Slaucēju darba atvieglināšana

Palielināt / Enlarge

Kārlis Leja ar aparātu „GOSMA“ Autors nezināms. Madonas muzeja krājums.

Palielināt / Enlarge

Izgudrojuma pieteikums. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs).

Palielināt / Enlarge

Zīmējums Patentu valdē iesniegtajai pirmajai slaukšanas mašīnai (Latvijas Valsts vēstures arhīvs.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Leja (no labās) kopā ar vecākiem, māsu, brāli un brāļasievu, 1927. gads. Autors nezināms. Madonas muzeja krājums.

Palielināt / Enlarge

Viena no K. Lejas sarakstītajām brošūrām.

Sviests bija svarīga eksportprece starpkaru Latvijai. Lielbritānijas tirgū tam nācās konkurēt ar no Austrālijas un Jaunzēlandes ievesto. Transporta ceļš no Dienvidu puslodes krietni garāks, taču tur piensaimniecībai salīdzinoši labāki dabas apstākļi. Zīmīgi, ka šajās zemēs, tāpat ASV, Dānijā, Zviedrijā jau tolaik bieži izmantoja mašīnslaukšanu, tā samazinot roku darbu. Piemēram, Jaunzēlandē pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū katrā trešajā saimniecībā bija slaucamā mašīna. Latvijā ap to laiku pašu pirmo Alfa Laval par gandrīz pusotru tūkstoti latu iegādājās Saeimas deputāts, Latvijas Piensaimniecības centrālsavienības vadošs darbinieks Jūlijs Ērglis savā saimniecībā Meirānu Ozoliņos. Tā darbināma ar petrolejas motoru. Latvijas zemniekiem šāds jaunievedums likās dārgs un neierasts. Nākošajā desmitgadē importa slaukšanas iekārta parādījās Benjamiņiem piederošajos Valdeķos un Sīpeles Lejas Strazdos.

Deviņdesmit gadus atpakaļ Patentu valdei pirmos pieteikumus ar roku darbināmai slaukšanas mašīnai iesniedza Ļaudonā dzimušais Kārlis Leja (1894-1940). Vēl agrāk tādus vai citādus priekšlaikus devuši arī Augusts Barans, Kristaps Doniņš un Voldemārs Rībels, taču vienīgi ļaudonieša konstrukcija nonāca līdz rūpnieciskai ražošanai.

Kārļa Lejas tēvs bija būvamatnieks, Kārlim bija vecāka māsa Marija un divus gadus jaunāks brālis Jānis. To zinām kā agronomu Jāni Leju-Lejiņu (1897-1982), Talsu un Valmieras apriņķu lauku pašvaldību vadītāju, ceturtās Saeimas deputātu, 1972. gadā Zviedrijā izdotās grāmatas Mana dzimtene autoru. Atsevišķos dokumentos arī vecākiem Latvijas Republikā uzvārds norādīts Lejiņš.

Pēc traumas pusaudža gados Kārlis Leja zaudēja redzi, tāpēc mācījās Strazdumuižas vājredzīgo skolā Juglā. Pēc tam viņš apguva masiera amatu, dzīvoja un strādāja Valmierā. Jau no bērnības lauku zēnam bijusi interese par tehniku, tā saglabājās arī pēc nelaimes gadījuma. Divi citi viņa pieteikumi Patentu valdē saistīti ar paša nodarbošanos – Pamirušu un noliesējušu locekļu atjaunošanas aparāts (iesniegts 1927.g.) un Masāžas aparāts ar viens otram pretimkustošiem virsmu komplektiem (1930.g.). 1930. gadā Kārlim Lejam izdeva aizsardzības apliecību sakarā ar veļas mazgājamās mašīnas patenta pieteikumu.

1930. gadā Valmierā iespiesta K. Lejas brošūra Garīgais sports. Autors norādīja, ka atmiņa, prāta spējas cilvēkam jāattīsta, jātrenē līdzīgi, kā sportists trenē sevi fiziskiem sasniegumiem. Tur ir arī ieteikumi, kā ķerties pie izgudrošanas:

„Izgudrošana nav nekas cits, kā speciāls patstāvīgs domāšanas virziens. Izgudrotāji ir kļuvuši par tādiem tikai vingrinādamies. Ikkatrs, kam ir drosme un patika izprast un izdomāt mašīnu vai aparātu principus un konstrukcijas, var kļūt par izgudrotāju. Vingrinājumus iesāk ar mašīnām vai aparātiem, kādi jau ir un kuri sportistam pa daļai pazīstami, pārējās vēl nepazīstamās daļas jācenšas izdomāt.“

