Dzejai ir jāmaina pasaule!

Palielināt / Enlarge

Madara Gruntmane. FOTO Video kadrs.

„Esmu tīri nejauši tikusi līdz godpilnam vārdam dzejniece,“ stāstīja Madara Grunt­mane par sevi. Dzimusi 1981. gadā Liepājā, uzaugusi nabadzībā un strādājusi visādus darbus. Dzejas sākusi rakstīt bērnudārzā un turpinājusi pusaudzes gados. Rakstījusi savas jūtas un visu, kas vien nācis prātā, bet šīs dzejas tikušas izbrāķētas kā nepiemērotas publicēšanai. Madarai uznākusi depresija, un ilgi vairs nav rakstījusi.

Kad atsākusi rakstīt, piecu gadu laikā sarakstījusi 60 dzejoļus. Parādījusi Guntaram Godiņam, Atmodas laika cilvēkam, kurš neesot baidījies no padomju varas, vienmēr esot bijis revolucionārs ar plašu pasaules redzējumu un drosmi. Madarai teicis: „Te tev jau ir vesela grāmata gatava!“ Izdevniecība Neputns ir izdevusi divus Gruntmanes dzeju krājumus – Narkozes un Dzērājmeitiņa. Pirmais ieguva lasītāju Gada balvu un ir izpirkts. Madara rakstot trešo grāmatu ar citu novirzienu.

Sidnejas AL58.Kultūras dienu programmā bija izsludināta dzejas diena. Doma interesanta! Kādreiz Austrālijā bija Rakstnieku dienas, un pazīstami latviešu dzejnieki. Bet tagad? Būs pašu vidū jāatklāj un jāattīsta dzejiskas spējas! Ar tādu nolūku Ilona Brūvere bija Latvijā sarunājusi dzejnieci Madaru Gruntmani pirms Kultūras dienām Austrālijā vadīt dzeju darbnīcas. Covida dēļ darbnīcas notika neklātienē.

Uz pirmo darbnīcu 23. novembrī Zoom telpā pieslēdzās kādi 20 dalībnieki. Vairums bija Austrālijas latvieši, daži šeit dzīvojuši tikai kādus 10 gadus, un piedalījās tāpēc, ka dzeja patīk un interesē. Daži kādreiz uzrakstot kādu dzeju, un pāris bija tādi, kas gribētu uzrakstīt. No Latvijas piedalījās Baiba Krūzīte un Raimonds Akmens-Alksnis. Uz otro darbnīcu 5. decembrī dalībniekiem bija uzdots uzrakstīt dzejas. Trešo reizi dzejniece aicināja katru topošo dzejnieku satikties ar viņu atsevišķi, lai pārrunātu dzejas un tās pārlasītu skaļā balsī.

Darbnīcās galvenā tēma bija Dzeja šodien Latvijā. Vispirms dzejniece pieskārās pie tradicionālās formas dzejām, starp kurām daudzas mums ir pazīstamas kā dziesmas. Tagad mūziķi vairs nemeklējot dzejas, bet paši rakstot tekstus. Arī haiku ar skaistajiem, intīmajiem domu zibšņiem īsā koncentrētā formā piederot pie tradicionālajām dzeju formām.

Kopš padomju laikiem Latvijā ir izaugusi vesela jaunu dzejnieku paaudze, kuri dzejas raksta brīvā formā. To starpā Inga Gaile esot visvairāk godalgota. Marts Pujāts 2021. gadā izpelnījis Latvijas literatūras (LALIGABA) balvu par bērnu dzeju grāmata Ej nu ej. Marts Vērdiņš savām tā saucamajām konceptuālajām dzejām pats nevienu vārdu nerakstot, bet sameklējot interesantus teicienus vai vārdus internetā un citur, un tos sastiķējot dzejā.

Jaunie dzejnieki ir rakstījuši gan modernisma, gan postmodernisma, gan arī metamodernisma dzejas. Modernisms esot elitārs, egoistisks, subjektīvs, emocionāls, dziļš. Postmodernisms esot bez jēgas, bez dziļuma, bezgalīgi garlaicīgs. Metamodernisms svārstoties starp modernisma sajūsmu un postmodernisma ironiju.

Iepazināmies ar kādiem 17 dzejniekiem un noklausījāmies dažas dzejas no katra. Ir gan raiba un interesanta tā dzeju jaunrade Latvijā! Par brīvās formas dzejām palika iespaids, ka patiešām varētu brīvi rakstīt ko un kā grib. Reti kādai dzejai bija atskaņas vai tādi pantmēri kā agrāk ierasti. Vizuāli dzejas bija bezgala dažādas – īsas, garas, blīvas, tievas. Dažām vārdi veidoja zīmējumu. Kādai nosaukums bija garāks par pašu dzeju. Cita bija galīgi nesaprotama ar šķietami nesakarīgu vārdu virkni.

Kas tad ir dzeja? Dzejā vajagot skaidru mērķi un patiesus vārdus. Gruntmane dzejai uzdod augstu mērķi – tai ir jāmaina pasaule! Dzejas galvenais uzdevums esot kaut kādā veidā sašūpot pasauli un cilvēkiem likt domāt. Tai pašā laikā Gruntmane uzskata, ka dzeju ir bijis vērts rakstīt pat tad, ja tā uzrunā vienu vienīgu cilvēku un ja tas tad vairs nejūtas tik viens.

Neesmu un netaisos būt dzejniece, bet, protams, ka gribētu pasauli mainīt! Kur tad ir kāds cilvēks, kurš to negribētu? Tā kā rakstīt var brīvi bez likumiem un robežām, arī es uzdrošinājos un uzrakstīju dzeju. Neesmu manījusi, ka pasaule būtu mainījusies kopš uzrakstīju. Dzejas sarakstīja arī citi Austrālijas latvieši – Marita Lipska, Ojārs Greste, Bonnija Viļuma un Lelde Vītola.

Gruntmanes sniegums bija augstā līmenī, dziļš un plašs kā universitātes kurss. Nevis pamācīja, bet iedvesmoja un iedrošināja pašiem brīvi domāt, novērot, rakstīt un ar rakstīto dalīties. Viss bija tik dzīvā, bagātā latviešu valodā, kā skaistā sapnī!

Baiba Haringtona (Harrington)
Laikrakstam „Latvietis“