Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Nojaukt nedrīkst atstāt!“ – kur lai liek komatu, ja iet runa par monumentālo pieminekli „atbrīvotājiem“ Uzvaras parkā Pārdaugavā.

Austrālijā apmēram reiz gadā kādreiz iznāca rakstu krājums par latviskām problēmām ar nosaukumu „Archīvs“. 28. sējums iznācis 1987. gadā ar virstēmu „Brīvības cīnītāji“ (ISBN 0947177043).

Daugavas Vanagu Centrālās valdes kādreizējais jaunatnes nozares vadītājs, kara laikā pretestības kustības dalībnieks Indulis Kažociņš minētajā sējuma 53. lpp. apraksta Latvijas sūtņa Voldemāra Salnā ziņojumu sūtnim Kārlim Zariņam Londonā, ko Zariņš 1944. gada 28. augustā iesniedza tālāk britu ārlietu ministrijai.

„Pretestības kustība no Latvijas ziņo, ka 6. augustā, kad krievu karaspēks ielauzās Ļaudonā, čekisti sadzinuši kādā klajumā 630 Ļaudonas un apkārtnes iedzīvotājus un ar ložmetējiem viņus nošāvuši. Līķi vēlāk sadedzināti. Stāstītājs ir kāds skolotājs, K., kas pats bijis nošaujamo starpā, izlicies par mirušu un izbēdzis. Līdzīgā kārtā iedzīvotāji apšauti Kalsnavā, kad krievi to ieņēma 12. augustā. Iedzīvotāju apšaušana notikusi arī, krieviem ielaužoties Biržos. Britu ārlietu ministrijas ierēdnis savā piezīmē raksta: „There seems to be no reason to doubt that such atrocities are being committed against Latvians by the N.K.V.D. in the wake of the Red Army (as well as by Germans). Unfortunately there is no action that we can take with the Russians.“*“

Kažociņš turpina: „Masu slepkavības, sarkanarmijas marodieru izdarītā laupīšana un izvarošana un komunistu varasvīru varmācības radīja Latvijas iedzīvotājos jaunu riebumu pret iebrucējiem un apstiprināja pārliecību, ka krievi ir apņēmušies latviešu tautu iznīcināt.“

Interesanti ir Kažociņa citētie fragmenti no amerikāņu diplomātiskā korespondenta Edmunda Stīvensa 1950. gadā iznākušās grāmatas „This is Russia – Uncensored“ (Šī ir Krievija – bez cenzūras). Stīvenss bija ieradies Liepājā 1948. gada decembrī, lai dotos caur Kurzemi uz Rīgu un no turienes tālāk uz Maskavu. Braucienā no Liepājas viņam pretī sēdējis kāds čekas pulkvedis. Stīvenss raksta: „(viņš) pavilka sāņus kupejas loga aizkaru un domīgs raudzījās naktī. Tumsā, melnā kā piķis, šūpojās vāras, vientuļas ugunis. Mēs braucām cauri Kurzemei. „Īgni un stūrgalvīgi ļaudis, šie latvieši“, viņš klusi sacīja. „Viņi necieš mūs, krievus, viņi negrib pieņemt mūsu sabiedrisko iekārtu. Viņu raksturs vienkārši ir pārāk spītīgs un savtīgs. Ja man ļautu vaļu, visu to baru vienkārši nogādātu kādā drošā vietā aiz Urāliem. Tur vietas diezgan, lai viņi ārdās tur. Šeit mēs tad varētu nometināt savējos““.

Trīs mēnešos vēlāk, 1949. gada 25. martā, patiešām izveda un „nogādāja kādā drošā vietā“ 42 000 „stūrgalvīgos“.

Kažociņš rakstā izmanto informācijas avotus, kuri bija pieejami tai laikā, Aukstā kara pēdējos gados. Tāpēc būtu interesanta šodienas vēsturnieku pārbaude par minētajiem notikumiem.

Tātad – „atbrīvotāji“. Un kur likt komatu?

GN
2022. g. 26. aprīlī

* „Neliekas, ka būtu kāds iemesls apšaubīt to, ka šādus zvēriskumus pret latviešiem nodara NKVD sekodami Sarkanai armijai (kā arī dara vācieši). Diemžēl, nav nekādas rīcības, ko mēs varētu veikt ar krieviem“ [„Situation in Latvia“. Baltic States, N 5172. 28. Aug. 1944. Public Records Office. London.]