Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „An Artist’s Journey: Adventure into the Unknown“ vāks.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas aizmugures vāks.

Palielināt / Enlarge

Izstāde Frančeskas Andersones galerijā Leksingtonā (Francesca Anderson Fine Art, Lexington, Massachusetts)

Mākslinieki piedzīvoto vai pārdzīvoto lielākoties atklāj krāsās, līnijās, arī akmenī, keramikā vai kādos citos materiālos, bet visretāk ne vārdos. Protams, ir izņēmumi. Iespējams, ka esat lasījuši Richarda Zarriņa Atmiņas, kuru pirmpublicējumu 2015. gadā sarūpēja apgāds SIA Vesta-LK sērijā Laika grāmata. Uldis Zemzaris bija gan gleznotājs, gan rakstnieks, tādēļ tapa ne viena vien grāmata par mūžā pieredzēto. Vēl jāatceras grafiķe Māra Rikmane ar divām grāmatām un Raimonds Gunārs Slaidiņš un viņa Kara gaitu dienasgrāmata: 1944-1945 (arī Vestas izdevums) vai 2021. gadā izdotā tēlnieces Artas Dumpes Dzīve mākslā.

Man bija liels jo liels prieks, kad šogad uz savu dzimšanas dienu janvārī saņēmu dāvanu no vārda brāļa, bostonieša, Jelgavā dzimušā Māra Valda Platā, kurš angliski sarakstījis un 2022. gadā publicējis memuārus Mākslinieka ceļojums (An Artist's Journey: Adventure into the Unknown). Par tiem parūpējušās abas meitas Sintija un Reičela (Cynthia Platais Bryan, Rachel Platais Medrek), kuras panākušas, ka tēvs izstāsta savu dzīves stāstu gan viņām, gan mazbērniem un turpmākajām paaudzēm.

Te jāpiezīmē, ka Reičela sastādījusi un sagatavojusi arī izdošanai 2022. gada 5. oktobrī – 12. novembrī Frančeskas Andersones galerijā Leksingtonā (Francesca Anderson Fine Art, Lexington, Massachusetts) skatāmo tēva 85 gadu jubilejas izstādes katalogu (izstādei vajadzēja notikt gadu iepriekš, bet pandēmija liedza tai notikt laikus), kas patiesībā ir albums, iesiets cietos vākos un biezs. Šķirstu grāmatu lapu pēc lapas, un rodas ilūzija, ka staigāju pa izstādi, jo redzu visus darbus, kas bija eksponēti galerijā. Jānoliec galva meitas priekšā – izstāde sen jau beigusies, bet šis izdevums mūždien atgādinās par šo lielo notikumu Māra V. Platā dzīvē.

Acīmredzot mākslinieka jubileja piespieda viņu atcerēties dzīvē paveikto un izstāstīt memuāru fiksētājai Nensijai Š. Vestai (Nancy Shohet West).

Mani Māra pieredzētais agrā bērnībā īpaši interesēja. Stāstījums aptver laiku pirms Otrā pasaules kara un kara gadus, kad 1944. jūlija beigās – augusta sākumā abas iekarotājarmijas vēl nebija iznīcinājušas vecās, skaistās Jelgavas krāšņumu. Mazu dienu notikumi, pat vissmalkākie, allaž grodi iespiežas galvā bērna atmiņā, tādēļ arī Māris pavēsta tajā laikā pieredzēto līdz vissīkākajai detaļai. Neraugoties uz to, ka zēns bija tikai piecus gadus vecs, atmiņā iegravējušies notikumi, kas saistās ar 1941. gada 14. jūnija izvešanām, kad pazuda ne viens vien tēva darba kolēģis dzelzceļā. Tāpat viņš pieredzēja viņa mājai blakus esošās sinagogas dedzināšanu kara laikā, atklājot mazā Māra smeldzīgās sajūtas. Stāstījumu grāmatā papildina seno dienu fotogrāfijas, kas ļoti svarīgi ir jaunākajām paaudzēm, kuri nav pieredzējuši kara šausmas.

Ģimene 1944. gada vasaras nogalē devās bēgļu gaitās. Tā nonāca Berlīnē, kur pieredzēja pilsētas bombardēšanu. Tālāk tās ceļš veda uz Blumbergu un pēc tam uz mazo Latviju – Eslingenu, kur Māris ar brāli Tālavu gāja skolā un kur beidzot esot juties kā mājās. Bez šaubām, memuāru autors atzīst, ka, būdams bērns, bēgļu sadzīves apstākļi, trūcīgā dzīve, pustukšais vēders neliedza priecāties par esamību. Viņi dauzījās, blēņojās, gan jau pastrādāja arī ne vienu vien nedarbu.

