra atmiņām par to laiku un mūsu varonīgajiem leģionāriem.

Gundega Zariņa

Laikrakstam „Latvietis“,