Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Par „Savējiem“

Iznākusi Viļa Vītola grāmata

Laikraksts Latvietis Nr. 80, 2010. g. 17. martā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Vitols1

Vitols2

Autors paraksta grāmatu savas kundzes māsas meitai Karinai Krūmiņai.

15. februāris 2010. gads. Šodien notiek man interesantas grāmatas atklāšana. To sarakstījis cilvēks, kura fanu pulkā es esmu jau nezin cik gadu. Tas ir Vilis Vītols, un šodien atklāj viņa grāmatu Savējiem. Esmu lepna, ka arī es esmu ieskaitīta viņa savējo pulkā. Tā notiek tajā pašā ēkā, kur strādā autora vislielākās mīlestības Vītolu fonds un Likteņdārzs. Kad es ar saviem lielajiem sniega zābakiem ietuntuļoju Likteņdārza biroja telpās, tur jau redzu visas četras Viļa Vītola uzticamās darbinieces – Vītolu fonda Vita, Linda, Inna un Likteņdārza Valda. Ir arī viņa ģimene, vairāki politiķi un viņa draugi. Tātad savējo sanācis paprāvs pulciņš.

Pasākumu atklāj autors pats ar pavisam nedaudz vienkāršiem un sirsnīgiem vārdiem, viņš pateicas visiem, kas palīdzējuši grāmatas rakstīšanas procesā gan ar padomiem, gan ar konstruktīvu kritiku. Tai seko aicinājums katram paņemt grāmatu un doties pie atspirdzinājumu galda, ko mēs arī tūlīt daram un stājamies rindā, lai dabūtu autora parakstu. Kad arī es savā grāmatā esmu dabūjusi autora parakstu, dodos mājās un tūlīt sāku to lasīt.

Vēlāk internetā rakstā no Latvijas avīzes ieraugu šo rindkopu:

Savējo“ atvēršanas reizē pats autors īpaši pateicās rakstniecei Lūcijai Ķuzānei, kura ir grāmatas redaktore, rakstīja tai ievadu, palīdzēja ar ļoti profesionāliem ieteikumiem uzlabot vēstījumu. Lielu paldies saņēma arī Viļa Vītola dzīvesbiedre Marta par labi domāto un nesaudzīgo kritiku. Savukārt nākamos lasītājus autors brīdināja, ka viņa spriedumi vairākos jautājumos var izrādīties stipri atšķirīgi no sabiedrībā vispārpieņemtā viedokļa. To saka arī redaktore Lūcija Ķuzāne: „Grāmatā izteiktie dzīves vērtējumi, iespējams, dažuviet šķitīs pārāk kategoriski un apstrīdami. Taču jāņem vērā, ka tā ir mūža gaitā uzkrātā rakstītāja dzīves pieredze. Neapšaubāms un ļoti pievilcīgs ir grāmatas vadmotīvs: bez ģimenes saitēm, bez piederības tautai, bez Tēvzemes, kur mūsu senču iemītas pēdas, tu esi tikai ūdens puteklis pasaules ļaužu jūrā.“

Divos vakaros esmu grāmatu izlasījusi, un jāatzīst, ka tas nav romāns, tomēr latviešiem tik saistošu lasāmvielu savās rokās ilgi neesmu turējusi. Man to gribētos pārdēvēt, vai labāk sakot, virsrakstam Savējie pielikt vēl četrus vārdus – Rokas grāmata īstiem latviešiem. Tad, pēc manām domām, ļoti atbilstošs nosaukums grāmatai varētu būt Savējiem – rokas grāmata īstiem latviešiem. Tas arī atbilstu autora mērķim, ne tikai savus bērnus vien izaudzināt par Latvijai patriotiskiem un pašaizliedzīgiem pilsoņiem.

Autors pats jau sava darba pirmajā lapas pusē to nosauc par politiski nekorektu, un tam es būtu ar mieru piekrist, jo skaidri zinu, ka visi latvieši viņa visām domām nepiekritīs nekad. Bet tas nekas, izlasīt tomēr varētu katrs latvietis, jo tur ir tik daudz latviešiem labu un pieņemamu domu. Gandrīz gribas apgalvot to, ka latvieši kā tauta nebūtu uz iznīcības sliekšņa, ja tikai viena ceturtā daļa no mums domātu un rīkotos, kā to dara šis grāmata autors Vilis Vītols. Ja vienā no saviem rakstiem minēju, ka viņš ir cilvēks, kas jāraksta ar lielo burtu, tad tagad gribu teikt, ka viņš ir latvietis, kas jāraksta ar lielo burtu. Grāmatas sākumā viņš uzrunā jauniešus, kuriem rūp Latvijas nākotne, un tos, kuri vēlētos kaut ko darīt Latvijas labā. Te gribu citēt rindkopu no grāmatas 29. lappuses.

Viņi visi, kam domāta šī grāmata, ir mana cerība. Cerība, ka izaugs jauna paaudze, citāda. Ka viņi uzcels jaunu Latviju – tādu, par kādu esam sapņojuši. Par kādu cīnījušiem mūsu senči, strēlnieki, leģionāri un tie, kas gāja uz barikādēm. Ja šī grāmata noderētu kaut vienam jaunietim ar šādu mērķi, tad tikai tādēļ vien to ir vērts publicēt“.

