Caur rozēm un ērkšķiem vai otrādi?

Palielināt / Enlarge

Ansambļa dalībnieku autogrāfi grāmatas titullapā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Sirsnīgi klātesošos uzrunā Māra Skride. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

„Ezerkalnu“ māju terase bagātīgi noformēta ar ansambļa koncertafišām un citiem „uzskates līdzekļiem“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ansambļa koncertafišas un citi „uzskates līdzekļie“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ansambļa jauno laiku prezidents Ainārs pateicas Ventim Zilbertam. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ansambļa „zelta kāzu“ galvenie organizatori Andra un Ainārs Rēdlihi. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Māra Skride. Foto no grāmatas „Dziedošie bruņurupuči“. FOTO Anita Mellupe.

„Sarkanā“ laikā, bet ar sarkanbaltsarkano karogu

Latvijā pamatoti jūsmojam par profesionālajiem kolektīviem, kuriem kopā izdevies pastāvēt 50 gadu, piemēram, Menuetam. Bet ne mazāku cildinājumu pelnījuši pašdarbnieki, kuri arī turējušies kopā ilgus gadu desmitus.

Šoreiz gribu pastāstīt par vīru vokālo ansambli, apveltītu ar visdažādākajiem epitetiem – neparasts, lielisks, unikāls, pārsteidzošs... Bet viņi savā skaistajā pastāvēšanas un muzicēšanas laikā saņēmuši ne tikai aplausus un ziedus. Jo – Latvijas kolhozu un sovhozu vadītājus, laikiem mainoties, mēdza dēvēt arī par sarkanajiem baroniem.

ā, ansamblis Arājs, kurš 2022. gada 16. augustā atzīmēja savu „zelta kāzu“ jubileju, 1972. gadā veidojās tieši no lauku kopsaimniecību vadošajiem darbiniekiem. Par viņu vēsturi grāmatā Dziedošie bruņurupuči, tapušā jau 30. jubilejas sakarā, teksta autors Ēriks Hānbergs raksta: „Sākumā – puspanopietnam, puspajokam. Vīri negrasījās publiku pārsteigt ar dziedāšanu. Kur nu! Latvijā tik pulka populāru ansambļu. Aizsācējus dīdīja velniņš parādīties uz skatuves direktoriskā kompānijā. Vīri dzied. Ar prieku. Bet pirms un pēc dziesmas viņi no papēžiem līdz matu galiem bija lauksaimnieciski.“ Pirmais mēģinājums notiek diriģentes Māras Skrides dzīvoklī, bet jau 8. oktobrī viņi sadziedājušies tik labi, ka uzstājas TV ar trim dziesmām, 12. decembrī – ieraksts radiofonā.

Zīmīgi, ka šis ansamblis necenšas piedalīties skatēs un iegūt laureātu titulus. Jo viņu ceļš ir cits – dziļi tautisks. Hānbergs komentē: „Ansambli dvēseliski aizkustināja sadarbe ar Elzu Radziņu. Koncertprogramma „Senā daina, kļūsti spīva!“ bija Atmodas nojauta.“

Jā, viņus, arī valdošās propagandas nolūkos, filmēja un fotografēja – dabiskās un ne tik dabiskās situācijās: uz lielām un mazām skatuvēm, pie nopļautiem un nenopļautiem rudzu laukiem, ar un bez kombainiem un traktoriem fonā. Bet viņi visur dziedāja (un daži joprojām dzied arī citos pašdarbnieku kolektīvos) no sirds – par mūsu zemes skaistumu, par savu lauku ļaudīm, kuriem ar atļautiem un neatļautiem līdzekļiem priekšnieki būvēja jaunus namus un klubus, gādāja darbu un algu, veda no Rīgas lieliskus deju un koru vadītājus, gādāja tautas tērpus un iespējas piedalīties Dziesmu svētkos. Visbiežāk viņi bija tie, kuri savās dzīves vietās pirmie uzdrošinājās pacelt sarkanbaltsarkanos karogus. Dziedot himnu, kuras vārdus jau sen nēsāja sirdī.

