Kas ir kopienas teātris?

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ilga Vālodze Ābele, Brigita Stroda, Ieva Ozoliņa Melburnas Latviešu namā. FOTO no Ievas Ozoliņas personīgā arhīva.

Latviešiem kultūra, valoda un izglītība ir vienmēr bijusi svarīga. Visās pasaules malās, tāpat, kā visās Latvijas pilsētās un rajonos, pastāv tautas deju ansambļi, kori un arī – teātru kopas.

Tāpat kā 1953. gadā latvieši dibināja Austrālijas latvieši teātri (ALT) un vēl pirms tam atsevišķas teātru kopas Austrālijas lielākajās pilsētas, jaunā Latvijas diaspora turpina dibināt teātru kopas Eiropas pilsētās un citur. Pasaules latviešu amatieru teātru savienību (PLATS) dibināta pirms diviem gadiem. Tās biedru sastāvā šobrīd ir 22 teātru kopas, lielākā daļa no biedru teātriem ir jaunāki par 10 gadiem.

Skatoties uz ALT 70 gadu pastāvēšanas jubileju 2023. gadā, ir jāatzīst, ka teātra skatītāju skaits Austrālijā ir stipri samazinājies. Arī teātra spēlētājus ir grūtāk pierunāt. Vienmēr jādomā, kā varam vairāk pievilkt cilvēkus pie teātra, bet nepazaudēt mūsu latvisko jēgu? Par vienu iespēju – kopienas teātri svētdien, 8. maija pēcpusdienā, stāstīja viesi no Latvijas – Ilga Vālodze Ābele un Brigita Stroda. Ilga dzimusi un augusi Latvijā, studējusi folkloristiku un padziļināti interesējas par dzīvesstāstu pētniecību un tradīciju pārmantošanu. Kopš 2018. gada strādā fondā INITIUM kā projektu vadītāja un producente, taču dažādos laikmetīgos notikumos kā radošā pētniece izmanto akadēmisko pieredzi un metodes. Brigita ir vairākiem jau pazīstama – Melburnā dzimusi un augusi latviete. Brigitai ir plaša un daudzpusīga pieredze ar kultūru, mākslu un teātri, un viņa ir pavadījusi visu savu darba dzīvi kultūras menedžmentā.

Ilga skaidroja par kopienas teātra (Applied Theatre) metodēm. Tā pamatā ir savest kopā teātra vai citu mākslu profesionāļus ar vienalga kādu kopienu, kura varētu būt kopa, ansamblis, sabiedrība, vienas daudzstāvu mājas iemītnieki, vai daudz kas cits; izpētīt tās vēsturi, kultūru, tradīcijas, stāstus un tad sakopot tādā veidā, ka visi ir iesaistīti. Kopienas stāstus var tad izplatīt, lietojot visādu veida formātus – teātri, mūziku un dziesmu, dejas, lasījumus, filmu utt. Par piemēriem, Ilga rādīja bildes no Vācijas Rimini Protokoll, 100% City projektu, kur 100 iedzīvotāju no vienas pilsētas sanāk kopā uz skatuves un atbild dažādajiem jautājumiem par dzīvi savā pilsētā.

Starp citu, Melburnā arī sagatavoja 100% Melbourne projektu pirms dažiem gadiem (https://www.rimini-protokoll.de/website/en/projects/100-stadt-7-1).

2003. gadā Jaunais Rīgas Teātris (JRT) pirmo reizi uzveda Garā dzīve, par ko režisors Alvis Hermanis toreiz teica: Tas būs stāsts par vienu dienu vecu cilvēku dienā un ko viņš aprakstīja kā „iestudējums bez jebkāda literāra pamata, ko pilnībā veidojuši paši aktieri kopā ar režisoru un scenogrāfu.“ Sekoja Latviešu stāsti 2006. un 2007. gadā, kurus JRT aktieri paši veidoja sadarbībā ar Alvi Hermani. Rādītais piemērs bija aktiera Viļa Daudziņa stāsts par autobusu šoferi: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radioteatris/latvieshu-stasti.-vilja-daudzinja-stasts.a39888/.

