Mākslas detektīva darbs: Čārlzs II un Džeims Bonds (1)

Palielināt / Enlarge

Gleznas centrālā daļa. FOTO Aldis Putniņš.

Palielināt / Enlarge

Gleznas centrālās daļas rentgens.

Atrodoties Londonā uz dažām dienām 1978. gadā, es apmeklēju pazīstamo Christie's izsoļu namu, cerot redzēt mākslas izsoli. Ierados vecmeistaru bilžu izsoles noslēdzošā posmā. Apzīmējums vecmeistara bildes izklausās diezgan grandiozs, bet šajā izsolē nebija Leonardo da Vinci vai Rembranta darbi par elpu aizraujošām summām. Lai gan gleznas bija vecas (Šajā kontekstā vecmeistars attiecas uz prasmīgiem māksliniekiem, kuri strādāja pirms aptuveni 1800. gada.), tie bija mazāk slavenu mākslinieku darbi vai darbi, kam autorība bija neskaidra. Es ieņēmu vietu izsoles telpas aizmugurē un sāku vērot izsoles teātri.

Atšķirībā no nekustamā īpašuma izsolēm Austrālijā, kas tiek izstieptas, lai mēģinātu pēc iespējas vairāk izspiest no pircēja, Christie's izsolītājs strādāja straujā tempā. Solīšana bija ātra, un izsoles vadītājs sita āmuru, šķiet, apmēram pēc 5 sekundēm, ja netika saņemts augstāks solījums. Solīšana bija angļu mārciņās (£). Valūtas displejā tika parādītas cenu vērtības, kas konvertētas citās galvenajās valūtās (Japānas jenās, Šveices frankos, ASV dolāros utt.). Novērojot vairāku gleznu pārdošanu, es redzēju, ka kāds pievilcīgs Čārlza II portrets, lai gan no telpas aizmugures es neredzēju daudz detaļu, tūlīt aizies par salīdzinoši pieticīgu summu. Es pieteicu piedāvājumu. Likās, ka gandrīz visi izsoles telpā pagriezās un paskatījās uz mani. Izsoles vadītājs teica kaut ko, ko es skaidri nedzirdēju, un valūtas konvertētājs strauji parādīja jaunas summas. Domājot, ka kāds cits ir piedāvājis jaunu solījumu, es solīju vēlreiz. Jutos neērti, kad izsoles vadītājs tūlīt pateica, ka es solu pret sevi. Es biju apmulsis, bet varbūt tas ietekmēja citus potenciālus pircējus. Nekādi citi solījumi netika piedāvāti, un es iegādājos interesantu vecu gleznu par summu, kas bija mazāka par izsoles katalogā paredzēto.

Glezna, pēc komisijas un nodokļa pievienošanas, maksāja 165 mārciņas. Es biju pilna laika students (biju maģistrantūrā) un biju gandarīts, ka varēju iegādāties šo gleznu, jo nebiju naudīgs un daudz vairāk nebūt varējis atļauties.

Atgriezos Austrālijā. Par laimi, glezna izdzīvoja dažādus lidojumus un bagāžas glabātuves, lai gan to aizsargāja tikai papīra iesaiņojums.

Uz plāksnes, kas piestiprināta gleznas rāmim, ir rakstīts Čārlzs II (Charles II), dzimis 1630. gadā, miris 1685. gadā, un portretista uzvārds – LUTTICHUIJS.

Čārlzs II bija Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis. Viņa tēvam Čārlzam I tika izpildīts nāvessods 1649. gadā Anglijas pilsoņu kara laikā. Anglija kļuva par de facto republiku, kuru vadīja Olivers Kromvels. Pēc militārās sakāves 1651. gadā Čārlzs aizbēga un nākamos deviņus gadus pavadīja trimdā Francijā un Holandē. Pēc Kromvela nāves monarhija tika atjaunota. Čārlzs atgriezās Lielbritānijā 1660. gadā un valdīja līdz savai nāvei 1685. gadā.

Čārlzam II ir saikne ar Latviju. Viņa vectēvs, Džeimss I, bija Kurzemes hercoga Jēkaba fon Ketlera krusttēvs. Fon Ketlera valdīšanas laikā Kurzeme ieguva kolonijas Gambijā un Tobago. Tieši Čārlžs II valdīšanas laikā Kurzeme zaudēja šīs kolonijas Lielbritānijai.

Atgriežoties pie gleznas

Plāksnīte pie gleznas rāmja ir rakstīts tikai mākslinieka uzvārds – Luttichuijs. Bija divi mākslinieki ar šādu uzvārdu, kuri strādāja Čārlza II dzīves laikā – brāļi Sīmanis un Īzaks. Abi piedzima Londonā holandiešu tautības ģimenē, un abi pārcēlās uz Amsterdamu, pirms Čārlzs devās trimdā. Kurš no šiem brāļiem varētu būt tas, kurš minēts uz plāksnes un izsoles katalogā, nebija skaidrs. Saskaņā ar Christie's katalogu, norādot tikai mākslinieka uzvārdu, nozīmē, ka darbu ir veicis kāds no mākslinieka sekotājiem vai darbs ir veikts minētā mākslinieka stilā. Šādos gadījumos kas ir gleznas autors, precīzi nav skaidri zināms. Tādēļ viss, ko es zināju par savu gleznu, bija tas, ka tā, visticamāk, bija gleznota pirms 1800. gada, un ka autors nav zināms, bet stilistiski varbūt līdzīgs kāda no Luttichuijs (reizēm arī burtots Luttichuys) brāļu mākslas darbiem.

