„Jāna“

Palielināt / Enlarge

Austrālijas Latviešu teātra (ALT) ansamblis. FOTO no ALT arhīva.

Kamēr es rakstu šīs piezīmes (2022. gada aprīlī), Krievijas spēki ir iebrukuši Ukrainā un izdarījuši necilvēcīgus aktus pret tur esošajiem cilvēkiem. Ņemot to vērā, esmu izmantojis Karalieni Jānu kā plānu aicinājumam rīkoties pret visu brutālo apspiešanu.

Vēsturiskais konteksts

Anna Brigadere Karalieni Jānu uzrakstīja 1932. gadā. Viņa dzīvoja nesen dibinātajā Latvijas neatkarīgajā valstī. Brīvība beidzot bija panākta pēc gadsimtu pakļautības dažādiem agresīviem kaimiņiem; piemēram,Teitoņu bruņiniekiem, Zviedrijai un cariskai Krievijai.

Pēdējie cīņas gadi par pašnoteikšanos bija problemātiski, jo par jaunās valsts kontroli pretendēja dažādas frakcijas; galvenokārt, latviešu komunisti, kurus atbalstīja Padomju Savienība. Par spīti tam, Latvija ieguva neatkarību 1918. gadā un vēlāk pievienojās Tautu Savienībai. Tomēr iekšējais nemiers no opozīcijas elementiem turpinājās, un rezultātā izveidojās labējā spārna diktatūra zem prezidenta Kārļa Ulmaņa. Neskatoties uz jaunās valsts panākumiem, turpmākie gadi parādīja, cik šī neatkarība patiesībā bija nestabila.

Otrā pasaules kara gados Latviju okupēja gan nacistiskā Vācija, gan Padomju Savienība. Sarkanā terora valdīšana (Baigais gads) bija īpaši brutāla, un rezultātā liela daļa latviešu devās trimdā. Kara beigās Latvija tika iekļauta PSRS, un trimdas latvieši izklīda uz dažādām valstīm apkārt pasaulei, ieskaitot Austrāliju.

Tomēr pat šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ienaidnieks atkal ir pie vārtiem un apdraud Latvijas pastāvēšanu. Nesenā Krievijas agresija, militārais iebrukums un okupācija tās bijušajās republikās Gruzijā un Ukrainā ir padarījušas latviešus saprotami bažīgus.

Līdz ar to priekšstats, ka viss var pēkšņi pazust, ir dziļi ieslēgts latviešu tautā un tās diasporā. Šī trauksme atspoguļojas Latvijas kultūrā. Kamēr senās dainas dokumentēja personīgo un cilvēku ētiku mūzikā, moderniem rakstniekiem bija jākoncentrējas uz nācijas sociālpolitiskām problēmām literatūrā.

„Karaliene Jāna“

Tā mēs nonākam pie Karalienes Jānas, jo luga runā tieši uz latviešu zemapziņas bažām par brīvības un nacionālās identitātes noturību un savstarpējo atkarību. Brigadere rakstīja Karalieni Jānu kā morālu mācību, kas norāda uz to, ka brīvību var panākt un uzturēt tikai ar pašatdevi. Labā cīņa pār ļauno.

Dramatiski Karaliene Jāna ir politisks mīlas stāsts. No vienas puses, ir personiskā mīlestība starp Jānu un Margoti. Bet tomēr ir arī „augstāka“ mīlestība, kas ir abiem pret savu valsti. Šī otrā politiskā mīlestība ir tā, kas beigās uzvar. Jāna cīnās, lai karalis Margotis, ne viņa, izglābj valsti. Jānas pēdējie uzmundrinājuma vārdi Margotim ir: Ej, pie vīriem!

Mūsdienu skatītājiem tas var būt problemātiski divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neatkarīgi no tā, ka lugu sarakstījusi sieviete un lugas varone ir sieviete, šodienas dzimumu ideoloģija varētu atrast Jānas raksturojumu un viņas rīcību ne visai politkorektu. Otrkārt, Jānas nacionālisms un nāves upuris par savu valsti ir neērts scenārijs daudziem liberālajiem Rietumu demokrātiem. Šim diskomfortam ir savi priekšteči Otrā pasaules kara notikumos. Tomēr šī atturība, iespējams, ir nedaudz mainījusies ņemot vērā ukraiņu varonīgo cīņu par savu nāciju pret Krievijas iebrukumu.

„Jāna“ pēc Annas Brigaderes „Karaliene Jāna“

Mani neatturēja pašreizējais politiski mākslinieciskais Zeitgeist, kas varētu mazināt Karalienes Jānas nemodernos priekšstatus. Pašreizējais iestudējums pieņem Brigaderes 1932. gada pasaules uzskatu par nozīmīgu un spēkā esošu gandrīz 100 gadus vēlāk.

Brigaderes oriģinālais scenārijs ir skaisti veidots poētiskā brīvajā pantā ar daudziem aktieriem. Liela daļa pasākumu notiek prezentācijas veidā dialogos starp personām kopā ar paplašinātiem blakus stāstiem. Šī ir runāšanas spēle, kur var baudīt latviešu valodas plašo vārdu krājumu.

Bet mūsdienu skatītājiem šī koncentrēšanās uz runāto vārdu ir nogurdinoša un garlaicīga. Tagad skatītājs ir vairāk noskaņots vizuālitātei un ātram stāstījumam. Ņemot to vērā, teksts ir radikāli samazināts, ir pievienotas jaunas ainas, un galvenais aktieru sastāvs samazināts līdz astoņiem, lai koncentrētos uz centrālo stāstījuma virzienu.

Papildus izmantotas arī mūsdienu teātra vizualitātes un skaņas metodes. Proti, mūzikas, kora dziesmas, ekrāna, filmas un spēcīgu skatuves tēlu iekļaušana. Neviens no tiem nebija oriģinālajā lugā. Svarīgāko momentu pasvītrošanai pievienoti citu pazīstamu latviešu rakstnieku sarakstīto darbu fragmenti. Šie rakstnieki ir: Jānis Rainis, Velta Toma, Imants Ziedonis u.c. Arī prezidentu Putina un Zelenska galvenās runas ir izmantotas izrādes tekstā. Vēlos arī izteikt atzinību par palīdzību, ko saņēmu no Gunāra Klausa manas latviešu valodas un vēsturisko faktu labošanā.

Lugas izstrādes procesā ir meklēti citi radošie ieguldījumi. Vērtīgas un iestrādātas ir Lukasa Strautiņa (filma) un Sandras Aleksējevas Birzes (mūzika un dziesmas) atziņas un ieguldījums. Beidzot, režisore Judīte Šmita ir bijusi nenogurstoša šī uzrakstītā projekta atbalstītāja, un viņas komentāri un ieteikumi daudz stundu diskusiju laikā ir atzinīgi novērtēti. Faktiski Judītes video treileris par iedomāto Karalienes Jānas iestudējumu Pasaules latviešu amatierteātru savienības (PLATS) projektam izraisīja manu interesi par Jānas idejām. Tur viss sākās, un tagad iestudējums ir ieprogrammēts ALT 70. jubilejas sezonā.

Līdz ar to luga un iestudējums nosaukts par Jāna (pēc Annas Brigaderes). Izmaiņas nav rosinātas atjaunināt vai padarīt Brigaderes oriģinālo tekstu atbilstošāku, bet lai stāsts un tā mērķis būtu vieglāk saprotams:

Ja brīvība ir svarīga,
jums ir jābūt gatavam upurēt visu.

Dr. Egils Ķipste