Brigita Ozoliņa – māksla, grāmatas, rakstniecība

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Brigita, Mirdza, Simon Ozoliņš. FOTO no Brigitas Ozoliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Brigita Ozoliņa. „Kryptos“, 2011, MONA. FOTO Brett Boardman.

Palielināt / Enlarge

Brigita Ozoliņa. „Graphos“, 2016, MONA. FOTO Remi Chauvin.

Palielināt / Enlarge

Brigita Ozoliņa. „Mana balss“ („My Voice“), 2021, 85 Macquarie Street, Hobart. FOTO Simon Ozoliņš.

Palielināt / Enlarge

Brigita Ozoliņa. „Tasmānijas lasītava“ („A Tasmanian Reading Room“), 2019, FOTO Jessi Hunniford.

Palielināt / Enlarge

Brigita Ozoliņa pie sava darba „Spogulis“, 2007, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecā ēka Elizabetes ielā. FOTO no Brigitas Ozoliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Ceļojumu“ skatās Valdis Zatlers, Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2010. FOTO diena.lv.

Mūsu grāmatas liecinās par vai pret mums
Pēc grāmatām, ko saucam par savām, mūs vērtēs.

Alberto Mangels

Dr. Brigita Ozoliņa – labi pazīstama latviešu instalācijas māksliniece, vecākā pasniedzēja Tasmānijas Universitātes Radošās mākslas un mediju skolā (CAM), kur pasniedz kopš 2000. gada.

Brigita ir latviete no Melburnas, bet 1983. gadā viņa pārcēlās uz Hobārtu. Brigitai ir bibliotekāres un mākslas administratores pieredze. 1970. gados viņa ieguva bakalaura grādu Monaša (Monash) Universitātē Melburnā klasikas specialitātē un 1980. gados studēja bibliotekzinātni Tasmānijas Universitātē. Vairākus gadus viņa ir strādājusi Valsts bibliotēkā, bet vēlāk kļuva par mākslas administratori Glenorkī (Glenorchy) pilsētas domē, piedaloties Moonah mākslas centru (MONA) izveidošanā. Viņa ir koordinējusi tādus pasākumus kā Symphony Under the Stars un Carols by Candlelight.

1994. gadā Brigita uzsāka studijas Tasmānijas Universitātes mākslas skolā, kuru absolvēja 1999. gadā ar BFA pirmās klases apbalvojumu, universitātes medaļu un APA stipendiju. 2004. gadā Brigita ieguva doktora grādu, aizstāvot disertāciju „Meklējot tēmu: jauni naratīvi caur instalāciju“, par kuru saņēma dekāna atzinību. Kopš 1994. gada Brigitai ir bijušas gandrīz 20 personālizstādes un viņa ir piedalījušies vairāk nekā 40 grupu izstādēs Tasmānijā. Viņas darbi skatāmi MONA (Moonah mākslas centrā Hobartā, Tasmānijā) un arī galerijās citās Austrālijas pavalstīs un ārzemēs. Viņai ir bijuši liela mēroga projektu pasūtījumi, starp kuriem ir ietilpst pasūtījumi Deivida Volša Vecās un jaunās mākslas muzejam, Atdalītajai kultūras organizācijai, Tasmānijas muzejam un mākslas galerijai, Tasmānijas Valsts bibliotēkai un Sorosa fondam Latvijā. Par viņu varam lasīt arī ALMA (Austrālijas latviešu mākslinieku apvienības) izdotajā grāmatā (Sidnejā, 2008. gadā).

Brigita ir saņēmusi arī neskaitāmas mākslinieku stipendijas, tostarp 2008. gadā Qantas Contemporary Art Award, Austrālijas padomes un Arts Tasmania stipendijas. Viņa ir rezidencējusies Ņujorkā (2013), Rīgā (2008), Londonā (2002), Parīzē (2002), Gorge Cottage in Launceston (2005) un Port Arthur, Tasmānijā (2007). Brigita dzīvo kopā ar savu partneri Džerardu Vilemsu, kurš palīdz daudzu viņas liela mēroga projektu celtniecībā un projektēšanā. Viņas dēls Saimons Ozoliņš ir kinooperators Sidnejā.

