Lasītājas vēstule

Palielināt / Enlarge

Ja jums gadās braukt uz Zemgales pusi, nepašaujiet garām Zaļeniekiem. Tur Kultūras namā šobrīd izvietota foto izstāde Zemgales laiks Tērvetē un Zaļeniekos, kuru vērts apskatīt. Es to zinu tāpēc, ka biju uz šīs izstādes atklāšanu, un tas izrādījās šīs puses liels Notikums. Sākšu ar to, ka izstāde ir privāta iniciatīva, tapusi pateicoties Kultūras nama direktora Māra Zabarovska atsaucībai un plašai mūsu ģimenes draudzenes Līgas Driķes tuvinieku un vietējo iedzīvotāju ieinteresētībai. Pati ideja dzima Līgas galvā un brieda veselu gadu, pētot savu dzimtu un šķirstot vectēva Kārļa Roberta Buivida (1902 – 1975) atstāto arhīv  – daudzas kastes ar paša fotografētām bildēm. Tur izrādījās attēloti Tērvetes un Zaļenieku, kur vectēvs bija dzīvojis, vietējie iedzīvotāji gan svētkos, gan darbā, atspoguļojot vairāk nekā pusgadsimtu šīs apkaimes norisēs. Taču līdz idejas īstenošanai bija jāpaveic milzu darbs, kas Līgai vienai nemaz nebūtu pa spēkam, bet viņa ir laba organizatore. Talkā nāca Līgas meita Ilze Vesere, dēls Kaspars, mazbērni Ralfs un Kristiana, draugi, kas arī pētīja savas dzimtas un tāpēc bija ar pieredzi šajos meklējumos. Bildes vajadzēja vispirms atlasīt – ar jēgu, tematiski un ar iespēju komentēt. Katru bildi bija nepieciešams ieskenēt un apstrādāt tā, lai gadiem izbalējušie attēli atkal iegūtu asumu, tad tos vajadzēja palielināt un visbeidzot ierāmēt, kas prasīja gan laiku, gan līdzekļus. Gada laikā tapa vērtīgs materiāls, kuru apskatīt vēlējās ne tikai vietējie iedzīvotāji. Kultūras nama pašdarbības kolektīvu dalībnieki bildes skatīja un apsprieda jau ilgi pirms izstādes atklāšanas un atrada tajās savus vecākus, vecvecākus un kaimiņus. Gandrīz katra diena izstādes tapšanas laikā Līgai nesa jaunas atklāsmes, par kurām viņa vēlāk prata aizraujoši pastāstīt. Bet pati izstādes atklāšana piedzīvoja tik lielu cilvēku pieplūdumu Kultūras namā, kāds te sen nebija redzēts. Sabrauca cilvēki ne tikai no apkārtējiem ciemiem, no Jelgavas, Dobeles, Ikšķiles, pat Lietuvas, Vācijas, Zviedrijas, Beļģijas un vēl nez no kurienes. Un es arī tur biju, aizrāvos un apaļām acīm aizgūtnēm skatījos un klausījos – it kā gadsimts aizšalktu gar acīm un ausīm.

Jūs neticēsiet, ka vienā tādā nebūt ne mazā lauku Kultūras namā, kur darbojas nez cik pašdarbības kolektīvu, ir tikai direktors Māris, kas pats arī dekorē, vada amatierteātri, organizē daždažādus sarīkojumus, raksta projektus, tos vada un vēl nez ko dara, bet viņam līdzās ir tikai viens cilvēks – nama saimniece, apkopēja, garderobiste un atslēgu glabātāja Olga Masalova, kura izstādes tapšanas laikā arī daudz līdzēja, savas stundas neskaitot. Un vēl noteikti jāpiemin bibliotekāres Dace Vācere un Inga Jaunpurēna, kuras aktīvi piedalījās vajadzīgās informācijas meklēšanā, un tagad, ja ieinteresēsieties, tieši pie viņām jāmeklē atslēgas, lai apskatītu izstādi, ja nu iegadīsieties laikā, kad Kultūras nama durvis ir aizslēgtas. Un ne jau tikai Zaļeniekos Kultūras nams ir tādā bārenīša lomā, kura aktivitātes balstās tikai viena cilvēka varēšanā un vietējo cilvēku entuziasmā.