1949. gadā ar karakuģi General Blachford Plato ģimene aizceļoja uz ASV. Kā Māris min, ceļojuma laikā, īsinot garās stundas, daudz zīmējis, fiksējot kuģa konstrukciju, radarus un citas detaļas. Reiz pienācis kāds kungs, ģērbies garā mētelī, paskatījies pāri plecam un noteicis: „Ļoti labi, dēls. Turpini tādā pat garā.“ Kad viņš aizgājis, tēvs noprasījis, vai viņš zinot, kas tas bijis. Māris atbildējis, ka ne, un tad tēvs atklājis, ka viņu uzlielījis slavenais ilustrāciju meistars Sigismunds Vidbergs. Laikam jau Māra tēvs neatgādināja dēlēnam, ka arī šis mākslinieks reiz bija jelgavnieks.

Atmiņu stāstītāja prātā palikusi tā agrā rīta stunda jūlija beigās, kad kuģis ieradās Bostonā. Platie dzīvesvietu atrada Rozlindailā (Roslindale), Bostonas priekšpilsētā. Dienas pagāja, apgūstot angļu valodu, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Abiem brāļiem mācīšanās gāja ātrāk nekā vecākiem. Māra aizraušanos ar mākslu turpinājās, un to atbalstīja māte, jo arīdzan pati savulaik sapņojusi par glezniecību, tādēļ svētdienās zēns apmeklēja Bostonas Mākslas muzeja Mākslas skolu, kurā pēc daudziem gadiem pats strādāja par pedagogu.

Jāpiezīmē, ka jubilārs nemēdz lepoties ar saviem panākumiem mākslas jomā. Toties krietni detalizētāk Māris izklāsta savu armijas dzīvi, kas cilvēkam, kurš dzīvojis citos apstākļos un dienējis citā armijā (krievu), ir īpaši interesanti uzzināt tuvāk, kas viņam nācis priekšā. Tajā pašā laikā militārais dienests ASV nes sev līdz īpašu specifiku, leksiku un jēdzienus, kurus grūti izprast citā valodā runājošam.

Kā man liekas, memuāru sacerētāja Nensija Š. Vesta ne īpaši orientējas mākslā vai viņai nav licies, ka stāstījumā būtu jāiedziļinās profesionālajos smalkumos. Toties man kā mākslas zinātniekam un kritiķim būtu kārojies tuvāk uzzināt gan par mācību procesu, mācību priekšmetiem, gan par vērtēšanu Bostonas Mākslas muzeja Mākslas skolā, kas ir Taftsa Universitātes (Tufts University) sastāvdaļa. To zinu, ka Māris strādāja Dennison Manufacturing Company par reklāmas mākslinieku. Memuāros atklājas, kā viņš tur nokļuvis, taču tuvāk par darbu 17 gadu garumā tikpat kā nav sīkāk atklāts – gan jau bija ko atcerēties. Tikpat viegli autors pārskrien pāri darbībai mākslas biedrībās – Bostonas Mākslinieku ģildei (Guild of Boston Artists), Konkordas (Concord) mākslas asociācijai, Fremingemas (Framingham) mākslinieku ģildei un izstādēm, tāpat darbam Mākslas skolā. Būtu bijusi vēlēšanās uzzināt mākslinieka domas par Amerikas mākslas attīstību viņa dzīves laikā. Vismaz nav apiets, ka Māris darbojies Bostonas latviešu sabiedrībā, sarīkoja vairākas izstādes un tika uzņemts Bostonas Latviešu mantojuma fondā. Atsevišķa nodaļa veltīta viņa saitēm ar Latviju un viņa akvareļu izstādei Jelgavā.

Es patiesi neko negribu pārmest vārda brālim par šo grāmatu. Paldies Dievam, ka viņš saņēmās un darīja visu nepieciešamo, lai šie memuāri vispār tiktu izdoti. Jāpiekrīt Māra sacītajam, ka „manā dzīvē notikušas daudz brīnišķīgu lietu, piedzīvotas arī daudzas vilšanās un šķēršļi. Bet, ja man būtu jāsāk no sākuma, es darītu tāpat, lai gan pieņemu, ka nākošajā reizē vēlētos darīt mazdrusciņ savādāk.“

Grāmatas nobeigumā mākslinieks atceras Ralfa Valdo Emersona sacīto, ka veiksme ir „smieties daudz un bieži; iegūt inteliģentu cilvēku cieņu un bērnu simpātijas; nopelnīt godīgu kritiķu atzinību un paciest viltus draugu nodevību; novērtēt skaisto; redzēt to labāko citos; atstāt pasauli mazliet labāku, vai nu ar veselīgu bērnu, iekoptu dārzu vai atgūtu sociālo stāvokli; zināt, ka vismaz viena būtne ir elpojusi vieglāk tāpēc, ka tu esi dzīvojis.“

Pēc še sacītā seko pats pēdējais teikums: „Es ceru, ka šie ir bijuši pamatnosacījumi manam darbam un panākumiem, un (mani bērni, mazbērni un nākamās paaudzes) spēs atrast prieku un panākumus šādā pat veidā.“

Ļoti tam gribas ticēt. Ar šo ticību ir vērts dzīvot.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“