698. koncerts Dzirciema ezera krastā

Jā, katru koncertu vīri ir centušies piefiksēt, šajā ziņā vislielākie nopelni Aivaram Lasim, daiļdārzniekam ar vēsturnieka hronista sirdi. Tas ir vienreizēji, ka šodien par it kā tālo 1990. gadu, kad notikuši 18 koncerti, varam izlasīt: „4.02. Anglikāņu baznīcā koncerts kopā ar Ropažu sieviešu ansambli. Dziedam Selgas Mences dziesmas gan kopā, gan atsevišķi. 10.02. Jelgavas rajona kopsaimniecībā „Draudzībā“ piedalīšanās visādos raibumos par godu lopkopjiem. 12.02. Radioieraksts, soloposmus iedzied jaunais tenors Guntars Ruņģis. 31.03. Divas uzstāšanās Smiltenes sovhoztehnikuma izlaidumā, bet vakarā koncerts padomju saimniecībā „Liepupe.“ 13.05. Koncerts Talsu baznīcā. Šis ir laiks, kad dziedāšana baznīcās ir uzdrīkstēšanās. Šur tur jau svinīgi paceļ sarkanbaltsarkano karogu. Māra skraida uz Tautas frontes sanāksmēm. 6.-9. 07. Nometne Barkavā. Apskatām Cesvaini. 30.07. Piedalāmies dievkalpojumā un koncertā Limbažu novada represēto saietā Lēdurgas baznīcā. Dievkalpojuma laikā saviļņots, uz spieķīša atspiedies, kājās stāv Hugo Legzdiņš, kādreizējais zemūdenes „Ronis“ kapteinis. 19.08. Piensaimnieki dibina biedrību. „Arājs“ solījies dziedāt. 26.09. Sveicam ansambļa krustmāmiņu Liliju Dzeni. 20.10. Dziedam LLA jubilejā skanīgajā LLA aulā Jelgavā.“

Bet atgriezīšos šodienā un fantastiski skaisti sakoptajā Rēdlihu ģimenes īpašumā Ezerkrasti. Ainārs Rēdlihs savulaik bija ne tikai Latvijā jaunākais kolhoza priekšsēdētājs (Zentenē, 25 gadu vecumā), bet arī jaunākais dziedātājs Arājā. Viņš un dzīvesbiedre Andra uzņēmušies atbildīgo jubilejas mājastēva lomu. Pirmo ansambļa prezidentu Aleksandru Batņu šodienas sanākšanā pārstāv sieva Zenta un meita Solvita. Ilgus gadus vīrus prezidēja Arvīds Kalniņš. Jau septiņiem vīriem ansamblis dziedājis pēdējā zemes gaitā...

Septiņi: Valdis Andersons, Indulis Zariņš, Jānis Klancbergs, Ainārs Rēdlihs, Jānis Bullītis, Zigurds Sviķis un Mārtiņš Treimanis šodien godam nodzied ansambļa repertuāra dziesmas. (Protams, līdzi dzied uzticīgās dzīvesbiedres.) Pirmā un vienīgā diriģente Māra Skride sirsnīgi piemin visus gadu un veselības dēļ šodien klāt neesošos... Šodien pilna darbadiena diemžēl iekrīt radio Klasika producentei – pulka meitai – Anna Mangulei (tagad Veismanei). Par viņu Hānbergs izteicies, ka viņa „vīriem bija, ir un būs Annele, mīļš bērniņš, kuru ansamblisti palīdzējuši izauklēt māmiņai – Mārai Skridei. Bērniņš no līdzbraucošas knīpiņas (Arīdzan Arāju solistes, koncertmeistares un dažkārt pat diriģentes. A.M.) pārtapis skolotājā, pianistē un komponistē.“

Arāji par lietu dabisko kārtību lieki nekad nav jūsmojuši. Tā ir norma, ka visiem bērni izskoloti un aizgājuši skaistus un tālus ceļus! Tā tam jābūt, jo dziedošie tēvi nekad nav lūkojušies tikai zem kājām, bet skatu turējuši horizontā. Ar īpašu sirsnību klātesošie dziesmu velta dziedātājiem mūža garumā – Aināra māmuļai Pārslai un tētim Jānim, kuri jau pārkāpuši devītā gadu desmita slieksni. Kopējai dziesmai, protams, pievienojas arī Daina Bruņiniece, populārā TV raidījuma Savai zemītei veidotāja – izdomas un iniciatīvas pilno vīru cildinātāja gadu gadiem.

Labvēlības gaišā aura

Jā, šodien gaiši ap sirdi ir visiem. Savu Gaismas pili vīri cēluši mūža garumā, bet mūsu tautas dziesmas dzīvo daudz, daudz ilgāk. Kad ansamblis ar koncertiem uzstājies Dānijā un Zviedrijā, vezdams līdzi arī viņu dziesmas, klausītāji bijuši patīkami pārsteigti un dziesmu draugi pat steigušies meklēt notis savās bibliotēkās – vai tiešām tās viņu dziesmas, vai latvieši runā nopietni? Tātad – tur tautas dziesmu kamoliņš jau pairis. Arājs koncertējis arī Baltijas kaimiņvalstīs, Šveicē, Anglijā, Norvēģijā. Īpaši saviļņojošs bija brauciens pie tautiešiem uz Straumēniem.

