Attālināta intervija

Palielināt / Enlarge

Ieva Ozoliņa. FOTO no Ievas Ozoliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Egils Ķipste. FOTO no Egila Ķipstes personīgā arhīva.

Egils Ķipste, režisors, dramaturgs: Sveika Ieva. Vai ALT* ir pilnībā traks? Savai 70 gadu jubilejai esat izvēlējušies reti izrādītu lugu, ko adaptējis** rakstnieks, kas to dara pirmo reizi. Vai tas ir gudri?

Ieva Ozoliņa, ALT valdes priekšsēde: Varbūt ne visai. Bet nav arī bez apdoma. Mums ir jāatzīst, ka laiki ir mainījušies, un, lai uzturētu mūsu publikas interesi, mums līdztekus ir jāmainās. Kā citur esmu teikusi, ALT pastāvīgi meklē iespējas dziļāk iesaistīt diasporā dzimušos latviešus, kā arī mūsu jauno diasporu – ne tikai starp skatītājiem, bet arī starp dalībniekiem. Tāpēc arī nepaļāvamies uz kaut ko jau redzētu. Un vai tā neesot vispār teātra loma? Atraisīties, attīstīties, parādīt kaut ko jaunu, savādu, izaicināt skatītājus?

Egils: Kas ir bijis svarīgākais pēdējo 70 gadu laikā?

Ieva: Katram „svarīgākajam“ ir sava nozīme. Es būtu pārāk iedomīga, ja uzdrošinātos teikt kas citiem ir bijis „svarīgākais“. Protams, ir savas domas, bet tās ne vienmēr sakrīt ar citu domām. Varu citēt ALT statūtus – „veicināt latviešu teātra mākslu un tradīcijas, iepazīstināt arī austrāliešu sabiedrību ar latviešu teātri un veicināt jaunu skatuves spēku sagatavošanu“ – tā būtu drošākā atbilde. Un man liekas, ka to ALT ir darījis, pēc savām spējām.

Egils: Kāda ir ALT nākotne?

Ieva: ALT nākotne būs tāda, kādu to lems mūsu skatītāji. Ja tie nenāk uz izrādēm, tad tā ir bēdīga. Tāpēc mums ir jāpārveidojas, lai viņus iesaistītu. Vispār, šogad mēs uzdrošinamies ar saviem jaunajiem iestudējumiem. Kā Jūs jau minējāt, 70 gadu jubilejas izrāde ir adaptētā Annas Brigaderes luga Karaliene Jāna. Anna Brigadere ir pazīstama latviešu rakstniece tiem, kas ir dzimuši Latvijā, visvairāk ar viņas pasaku lugām. Bet Austrālijā dzimušajiem latviešu pēctečiem, it īpaši tiem, kas neesot gājuši latviešu skolās vai nometnēs, viņa neesot pazīstama. To vajag mainīt. Tāpat arī būs, es ceru, ar apstrādāto Andreja Pumpura eposu Lāčplēsis, ko gatavosim Austrālijas Latviešu 59. Kultūras dienām. Pēc tam, vēl viens jauns darbs, ko mums sarakstījusi un režiju vadīs Kanādā dzimusi un augusi Baņuta Rubesa, par dzīvi Melburnas Latviešu namā „Dickens Street – the Other“. Tās izrādēs arī lietosim angļu valodu un iesaistīsim austrāļu teātra māksliniekus caur sadarbību ar „TheatreWorks“, St. Kildas patstāvīgu teātra grupu. Katram uzvedumam sava pieeja, ar to ceram pievilkt dažādus skatītājus.

Egils: Tagad atpakaļ pie Jānas... Jums ir uzticēta kalpones Naulas loma. Vai tā nav maza un neinteresanta loma?

Ieva: Nē, loma ir izaicinājums! Vienalga, cik liela ir loma, ja to ir uzrakstījis labs dramaturgs, tā nekad nav neinteresanta. Labā lugā katrai lomai ir sava nozīme. Un arī Naulai ir nozīme. