Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Puzurs ar olām. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Puzuri. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Puzurs virs šūpulīša. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Puzurs ar vistas spalvām. FOTO Māris Brancis.

Kad ieej Jelgavas kultūras nama izstāžu zālē, kurā kopš 22. septembra skatāma izstāde Puzuri, jūties tā, it kā būtu iegājis pašā greznākajā pilī, kur viss mirdz zeltā un sudrabā, kandelabri, pilni smaržīgām vaska svecēm, vizuļo porcelāns, griesti noklāti ar kolorītiem valdnieka apoteozes gleznojumiem.

Taču – ak, kādi maldi! – tu esi iegājis telpā, kurā šo greznību rada pavisam vienkārši rotājumi, skaitā virs 50, kas darināti no visparastākajiem, bet plaši pieejamākajiem materiāliem – niedrēm, salmiem, labības stiebriem vai smilgām. Tie papildināti ar papīru, spalvām, krāsainiem dzīpariem, olu čaumalām, ēveļskaidām un citiem dabas materiāliem. Šos senos dekorus veido gan visvienkāršākie raksti, gan vissarežģītākās zīmju kombinācijas, apburot skatītāju ar izdomas bagātību un pirkstu veiklības meistarstiķiem. Vai maz tas iespējams ar tik parastiem, pat prastiem līdzekļiem radīt šādu bagātības iespaidu?!

Šāds iespaids rodas tādēļ, ka tiem ir senatnes, pat mūžības pieskāriens. Puzuri ir īslaicīgi darinājumi, kurus Lieldienās vai Vasaras saulgriežos sadedzināja, lai atbrīvotos no puzuros sakrātās negatīvās enerģijas. Tas nozīmē, ka vēstures liecības no aizmūžīgiem laikiem nav iespējams atrast. Par tiem var kaut ko uzzināt no atmiņām.

Tādas ir arīdzan man. Neatceros, ka manā dzīves telpā bērnībā un zaļā jaunībā šos vecos telpu rakstus būtu kāds darinājis vai par tiem runājis. Tik krietni vien vēlāk, tie bija 20.gs. 70. gadi, kad biju iesakņojies Jelgavā un darbojos Ā. Alunāna Jelgavas Tautas teātrī, sapazināmies ar teātra tēva Ādolfa Alunāna mazdēlu Ādolfu Švānbergu. Viņš teātra sadzīvē atnesa kopš laiku aizlaikiem aizmirstas lietas. Kad tika svinētas teātra jubilejas, viņš palīdzēja izpušķot balles zāli. Tajā reiz parādījās vienkāršs, bet efektīgs dekors – pie griestiem bija pakārti kartupeļi ar tajās iespraustām smilgām. Iespaids bija graujošs – tas ienesa svētku noskaņu, kas nāk no sirmsenām dienām. Tagad zinu, ka šo vienkāršos dekorus, patiesībā puzurus, sauc īpašā vārdā par saulīti.

Padomju okupācijas laikā, viss, kas nāca no pagātnes, tika izskausts, pasludināts par buržuāzisku murgu, tādēļ daudz kas tika aizmirsts, tostarp puzuri. Kā atceras puzuru atjaunotāja jelgavniece Ausma Spalviņa, viņai par šiem dekoriem stāstīja un mācīja tos darināt skolotājs, kurš bija strādājis agrākos laikos, kad šādas lietas pielietoja dzīvē un taisīja garos tumsas vakaros. Skolotājs, kā skumji piemetināja Ausma Spalviņa, vēlāk pazuda. Bet puzuri palika atmiņā mazajai meitenei, kura tagad viņa iestājusies par puzuru atdzemdināšanu.

Ar puzuriem sendienās pušķoja dažādu svinību, tostarp kāzu, istabas. Tos kāra virs šūpuļa, lai bērniņš aug laimīgs un priecīgs un lai ļauna diena viņu nepiemeklētu. Uzskata, ka katrā gadījumā tika darināts īpašs puzurs. Visbiežāk ar puzuriem greznoja Ziemassvētkos, lai atbaidītu tumšos spēkus un izteiktu prieku par gaismas drīzu atgriešanos.

Pastāv viedoklis, ka ideja par puzura pamatelementu – kristālu jeb astoņskaldni – radās mūsu senčiem, prātojot par pasaules izcelsmi, par Visumu un tā uzbūvi un izveidojot telpisku pasaules modeli. Iespējams, ka augšējā virsotnīte bija debesis, pasaules ēkas jumts, vidusdaļa – horizonts starp pazemi un debesīm – telpa, kurā norit mūsu šīszemes dzīve, bet apakšējā daļa – zemzeme, veļu valsts.

Vārdam puzurs katrā novadā ir savs nosaukums – ķisti, kisti, ķisteļi, krīģi, krīži, spurguļi, pūguļi, buzuļi.

Saulīte, virpulis, buzulis, bumbulis, pūgulis – visvienkāršākais puzurs, kura viduci veido kartupelis, rācenis vai cita apaļa veida dārzenis.

Mūsdienās puzuru atjaunošanā liela loma ir tautas lietišķās mākslas daiļamata meistarei, puzuru meistarei Ausmai Spalviņai, kura, saņemot Jelgavas pilsētas iestādes Kultūra finansiālu un morālu atbalstu, 2021. gadā panāca to, ka puzuru darināšana tika iekļauta Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.

Gan pagājušā gada, gan šī izstāde ir zīmīga ar to, ka tajā piedalās ne vien Latvijas, bet arī Lietuvas puzuru darinātāji. (Puzurus darināja arī Ziemeļu valstīs – Igaunijā, Somijā, Zviedrijā.) Pie tam 15.-16. oktobrī notiks lietišķās mākslas simpozijs Puzuri. Zīmes un skaņa, kura laikā notiks lekcijas, sarunas un puzuru darināšanas meistardarbnīcas, kurās ikviens varēs apgūt nepieciešamās prasmes un vēsturi.

Greznu piļu vai muižu greznuma iespaidu puzuri gan neienes, taču tie atgādina par tautas skaistuma izjūtu, kas nepieciešama arīdzan ikdienā. Un dailes gars latviešiem bija ļoti attīstīts. Tas novērojams bija katrā sētā, kur valdīja tīrība, sakoptība un lietu kārtība.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“