Latvijas stāsti tagad jau iznākuši 2. un 3. sērijā. Vēl redzējām dramaturģes Baņutas Rubesas 2004. gada iestudējumu Glabšanās no Trojas, kuru uzveda uz Liepājas karostas smiltīm, pie Ziemeļu fortiem: https://www.youtube.com/watch?v=Nh-f4n95DTU&ab_channel=TheBanuta.

Tās izrādes tapšanā arī bija lasītājiem pazīstamais Ivars Cinkuss. Iespaidīgi bija Latvijas stāsti: Šekspīrs satiek Blaumani, kuru organizēja INITIUM ar atbalstu no Kultūras ministrijas un Latvijas nacionālā kultūras centra, Latvijas simtgades svētku ietvaros. Ilga parādīja Latvijas karti, uz kuras bija atzīmētas pilsētas, pilsētiņas un miestiņi, kuri bija iesaistījušies kopienas teātra uzvedumos vai meistarklasēs, izmantojot paši savus stāstus. Un uzvedumi bija tikpat dažādi, reizēm kā lugas, citreiz kā stāstījumi, reizēm uz vienas vietas, citreiz izmantojot pārgājienus no vienas telpas uz citu, vai uz vairākām. Bet visur bija iesaistīti personas, kuras varbūt nekad agrāk nebija uzstājušies vai pat apmeklējuši parasto teātri. Par Purvciema projektu Robežas varat noskatīties https://www.youtube.com/watch?v=SKJY2nZ-ri4&ab_channel=FondsDOTS, bet par Sapni saulgriežu naktī Pokaiņu mežā https://www.youtube.com/watch?v=Xyfa3wgp1Xg&t=21s&ab_channel=SandisLazda.

Brigita turpināja stāstu par kopienas teātra projekta pirmsākumu 2019. gadā PBLA kultūras konferencē. Viņa pasniedza veselu virkni piemēru par stāstu mainīgumu un par to, kā vienu un to pašu stāstu var pasniegt interesantos veidos mainot formu. Visparastākā forma ir uz skatuves, bet Brigitai arī bija piemēri no austrāliešu teātra Theatreworks, kas bija uzvedumus pasnieguši tramvajos un citur, kā arī viņas pašas izdomāto dziedošo velosipēdu, ar ko koris Ave Sol iepriecināja Roterdamas iedzīvotājus 2015. gada Operas dienās.

Sarīkojuma beigās Ilga un Brigita stāstīja par cerībām sagatavot arī Melburnas latviešu kopienas izrādi, kura pamatā bija doma stāstīt par Melburnas Latviešu nama vēsturi – Dickens Street – The Other
(https://www.facebook.com/dickensstreettheother)

No 26. aprīļa līdz 11. maijam Ilga un Brigita ciemojās pie dažādiem Melburnas latviešiem, klausoties un sakopojot stāstus par piedzīvojumiem Namā, tās gandrīz 70 gadu vēsturē. Darbs turpināsies Rīgā, un šobrīd nemaz nevaram minēt, kāds būs gala produkts. Svarīgākais būs tas, ka 2023. gadā radīsies iespēja visiem ieinteresētajiem piedalīties vai piedzīvot izrādes par Dickens Street – The Other gan latviešu valodā, gan angļu valodā. Neatkarīgi no pieredzes vai intereses, varat iesaistīties projektā sarakstoties ar alteatris@gmail.com, un uzdodot, kā vēlaties iesaistīties.

Projektu variet arī finansiāli atbalstīt izmantojot sekojošo saiti:
https://projektubanka.lv/projects/dickensstreettheother.

Ieva Ozoliņa,
ALT valdes priekšsēde
Laikrakstam „Latvietis“