Brigita Ozoliņa – māksliniece

Brigita Ozoliņa savus darbus veido, iedvesmojoties no mīlestības uz grāmatām un bibliotēkām. Kamēr viņa strādā dažādos plašsaziņas līdzekļos, viņai ir reputācija, veidojot liela mēroga instalācijas par valodu, literatūru un mazāk zināmu vēsturi. Ja esat bijuši MONA, Deivida Volša Vecās un jaunās mākslas muzejā, iespējams, esat pieredzējis Kriptos – tumšu, labirintu telpu, kas atgādina kriptu. Sienas ir izklātas ar bināru kodu, kas izrunā fragmentus no viena no vecākajām mums zināmajām literatūras daļām – Gilgameša eposam, kas rakstīta 270. g. p.m.ē., izmantojot seno rakstīšanas sistēmu, ko sauc par ķīļrakstu. Nokļūstot darba centrā, jūs dzirdat dziļu pamata noti, ko pārklāj operdziedātāja balss un Tuvo Austrumu ūda. Centrālajā kamerā, kas bagātīgi izklāta ar apzeltītu bināro kodu, jūs skatāties uz augšu un redzat ķermeni, kas šķietami piekārts no griestiem. Ir zināms, ka apmeklētāji kliedz, neapzinoties, ka tas ir viņu pašu atspulgs, kas iemūžināts augšējā spogulī.

Kriptos, 2001, MONA.

Kryptos, iespējams, ir Brigitas pazīstamākais darbs, ko pasūtījis Volšs krietni pirms MONA atvēršanas. Toreiz Volšs viņai aprakstīja MONA kā paplašinājumu viņa oriģinālajam artefaktu muzejam, kas tika izstādīts Roy Grounds House, kas tagad ir kļuvis par ieeju lielākajā privātajā muzejā dienvidu puslodē.

Brigita ir arī darinājusi citus darbus MONA: Moira (2013) izstādei Sarkanā karaliene, Graphos (2016) On the Origin of Art*, kas bija atbilde zinātnieka Marka Čangizi teorijai par to, kā cilvēki attīstīja valodu, un The Chapel (2013), kuru pasūtīja Volša sieva Kirsha Kaechele, kas veltīta Tasmānijas dabai. Viņa ir arī sadarbojusies ar komponistu un pianistu Maiklu Kīrenu Hārviju, veidojot darbu MONA FOMA, radījusi konkrētai vietai raksturīgu darbu DARK MOFO Hobartas vēsturiskajā mājā Narryna un pabeigusi pasūtījumus filmai Ten Days on the Island, Tasmānijas muzejā un mākslas galerijā, Tasmānijas Valsts bibliotēka, Neatkarīgā kultūras organizācija un Sorosa fonds Latvija.

Brigitas jaunākais liela mēroga projekts bija uz teksta balstīta instalācija, kas bija redzama uz vienas no Hobārtas ievērojamākajām ēkām ārpusē. Mana balss (2021) tika pasūtīta Hobārtas pašreizējās biennāles atklāšanai, kas ir jauna Hobārtas pilsētas un Tasmānijas muzeja un mākslas galerijas iniciatīva. Izmantojot vienvirziena redzamības vinilu, kas apdrukāts ar mākoņiem, darbs izveidoja milzīgu zīmogu Hobārtas panorāmā, ko varēja redzēt no krastmalas. Tajā bija rakstīts ES PACEĻU SAVU BALSI, atsaucoties uz Pakistānas aktīvistes Malalas Jusafzai vārdiem, kura cīnās par labākas izglītības iespējām meitenēm un ir jaunākā persona, kas jebkad ir saņēmusi Nobela miera prēmiju. Mana balss, 2021, Macquarie Street, Hobārta.