Te gribas minēt, ka autors šo grāmatu ir iesācis jau pirms 15 gadiem un bija iecerējis to dāvināt tikai saviem bērniem, bet rakstīšanas procesā un pārrunās ar draugiem, kā Bruni Rubesu un citiem, tika pārliecināts, ka grāmata ir arī jāpublicē. Man prieks, ka tas tā ir izlemts, jo grāmatā ir ļoti daudz vērtīgu pārdomu, aicinājumu, mudinājumu un lūgumu it visiem latviešiem, kam sava zeme un tauta nozīmē vairāk kā tikai vārdus Latvija un latvieši.

Grāmatā ir 13 nodaļas, kurās autors apskata gan ticību, gan izglītību, ideoloģiju, dzeršanu, latviešus, vāciešus, krievus, laicīgu mantu, labdarību un pēdējā nodaļā raksta par savu atgriešanos Latvijā. Grāmatu lasot, es atzīmēju svarīgās rindkopas, ko tagad būtu gribējusi citēt, bet tagad atskatā redzu, ka to ir pārāk daudz, lai visas pieminētu. Viena, kas mani skāra ļoti tuvu, ir 62. lappusē, kur viņš saviem bērniem liek atcerēties:

Kam Dievs ir vairāk devis, no tā Viņš vairāk prasa. Tad vēl pieminēšu manā prātā pilnīgāko lūgšanu. Tā ir mūsu pašu dzejnieces Tirzmalietes uzrakstīta. Latviešu luterāņu baznīcās to dzied ar Sibēliusa „Finlandia“ skaisto melodiju un tās kodols ir vienā vienīgā rindā „... Ved mani Dievs tik Tavos taisnos ceļos, dod laimi, kura citam neliek ciest...“ Ievērojiet: dod laimi, kura citam neliek ciest“.

Te citētā ir rindkopa, ar ko autors nobeidz grāmatas nodaļu ar virsrakstu Ticība, un tālāk, runājot par izglītību, viņš min, ka pirmās neatkarības laikā Latvija sasniedza proporcionāli augstāko universitātēs studējošo skaitu Eiropā. Tagad viņš izsaka cerību, ka Latvija to atkal panāks ne pārāk tālā nākotnē. Viņa vārdiem sakot: „Tas būtu īsts Latvijas tēls, ne kā šodienas neveiksmīgie mēģinājumi veidot valsts tēlu ar reklāmu. Proporcionāli augstākais universitāti beigušo skaits pasaulē, īpaši eksaktajās zinātnēs, būtu konkrēts, mērāms stratēģiskais mērķis visas mūsu tautas un valdības darbībai, un tas ir sasniedzams“.

Lieki ir teikt, ka viņš pats šai ziņā ir darījis vairāk kā neviens cits ar Vītolu fondu. Ar šī fonda palīdzību jau daudzi, daudzi latviešu jaunieši ir augstskolu beiguši un šogad studē vairāk kā seši simti. Nākošā nodaļa veltīta vienam ļoti lielam latviešu tautas postam – dzeršanai. Diemžēl tas līdz ar krīzi mazinājies nav, un autoram dara ļoti lielas raizes. Viņš sūdzas: „Tauta, valdība, Saeima, mediji, pat baznīcas izliekas pieraduši pie situācijas, ka tā vairs nevienu neuztrauc. Neviena ietekmīga balss nepaceļas pieprasot – kaut kas ir jādara.“

Nodaļā par latviešiem mani ļoti aizkustina ziņa, ka savai meitai Laurai autors 15. dzimšanas dienā ir uzdāvinājis kaklā karināmu rotu – zelta plāksnīti ar iegravētiem vārdiem: Tev nebūs ne roku, ne vārdu pret otru latvieti pacelt. Pašlaik es gan neesmu ar mieru autoram piekrist, jo varu iedomāties diezgan daudz latviešu, pret kuriem es būtu ar mieru pacelt arī roku, jo vārdus jau esmu pacēlusi ne vienu reizi vien. Diemžēl, ne visi no mums ir žēlojami. Tālāk man ļoti gribas piekrist autoram, ka latviešiem pati vissvarīgākā saite ir mūsu valoda, un skumt līdz ar viņu par trimdas latviešu asimilāciju un to, ka tur mūsu skaistā valoda tiek pamesta novārtā. Arī Latvijā valodas likumu viņš vēlētos stingrāku, un ar nožēlu te ir jāpiemin, ka arī televīzijā mūsu valoda ir kļuvusi neglīta, bieži žargonā un vulgāra. It sevišķi tas sakāms par seriālu Ugunsgrēks, ko šeit dēvē par tautā iemīļotu.

Kā jau teicu, visas saistošās rindkopas nav iespējams atkārtot, tādu grāmatā ir ļoti daudz, un visām tām cauri ir jūtama autora bez kompromisa, bez noteikumu mīlestība pret savu tautu, pret savu zemi un pret savu valsti. Viņš nekad nebūs viens no tiem, kas kādreiz spēs pateikt: „Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti“. Viņš vienmēr mīlēs šo zemi, šo valsti un šo tautu – bez noteikumiem. Diemžēl ļoti daudzi no mums tādi nav. Daļa no mums aizbrauc, lai atgrieztos tad, kad lietas valstī būs sakārtotas. Bet... kas tās kārtos, ja tik daudzi no mums gaidīs, lai kārto citi. Tādēļ mans prieks ir vēl lielāks, uzzinot, ka šī grāmata tiks dāvināta visiem Vītolu fonda stipendiā-tiem. Labāku dāvanu latviešu jaunietim nevaru iedomāties.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com