Kārlis Leja līdzīgi kā ievestajām iekārtām paredzēja uz govs tesmeņa četriem pupiem uzlikt četrus stobriņus, kuru iekšpuse ir gumijas caurulīte, kas apņem pupu. Stobriņa apvalks gatavots no metāla, starp to un gumijas daļu ir telpa, kurā gumijas caurulīte var izplesties un sakļauties. Sākuma variantā Leja šajā starptelpā domāja pulsējoši ievadīt ūdeni, lai tas vienā brīdī vairāk uzspiestu uz gumijas caurulīti, otrā mirklī to atlaistu. Caurulītes sapārotas, kad vienā spiediens pieaug, otrā tas samazinās. Līdzīgi darbojas arī slaucēja rokas, saspiežot un atlaižot pupu.. Pupu apņemošā caurulīte savukārt ar turpinājuma vadu pievienota slēgtam piena traukam, kurā ar citu sūknīti atpumpē nedaudz gaisu, samazinot spiedienu un sekmējot piena atsūkšanu no pupa. Pie noslēgtā piena trauka vajadzēja pierīkot rokturi, kuru uz leju un augšu cilājot darbinātu šos sūkņus. Gala variantā izgudrotājs atteicās no ūdens sūknēšanas stobriņos, tur tika ievadīts gaiss ar tādu pat pulsējošu spiedienu. Sūkņa rokturis vairs nebija jākustina vertikāli, bet puslokā turp-atpakaļ. Pamudinājumu atvieglot lopkopja darbu devušas masiera pacientes, kas žēlojušās par slaukšanā sapūlētām rokām. Aprakstos norādīts, ka darbošanos ar slaukšanas mašīnu var apgūt arī pusaudži. Stundā iespējams izslaukt līdz 70 l piena.

Pirmais patents Lejam izdots 1934. gada 28. februārī, pēdējais – nākošā gada 4. augustā. Pavisam saistībā ar slaukšanas mašīnām vai to izmainītām daļām Leja saņēma 9 patentus Taču vēl 1939. gada 19. maijā izgudrotājam izdeva aizsardzības apliecību par uzlabojumiem konstrukcijā. Tur vairs patents nesekoja, iespējams, patraucēja arī politiskās izmaiņas valstī.

1934. gadā Lejas konstruēto aparātu gatavoja Šleija mašīnu fabrikā un pirmo variantu pārdeva par 80 latiem. Dažas mašīnas iepirka arī zviedru firma Olsgord, kas saziņā ar Leju sprieda par tādu ražošanu savā zemē, liekas gan, ka tas nenotika. Konstruktors turpināja darbu pie uzlabojumiem. Paraugus izstrādāja fabrikā Vairogs, bet to izmaksa bija augsta un līdzinājās ārzemēs ražotajām iekārtām. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās pilnveidotās slaukšanas mašīnas GOSMA ražoja Liepājas rūpnīcā Tosmare, to cena bija 150 lati. 1936. gada rudenī Zemkopības ministrijas pakļautībā izveidoja Lauksaimniecības un zvejniecības mašīnu un rīku kontroles komisiju. Pārbaudes paredzēja veikt Priekuļu lauksaimniecības mašīnu izmēģināšanas stacijā un arī citās iestādēs. 1940. gada pavasarī komisijas lēmums bija: „Atzīt par lietojamu K. Lejas govju slaucamo mašīnu „Gosma“. Turpmākā ražošanā jāpanāk izturīgāks spiediena regulētāja pievienojums soliņam, slaucenes novietošanas augstums jāpalielina un jāvienkāršo tās novietošanas galda malas, rokas kloķa rādiusa garums jāizvēlas tāds, lai nenogurdinātu slaucēju, slaucenes vāka noblīvēšanas mehānisms jāsaista ar atvāžamu vāku, jāsamazina mašīnas svars un jāpiegriež vērība tās nostrādājumam un krāsojumam. Katrai mašīnai līdzi jādod lietošanas pamācība.“

Nav viegli stādīties priekšā izgudrotāja darbu, zinot, ka viņš neredzīgs. Galvenais palīgs bija dzīvesbiedre Emīlija Kārkliņa-Leja (1900-1980); viņa pēc vīra stāstītā gatavojusi zīmējumus, lasījusi tam priekšā tehniskus rakstus. Par tehnisku paraugu gatavošanu runāts ar amatniekiem. Patentu valdē līdz ar pieteikuma veidlapu bija jāiesniedz aparāta rasējums un garāks apraksts.

Trīsdesmito gadu vidū Leju ģimene pārcēlās uz Rīgu, tad neilgi dzīvoja pie Kārļa vecākiem Ļaudonā, bet pēc tam īrēja mājiņu no Oskara Vildes Jēkabpilī, Brīvības ielā, tur dzimusi otrā Leju meita. Arī Jēkabpilī K. Leja bija masieris, tāpat joprojām domāja par tehniskām lietām. Viņš, piemēram, ieteica ierīci zirgu nakts barošanai noteiktā laikā. Tam izmantojams modinātājpulkstenis, kuram zvana vietā iepriekš iestādītā brīdī ap asīti sāk tīties aukla, kura atbrīvo barības kastes vāku virs zirga siles

1930. gada janvāra beigās netālu no Valmieras atklāja Mūrmuižas Tautas universitāti. Tās galvenie lektori bija Zenta Mauriņa par literatūras un ētikas tēmām un Kārlis Leja – par garīgo spēju attīstīšanu. Bez minētās brošūras Garīgais sports togad izdota arī Prāta un gribas attīstīšanas instrukcijas. Kad lektors lauku sievām ieteicis pēc iespējas vairāk lasīt, tās žēlojušās par laiku, ko prasot govju slaukšana. Tas bijis vēl viens pamudinājums domāt par šā darba atvieglināšanu. Par garīgo spēju izkopšanu Leja uzstājies arī radiofonā, tika aicināts kā runātājs arī citās auditorijās. 1926. gadā Valmierā izdota arī viņa sarakstītā Kas ir hipnotisms un kā hipnotizē.

Pēckara gados Lejas brošūras iekļautas no bibliotēkām izņemamo sarakstā.

Indulis Zvirgzdiņš
Laikrakstam „Latvietis“