Jā, vīri ir smējīgi un omulīgi, mēģinājumu laikā viņi dažkārt spējuši līdz asarām novest arī diriģenti. Un ļoti jau viņiem allaž gribējies pārspriest ar lauksaimniecību saistītas problēmas, ārpus oficiālu sanāksmju ietvara. Bet uz skatuves viņi ir pati uzmanība un koncentrētība. Hānbergs komentē: „Kāpēc Māra pie vīriem turas? Ir taču ērtāki un paklausīgāki kolektīvi. ...Tas nav tikai pienākums. Ilgo gadu sadarbe ir SARADUMS. Mīlestība uzkvēl un bieži vien aptumst. Saradumi ir ilgdzīvojošāki.“

Ir vēl viens cements, kuru nebeidz apbrīnot paši dziedātāji – kālab ar viņiem kā koncertmeistars un pianists tik ilgus kopā profesionālos darbos līdz matu galiem ierautais profesors Ventis Zilberts? Pianists ar asarām acīs šajā jubilejas reizē ir atzīstās: „Kad dzirdu, kā jūs dziedat, nudien, dzied arī mana dvēsele!“

Koncerta otrā daļā ir daudz humora un smieklu. Pārcilāti tiek fakti, par kuriem smaidīt varam šodien, bet kādreiz... Ēriks Hānbergs stāsta: „...padomjlaikos Rīgā viesojies cienījams kungs no Minsteres ģimnāzijas, viņš bijis pat sašutis, ka Hānbergs slavina šos padomju nomenklatūras darbiniekus! No Minsteres līdzi atvests pat saraksts ar „labajiem“ un „sliktajiem“ kopsaimniecību vadītājiem. Labie, viņaprāt, bija tie, kuru kolhozi visos darbos vilkās astē, bet sliktie, kuru saimniecības zēla un plauka.“

Šodien piesaukt pašsaprotamus argumentus, ka cilvēkiem bija cilvēciski jādzīvo arī padomju laikos, šķiet pat lieki. Bet retorisko jautājumu „Vai būtu notikusi mūsu dziedošā revolūcija, ja tik garus gadus nedziedātu arī allaž darbā aizņemtie kopsaimniecību vadītāji, rādot piemēru visai Latvijai?! Vai barikādes iedomājamas bez dziesmām?“

Mani pašu ar Arāju saista ļoti skaisti, joprojām nesaraujami mīlestības pinekļi. Ne velti saka, ka vīrietis mīl ar acīm, bet sieviete – ar ausīm. Kad kaut kur pasaulē aizķeros uz ilgāku laiku, manī allaž skan vīru dziedātais „man aprīlī ir jābūt mājās, man aprīlī ir jāpārnāk“...

Ko lai dara, tas vairs nav labojams – man kā grāmatizdevējai visās lietās un vietās sirds gājusi pa priekšu prātam. Daudzus gadus mans grāmatu apgāds Likteņstāsti veidoja piemiņas koncertus par godu nošautajiem kinooperatoriem Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem. Bez Arāja un citiem Māras Skrides dziedošajiem kolektīviem tie nebija pat iedomājami.

Māra nekad nav strādājusi naudas dēļ. Arī vīri uz mēģinājumiem Rīgā un mājup visā Latvijā (parēķiniet ceļa izdevumus vien!) veica ap 2400 km, arī trakajos juku un benzīna deficīta laikos. 2002. gadā Hānbergs fiksēja situāciju, kad Arājs vairs nav publikas interešu degpunktā: „Sovhozu direktori un kolhozu priekšsēdētāji pārtiek no mazajām pensijām un piemājas dārzeņu dobēm. Pēc sašļukuma, kad sovhozi un kolhozi izputēja, ansamblis neizputēja. Ansamblis joprojām dzied.“ Jā, viņi joprojām visādi kooperējas, pirmkārt, ar transportu, jo benzīns atkal iesit dziļu robu pensionāru kabatai. Bet visvairāk viņi kooperējās savstarpējo padomu ziņā, jo jāpārdzīvo visādi juku laiki un jādzīvo arī cilvēka cienīgas vecumdienas. Joprojām dziedot, kur vien var. Jo tikai dzīvu siržu galotnēs mājo Dziesmas gars. Arāja skaistais austais karogs joprojām plīvo!

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“