Daudzās Brigitas instalācijās ir grāmatas. Lasītava (2012) atdzīvināja 30 000 izmestu grāmatu Tasmānijas muzejā un mākslas galerijā, savukārt Tasmānijas lasītava (2019) ir Tardis līdzīga bibliotēka, kurā ir griesti ar kupolu, 2000 grāmatu par Tasmāniju, Ričarda Flanagansa un Alberto Mangelsa citāti, un 42 cilvēku balsis, kas lasa no Tasmānijas autoru grāmatām. Tasmānijas lasītava, 2019, savrupmāja, Hobārtā.

2007. gadā Sorosa fonds Latvijā uzdeva Brigitai noformēt bijušās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku logus Elizabetas un Jēkaba ielā, atzīmējot to 15 gadu jubileju. Spogulis ar nosaukumu Spogulis aicināja sabiedrību domāt par bibliotēku un tās krājumiem kā Latvijas sabiedrības, vēstures un kultūras attīstības atspoguļojumu. Spoguļtekstā Elizabetas ielas darbā uzskaitīti nozīmīgi latviešu kultūrvēsturiskie nosaukumi, jēdzieni, publikācijas un notikumi. Spogulis, 2007, Latvijas Nacionālās bibliotēkas logi Elizabetas ielā.

2008. gadā Brigitai tika piešķirta Qantas Contemporary Art Award atklāšanas balva, lai attīstītu mākslas darbu, kura pamatā ir pieredze, mēģinot sekot mātes bēgšanai no Latvijas uz Austrāliju Otrā pasaules kara beigās. Rezultātā tika izveidota attēlu izstāde Ceļojums (2010), kas bija apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu telpās. Dažas dienas pēc atklāšanas bibliotēkā notika liela nelaime. Grīda iebruka, un nācās glābt 80 000 grāmatu. Liels skaits tika glabāti izstāžu telpā ar Brigitas darbiem. Dienas pirmajā lapā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers apskatīja Brigitas izstādē glabātās grāmatas, labajā pusē – viņas mātes, bet kreisajā – brāļa seja.

Brigita ir ne tikai veidojusi mākslas darbus par mātes bēgšanu no Latvijas, bet arī publicējusi emuāru par ceļojumu caur Latviju, Poliju un vairākām Pārvietoto personu nometņu vietām Vācijā, taču tā arī nepabeidza visu stāstu. Pēdējā gada laikā viņa ir pievērsusies daiļliteratūrai un uzrakstījusi pirmo romāna melnrakstu, pamatojoties uz viņas mātes pieredzi. Pirmās trīs nodaļas tika iekļautas 2021. gada Richell Emerging Writers' Prize, kā vienai no sešpadsmit finālistiem; darbus bija iesnieguši vairāk nekā 850 autori. Lai gan viņa neiekļuva īsajā sarakstā, viņa ir iepriecināta par saviem sasniegumiem un turpina darbu pie romāna.

Par savu mākslu Brigita stāsta

„Es veidoju mākslu par saiknēm starp valodu, zināšanām, vēsturi, birokrātiju un identitāti, tēmām, kas izriet no manām interesēm par grāmatu, vārdu un bibliotēku. Lai izteiktu savas idejas, es izmantoju plašu materiālu klāstu, tostarp grāmatas, rokrakstus, video, skaņu, mēbeles, biroja aprīkojumu... Mans darbs parasti izpaužas kā instalācija, kas bieži vien ir balstīts uz tekstu un ir specifisks vietai, un dažkārt tajā ir iekļauti rituāli rakstīšanas vai lasīšanas priekšnesumi. Arvien vairāk tas ietver darbu ar citiem ekspertiem, piemēram, arhitektiem, celtniekiem, inženieriem un video un skaņu māksliniekiem. Mana prakse saistās ar konceptuālās mākslas kustību 20. gs. 60. gados un ir attīstījusies saistībā ar poststrukturālo teoriju un literatūru.

Galvenā ideja, kas informē manu darbu, ir tāda, ka valoda ir spēcīgs kultūras un sociāls instruments, kas gan veido, gan ierobežo to, kas un kādi mēs esam un kā mēs domājam. No vienas puses, valoda ļauj mums dalīties savās idejās un uztverē par pasauli, kurā dzīvojam, bet, no otras puses, tā nav precīzs realitātes atspoguļojums...

