Jūlija Jēgera laucinieki Austrālijā

Palielināt / Enlarge

Jūlija Viļumaiņa glezna „Ābeļu ziedi“. FOTO Lelde Vītola.

Palielināt / Enlarge

Jūlija Jēgera glezna „Uz darbu“. FOTO Lelde Vītola.

Palielināt / Enlarge

Jāņa Zvirbuļa glezna. FOTO Lelde Vītola.

Palielināt / Enlarge

Kārļa Neiļa glezna. FOTO Lelde Vītola.

Mans tēvs Osvalds Vītols Latvijā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados sāka pirkt gleznas. Divas tēva pirktās gleznas šogad ir nonākušas manās mājās Sidnejā. Viena ir Jūlija Viļumaiņa glezna Ābeļu ziedi. Otra – Jūlija Jēgera Uz darbu ir liela formāta, 2 m gara un attiecīgi augsta. Šīs gleznas ir bijušas mūsu ģimenē jau no manas bērnības, un man tās ir mīļas.

Tēvs jaunībā bija redzējis kādu lielu, gaišu, saulainu Jūlija Jēgera gleznu, kura tik ļoti patikusi, ka aizgājis pie mākslinieka sev tādu pasūtīt. Jēgers teicis, ka esot mākslinieks, un māksliniekam nevarot noteikt, ko un kā gleznot. Tēva pasūtījumu uzņēmās izpildīt, bet brīvi, bez noteikumiem. Glezna izdevās liela un varena, bet naksnīgi tumša. Agri no rīta pirmā gaismā ir saredzami trīs laucinieki, kuri iet uz darbu. Vīrietis nes izkapti, viena sieviete grābekli un otra nes uzkodas priekšautā.

Jēgera glezna nepalika Latvijā. Beidzamā brīdī pirms došanās bēgļu gaitās mūsu māte pieskrēja pie gleznas, ar nazi izgrieza no rāmja, sarullēja un nesa padusē. Mūža beigās vēl nožēloja, ka tāpēc neesot varējusi mani divu gadu vecumā turēt pie rokas. 1944. gada 7. oktobrī mūsu ģimene ar diviem maziem bērniem kuģī izbrauca no Rīgas uz Vāciju. Vācijā bēgļu laikos bija liela staigāšana un braukāšana ar vilcieniem no vienas apmešanās vietas vai nometnes uz nākamo. Kad karš beidzās, nonācām Glasenbachas nometnē Austrijā un tur nodzīvojām kādus piecus gadus.

Glasenbachā 1945. gada septembrī piedzima mūsu māsa Dēkla un 1949. gada maijā brālis Varis. Gleznotājs Jānis Zvirbulis mūsu mātei uz viena bērna dzimšanu uzdāvāja gleznu. Māte vecuma dienās vairs neatcerējās, kura bērna dzimšanas dienā tas bijis, bet jādomā, ka Dēklas. Zvirbulis esot bijis mātes ģimenes – Launagu, draugs. Zvirbuļa glezna ir gaiša un krāsaina. Priekšplānā skaistā dienas laikā trīs laucinieki strādā, sienu vāc un liek gubās. Izskatās, ka tie ir tie paši laucinieki iznākuši no tumšās Jēgera gleznas un tagad dienas gaismā strādā Zvirbuļa gleznas laukos.

Glasenbachas nometnē dzīvoja arī mākslinieks Kārlis Neilis. Tēvs gājis pie viņa, lai nopirktu kādu mākslas darbu. Izvēle bijusi plaša – vesela kaudze neliela formāta pasteļu darbu. Tēvs izvēlējies un nopircis trīs. Neils pa virsu vēl vienu uzdāvājis.

1950. gadā mūsu ģimene ieradās Austrālijā ar četriem bērniem un sešiem mākslas darbiem. Austrālijā piedzima vēl divas māsas – Lelde un Maira. Latvijā bija palikušas vairākas tēva pirktās gleznas, un tās Padomju Savienības laikos piederēja valstij. Pašu pirmo gleznu tēvs bija pircis studenta gados uz nomaksu. Tā bija Jūlija Viļumaiņa glezna Ābeļu ziedi, kurā redzamas mūsu tēva vectēva Jansona mājas. Mūsu mātes ģimene – Launagi, bija palikuši Latvijā. Mātes tēvs atpirka Viļumaiņa gleznu no attiecīgās Padomju iestādes un atsūtīja mums pa pastu.

1951. gadā mūsu vecāki ar tēva tēva palīdzību nopirka nelielu lauku īpašumu skaistā vietā Adelaides kalnos, un to nosauca par Autīnu. Pie sienām Autīnā visus gadus karājās Latvijas mākslinieku darbi. Kad tēvs 2007. gadā nomira, mantojums tika sadalīts starp visiem sešiem bērniem.

Maijā uz manu jubileju brālis Varis no Adelaides atsūtīja Jūlija Jēgera un Viļumaiņa gleznas. Mūsu bēgļu gaitu līdzbraucēji, Jēgera laucinieki, tikpat kā dzīvu cilvēku lielumā, ir ieradušies pie mums Sidnejā. Katru reizi, kad ieeju lielajā istabā, viņi mierīgi nāk man pretī, nesdami latvisko garu un lauku svētību. Ar nopietniem skatiem tālumā it kā liecina, ka uz Latvijas lauciniekiem varēsim paļauties mūžīgi.

Baiba Haringtona (Harrington)
Laikrakstam „Latvietis“