Apmēram pusgadu pēc atgriešanās Austrālijā, cerot uzzināt vairāk par gleznas vecumu un iespējamo autorību, gleznu aizvedu uz Dienvidaustrālijas mākslas galeriju. Darbinieks, ar kuru es runāju, bija ļoti ieinteresēts un izpalīdzīgs. Glezna vispirms tika pārbaudīta ultravioletajā gaismā, tad fotografēta infrasarkanajā spektrā. Dažās fotogrāfijās dažas detaļas kļuva nedaudz skaidrākas, taču nekas īpašs netika konstatēts – nekas nebija paslēpts. Visbeidzot, Karaliskajā Adelaides slimnīcas radiogrāfijas nodaļā tika uzņemts gleznas rentgens. (Tajā laikā mākslas galerijai nebija rentgena aparāts.) Rentgena fotogrāfija liecināja, ka audekls ir gruntēts ar svina baltumu (tas ir ļoti izplatīts vecmeistara darbos) un ka ir veikti daži nelieli restaurācijas darbi. Laikam agrāk bija neliels ieplīsums no zoda uz leju. Gleznas aizmugurē bija piestiprināts jauns audekls. Tas stabilizēja veco audeklu un ļāva labot ieplīsumu. Bet oriģinālo audeklu vairs nevarēja redzēt.

Mākslas galerijas darbinieks secināja, ka glezna bija patiesi veca un varēja būt gleznota Čārlza II valdīšanas laikā vai neilgi pēc tam. Bet autorība palika nezināma.

Gleznas aizmugurē bija neliela zīmīte, kas norādīja, ka 1973. gadā sers Pīters Smiters (Peter Smithers) gleznu kādam bija aizdevis. Uzminēdams, ka Smiters bija iepriekšējais īpašnieks, es devos uz pavalsts bibliotēku un atradu informāciju par viņu britu izdevumā Who's Who. (Tas bija pirms interneta laika.) Viņš bija diplomāts, Apvienotās Karalistes parlamenta deputāts, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs un dzīvoja Šveicē. Es viņam rakstīju, jautājot, vai viņš zina vairāk par gleznas autorību un izcelsmi. Smiters atbildēja, ka viņš iegādājās gleznu „Sotheby's kaut kad 1950. gados.“

Es ilgu laiku pavadīju pavalsts bibliotēkā, pētot britu izsoļu ierakstus no 1950. gadiem, bet savu gleznu neatradu starp tiem mākslas darbiem, kas tika izsolīti Sotheby's. Secināju, ka izsoles ieraksti ir nepilnīgi vai ar kļūdām. Gandrīz 40 gadus vēlāk es atklāju, ka Smiters bija iegādājies gleznu 1963. gadā Christie's izsolē. Smiters bija kļūdījies savās atmiņās. Neskatoties uz to, viņš bija ļoti laipns, atbildot uz maniem jautājumiem. No atbildes kļuva zināms, ka autorības attiecinājumu uz Luttichuys veica pats Pīters Smiters, nevis kāds mākslas eksperts. Tāpēc tā būtu jāuzskata par ļoti spekulatīvu.

1979. gada martā presē parādījās paziņojums, ka Latrobes Universitātes Mākslas vēstures katedra veido katalogu ar Eiropas gleznām, kas tapušas pirms 1800. gada, un atrodas gan publiskās kolekcijās, gan privātās rokās Austrālijā. Ikviens, kam bija šāda glezna, tika aicināts iesniegt sīkāku informāciju. Šiem pētniekiem nosūtīju gleznas fotogrāfiju un citas detaļas. Saņēmu atbildi, ka glezna viņus „ļoti interesē“ un ka viņi turpinās to pētīt. Iespējams, ka pētnieki tika pārpludināti ar gleznām, jo pagāja gandrīz 5 gadi, pirms saņemu nākamo vēstījumu. Latrobes Universitātes Mākslas vēstures katedras vadītājs prof. Pīters Tomorijs (Peter Tomory) rakstīja, ka viņam nebija šaubu, ka mana glezna ir gleznota ap 1660. gadu, bet kurš to ir gleznojis, ir cits jautājums.

Dr. Aldis L. Putniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

(Referāts tika nolasīts atklātā literārā pēcpusdienā Melburnas Latviešu namā 2022. gada 10. decembrī, atzīmējot studentu korporācijas Talavijas 122 gadu pastāvēšanu.)