Melburnas dienasgrāmata

Palielināt / Enlarge

Ilga Vālodze Ābele Sv. Krusta baznīcā Melburnā. FOTO Brigita Stroda.

Palielināt / Enlarge

Bērzi Latviešu ciemā. FOTO Ilga Vālodze Ābele.

1. maijs

Iespaidu ir daudz, nav laika tos visus kaut kā sakopot.

Šodien bija viena intervija, atkal ar vairākiem cilvēkiem kopā un atkal četras stundas. Absolūti brīnišķīgi, es varētu runāt līdz rītam. Sulīgos piedzīvojumu stāstus pavadīja mīļums, ko es izjūtu nevis kā kāda projekta pētniece, bet vienkārši ar siltumu pa durvīm iekšā ieaicināts cilvēks. Tas ir bezgala aizkustinošs un kaut kas, par ko vienmēr būšu pateicīga. Šī intervija ir viena no kvalitatīvākajām, ko esmu veikusi, un arī viena no vislielākos iespaidus atstājošajām.

Pirmo reizi savā intervēšanas pieredzē izplūdu asarās, jo dzirdētais atmiņu stāsts par bumbu uzlidojumiem Otrajā pasaules karā neizsakāmi nežēlīgi savijās ar to, kam esam liecinieki šodien – Krievijas Federācijas armijas centieniem irdināt mūsdienu pasauli. Re kur, man blakus sēž deviņdesmitgadīga sieviete, kas 10 gadu vecumā bēgļu nometnē slēpās no bumbu uzlidojumiem un piedzīvoja tieši to pašu, ko piedzīvo Ukrainas cilvēki. Tieši to pašu. Nekas nav mainījies. Šāda veida iznīcība, nežēlība pret to, kas pagadās pretī, ir pastāvējusi pirms 80 gadiem, ietekmējusi, es domāju, visus pasaules latviešus, un šobrīd notiek brīvā Eiropā. Tas notiek attīstītā Eiropā, ekonomiskas izaugsmes Eiropā, cilvēktiesību atzīšanas Eiropā, sociālās iekļaušanas Eiropā. Un vienā brīdī nekas vienkārši neskaitās, jo tu nevari neko padarīt tai bumbai, kas tev krīt uz galvas.

Kā tas var būt, ka nekas nav mainījies? Un es pat nedomāju politisko iekārtu vai sociālos veidojumus, kas to regulē. Es domāju – tīri cilvēciski, kā tas var notikt? Ja mēs esam attīstījušies līdz zināmai cilvēcības pakāpei, evolūcijas ceļā atmetuši visādus vājprātīgus ieradumus, tad kā ir iespējams tas, ka šis vienkārši var notikt? Un ka individuāli cilvēki ir spējīgi to darīt?

Es tagad saprotu, ka ir cilvēki, kas kopš aizbraukšanas no Latvijas Otrā pasaules kara laikā, nekad nav atzinuši tālākos notikumus Latvijā. Kad vienam no intervētajiem cilvēkiem vaicāju, kāpēc tad, kad tas jau bija iespējams, viņš izvēlējās neapciemot Latviju, viņš atbildēja, ka nekā no tā vecā jau neesot bijis. Un tajā brīdī es kaut kā pilnīgāk sapratu neaprakstāmo traģismu tajā, ka tā Latvija ļoti daudziem cilvēkiem līdz ar okupāciju neatgriezeniski pazuda. Tas, kas 20. un 30. gados tika uzcelts, turpmāko 50 gadu laikā vienkārši tika izvarots. Un tas, ka tagad šī vieta ir brīva, nespēj neko atrisināt. Nespēj atgriezt iepriekšējo laiku, nespēj nodzēst sāpes un zaudējumus. Daži tās joprojām sauc par mājām, taču citiem mājas ir neatgriezeniski zudušas.

3. maijs

Domās par karu mani veldzē apziņa, ka šeit, Melburnā, pārradītā latviešu kopiena ir kaut kas tik mīļš, bagātīgs un dārgs, ko neviens, pat nežēlīgākais noziegums nav varējis iznīcināt. Un šobrīd, pierakstot savas pārdomas pasaules dienvidu puslodes saules pielietā terasē un klausoties ukraiņu tradicionālajā daudzbalsībā, manī ir spēcīga pārliecība, ka latvieši nav vienīgā tauta, kas glabā ko tik pamatīgu.

Ilga Vālodze Ābele ir dzīvesstāstu pētniece, kas 2022. gada pavasarī ar Brigitu Strodu uzsāk pētniecību radošā fonda INITIUM projektā par Melburnas latviešu kopienu. Viesojoties Melburnā tiek veiktas dzīvesstāstu intervijas, apkopoti materiāli par Melburnas Latviešu namu un citām nozīmīgām vietām, kā arī saglabāta Austrālijas latviešu mutvārdu vēsture.

Projektu veido Latvijas kultūras organizācija INITIUM un atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Austrālijas latviešu teātris un Latviešu kultūras biedrība TILTS. Taču atbalstu sniegt var jebkurš interesents, piedaloties nesen izsludinātajā pūļa finansējuma kampaņā, kur projekts arī sīkāk aprakstīts: https://projektubanka.lv/projects/dickensstreettheother.

Ilga Vālodze Ābele
Laikrakstam „Latvietis“