Bet nenoslīdēsim atkal uz pesimistiskām notīm. Nebeidzu apbrīnot spilgtus talantus, kādu netrūkst ne pasaulē, ne tepat Latvijā. Televīzijā esmu aizrāvusies ar seriālu Tautas kalps. Brīnumains darbs, sevišķi zinot tā ietekmi uz sabiedrību un galvenā varoņa likteni, kuram šobrīd esam liecinieki. Man šķiet, šo filmu tagad skatās visā pasaulē. Tā tapa 2015. gadā ar komiķi un aktieri Volodimiru Zelenski galvenajā lomā. Katra sērija liek ne tikai smieties, jo tā ir patiesi talantīga komēdija, bet arī domāt. Jā, kāpēc sapnis par godīgu valsts pārvaldi ir tik grūti sasniedzams, pat šķiet nereāls? Kāpēc izcili valsts vadītāji rodas tik reti? Kāpēc stiprākajam ir tik nepārvarama vēlēšanās apkrāpt un pazemot vājāko, iedzīvoties uz viņa rēķina? Katra sērija pilna ar burvīgām asprātībām, bet tur iekšā ir arī tik skumja nopietnība, ka paliek bail... Seriālā ir arī slānis, ko mēs, kas nepazīstam Ukrainas iekšpolitikas veidotājus vēl nesenā pagātnē, noteikti nenolasām, bet esmu pārliecināta, ka scenārija pamatā ir gan dažs varbūt kariķēts patiess notikums, gan arī savi prototipi. Saprotu, kāpēc filma kļuva tik ārkārtīgi populāra, ka tās galveno personāžu – valsts prezidenta tēlotāju – tiešām ievēlēja par valsts prezidentu. Unikāls gadījums, neapšaubāmi.

Nupat iznāca arī žurnālista Serhija Rudenko grāmata Zelenskis. Biogrāfija. Izrāvu vienā elpas vilcienā. Zelenski ievēlēja 2019. gadā par sesto Ukrainas valsts prezidentu. Pirmie gadi nebija labi. Man pat vienu brīdi šķita, ka grāmatas autors jau par daudz sabiezina krāsas, jo nevar būt, ka Zelenskim tik ļoti negāja: amatos draugu būšana, lai gan viņš bija solījies tieši to nepieļaut, korupcijas skandāli visapkārt, ārpolitikas pārpratumi un misēkļi, nesmukumi un pilnīgs sviests iekšpolitikā. Pamazām sapratu, ka grāmata ir ļoti godīga, līdz mielēm. Un tieši tāpēc, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Un tad nāca Krievijas iebrukums. Ne tikai Ukraina, bet arī visa pasaule ieraudzīja Ukrainas sesto prezidentu – drosmīgu, gudru, nāciju vienojošu, spilgtu personību, līderi, par kādu var sapņot katra valsts.

Ukraina mums ir klātesoša ik brīdi. 20. janvārī, kad Latvijā pieminēja Barikāžu laiku, manuprāt, Rīgā, Doma laukumā notika visjēgpilnākais atceres pasākums, kāds jebkad bijis: organizācija Tavi draugi, kas visādi atbalsta Ukrainu, sarīkoja publisku ierakuma sveču liešanu nosūtīšanai uz fronti. Tajā piedalījās simtiem cilvēku, atnesot parafīnu, kārbas, kur to liet, kurējās ugunskuri, ikviens varēja piedalīties vai vismaz pavērot, kā top Ukrainai tik nepieciešamās sveces. Tikmēr pulcējās dažādu koru dalībnieki, lai Ukrainai nodziedātu mūsu Gaismas pili. Meita piedalījās un teica, ka skanēja ļoti īpaši. Bet Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko sacīja, ka tad, kad beigsies karš, viņš atkal atbrauks uz Rīgu, apsēdīsies kādā Doma laukuma kafejnīcā un katram, kas ies garām, sacīs Paldies! Sarūgtinājos, cik pavirši un neizteiksmīgi to visu atspoguļoja Latvijas TV, izceļot vienīgi Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna uzrunu un viņa atmiņas par Barikāžu laiku.