Mana aizraušanās ar valodu izriet no pieredzes, jo esmu uzaugusi ģimenē, kur mājās runāja latviski un publiski angliski. Jau no agras bērnības man bija skaidrs, ka katru no šīm valodām pavada atšķirīgs uzvedības un saziņas veids pasaulē. Pastāvīgs iedvesmas avots bija arī mana tēva plašā bibliotēka, kurā bija grāmatas latviešu, angļu, franču, vācu un sengrieķu valodā – tāpat kā Borhesa Bābeles bibliotēka, viņa grāmatās šķita ietverts pats Visums.

Bet laika gaitā, kad es sāku piekļūt noslēpumiem, kas ietverti šajās grāmatās, es sapratu, ka valoda neizskaidrojamā veidā nespēj aptvert to, kas ir pasaulē. Fuko teica, ka „cilvēka būtne un valodas būtne nekad un nevienā brīdī nav spējusi pastāvēt līdzās un sevi formulēt.“

Es viņam piekrītu – valoda ir skaista, noslēpumaina un sarežģīta, taču tā neatspoguļo realitāti. Tieši šo pēc būtības paradoksālo valodas aspektu es cenšos atspoguļot savā mākslā. Viena darba plūsma ir vērsta uz grāmatas estētiku un vārda neskaidrību; cits atspoguļo manu interesi par to, kā birokrātija pārvalda informāciju un manipulē ar indivīdu, un pēdējā laikā es esmu pētījis saiknes starp senajām rakstīšanas formām, kriptogrāfiju un bināro kodu, īpašu uzsvaru liekot uz pāreju no analogajām uz digitālajām informācijas reģistrēšanas sistēmām.

Paralēli šiem pētījumiem veidoju arī mazāk zināmus Tasmānijas, Latvijas un citus vēstures aspektus.“

Te var skatīt vairākus mākslinieces darbus: https://www.brigitaozolins.com

Brigita – rakstniece

Brigita Ozoliņa pašreiz strādā pie savas jaunās grāmatu, kas ir iekļauta Richell Emerging Writers' Prize sarakstā. Viņas grāmata bija viena no 16 grāmatu saraksta, kas izvēlēti no vairāk nekā 850 konkursam iesniegtajām grāmatām.

Te var uzzināt vairāk šo par balvu konkursu un balvu: https://emergingwritersfestival.org.au/2021-richell-prize-for-emerging-writers-longlist/

Grāmata vēl ir pašā sākuma posmā, Brigita tikai ir pabeigsi grāmatas pirmo melnrakstu. Vēl tai būs nepieciešams liels darbs, pirms tā būs pabeigta un gatava publicēšanai. Jau iekļūšana šajā Richell Emerging Writers' Prize Rišela balvas 16 grāmatu sarakstā ir liels panākums, liels prieks par to! Apsveicam!

2021. gada Rišela balvas sarakstā bija iekļauti šie rakstnieki: Bens Rendāls, Bridžita Luterborova, Brigita Ozoliņa, Danae Sweetapple, Emma Di Bernardo, Džesika Kērksa, Keita Džeimsa, Keja Harisone, Lisa Viesis, Nataša Agafonova, Odeta De Forža, Pols Māršals, Rebeka Haudena, Sāra Fiddelaersa, Simone Džordana, Zaharijs Preiors.

Īsais saraksts tika paziņots 2021.gada 8. oktobrī, bet uzvarētājs – 4. novembrī.

2023. gadā viņa iestāsies rezidencē Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Latvijā, kur plāno pabeigt manuskriptu. Viņa arī strādā pie jauna darbu kopumu sadarbībā ar savu dēlu Simonu Ozoliņu, kas ir operatoru Sidnejā. Viņu projektā ar nosaukumu Salda atmiņa Melburnas Latviešu ciema iedzīvotāji dalīsies atmiņās ar kādu mīļu atmiņu no agras bērnības. Darbus viņi cer izstādīt Latvijā 2023. gadā.

Rakstu publicēšanai sagatavoja
Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“

* „Par mākslas izcelsmi“.