Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

1998. gadā pieņemtie Starptautiskās krimināltiesas Romas statūti definē četrus starptautiskos pamatnoziegumus: genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un agresijas noziegumus.

Padomju juristam Moše Āronam Naumova dēlam Traininam ir lieli nopelni agresijas definēšanā kā starptautisku noziegumu, un to iekļaušanu 1945. gada Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla apsūdzībās pret vadošajām nacistiskās Vācijas personām. Vāciešus notiesāja un pakāra daļēji par agresīvo karu pret Poliju, kamēr komunistiskās Padomju savienības vadītāji netika pat apsūdzēti par agresīvo karu pret to pašu Poliju vai pret Somiju.

Romas statūti ir saistoši 123 valstīm. Gan Krievija, gan ASV bija parakstījuši Statūtus, bet vēlāk neratificēja dalību Starptautiskā krimināltiesā un atcēla savu parakstu.

Krievijas patreizējā agresija pret Ukrainu ir skaidrs pārkāpums starptautiskām normām, bet nav teikts, ka kādu sekmīgi notiesās par to. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, galvenais ir vara, ne tiesiskums.

Kamēr Ukrainā notiek visādas briesmu lietas, tikmēr Latvijā ir aktivizējušies centieni izcīnīt vēsturisku taisnīgumu par mūsu gariem okupācijas gadiem.

Redzamākais ir cīņa pret pieminekļiem. Bez redzamākā pieminekļa Pārdaugavā tiek veidoti saraksti par „sliktiem“ vai vismaz „aizdomīgiem“ pieminekļiem citur Latvijā. To varētu uzskatīt par otro kārtu no 1991. gadā iesāktajiem „tīrīšanas“ darbiem. Ļeņinus drīkstēja novākt bez sevišķi lieliem protestiem, bet, tā kā Latvijā 1991. gada septembrī atradās 51 348 PSRS bruņoto spēku militārpersonas, kā arī Baltijas jūras kara flotes jūrnieki un citas padomju armijai saistītas personas, vēršanās pret armijas slavējošiem pieminekļiem varētu izrādīties nedaudz riskanti.

1992. gada 27. janvārī Krievijas prezidents Jelcins pārņēma bijušo PSRS Ziemeļrietumu karaspēka grupu un Baltijas jūras kara floti Krievijas federācijas jurisdikcijā. Tātad karaspēks palika tas pats, tikai „īpašnieks“ formāli mainījās no Maskavas PSRS uz Maskavas Krieviju. Saimnieks palika tas pats Kremlis.

Nav nekāda pamata atdalīt Sarkanās armijas „varoņdarbus“ no Krievijas armijas darbības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekad nav bijis pat mājiens no patreizējā saimnieka, ka šī armija būtu grēkojusi – ne agrāk, ne tagad.

Kā var attaisnot šīs armijas slavinošus pieminekļus?

GN
2022. g. 25. maijā