Latviešu literatūrā parādījies īsts spridzeklis – Armanda Pučes grāmata Ar baltiem cimdiem jeb Artūra Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi. Vispirms par pašu autoru. Armandu atceros jau no deviņdesmito gadu sākuma, kad viņš izcēlās kā spilgts sporta žurnālists, bijis vairāku sportam veltītu plašsaziņas līdzekļu vadītājs, arī TV raidījumu atraktīvs vadītājs. Sarakstījis dažas grāmatas par izciliem Latvijas sportistiem. Iemēģinājis roku arī daiļliteratūrā. Bet laikam pirmo reizi tik ļoti izgājis ārpus sava iecienītā sporta lauciņa un pacēlis roku pret Latvijas lielāko literatūras grandu – pašu Raini. Hmm... Sociālie tīkli tā ārdās šīs grāmatas sakarā, ka nolēmu izlasīt, lai pati varētu tikt pie sava viedokļa. Un līdz pat pēdējai lappusei nespēju Pučes sacerējumu nolikt. Ir jāmāk tā uzrakstīt, lai degunu nevarētu izvilkt no grāmatas. Armands ir turpat desmit gadus vācis materiālus, pētījis, sēdējis tādos arhīvos, kurus parasti neiedomājas apmeklēt literatūrvēsturnieki. Saprotams, visur nav ticis klāt, piemēram, Krievijas čekas arhīvos. Tāpēc grāmata uzdod ļoti daudz jautājumu un ne uz visiem spēj atbildēt. Lasītājam rodas arī vēl savi vaicājumi. Galvenais, ka grāmata liek domāt. Samulsina. Viena nikna mana paziņa izmeta, ka šādi jau var uzrakstīt par jebkuru no Latvijas rakstniekiem vai dzejniekiem. Nu, nē. Nepiekrītu. Arī man vienmēr licies, ka Raiņa slavināšana un pārspīlētā pseidopētīšana ir bijusi neadekvāta, salīdzinot ar citu rakstnieku un dzejnieku atstātā literārā mantojuma novērtēšanu. Bet šis darbs nav par Raiņa literāro mantojumu, kuru Armands neņemas apstrīdēt, bet gan par viņa personību:

Nodevējs – jaunstrāvnieku laikā, banku laupīšanas plānotājs – piektā gada revolucionāro notikumu kontekstā, viltotas naudas mijējs un atmazgātājs, – bet jau neatkarīgajā Latvijā, komunistiskās pagrīdes kases turētājs, kurš spiego vai tiek izmantots šajā darbā – Padomju Krievijas labā. Tai skaitā – kā Saeimas deputāts un Izglītības ministrs – ielicis pamatus gan sarkanās propagandas veicināšanā, gan joprojām aktuālajā mazākumtautību skolu problemātikā, kas joprojām šķeļ un naido Latviju.

Tieši Rainis ir tas, kas izveido un apstāv Kultūras sakaru tuvināšanas biedrību ar PSRS tautām – praktiski piedaloties padomju izlūkdienesta diriģētā operācijā, kas četrdesmitajā gadā kļūst par vienu no vadošajām sabiedriskajām organizācijām, laupot mūsu valsts neatkarību. (Armands Puče, LA.LV, 2022. gada 9. novembris)

Ja tā cieši padomā... Ko sakāt jūs? Uz saziņu!

Sirsnīgi, –

jūsu Biruta,
Ikšķilē 2023. gada 26. janvārī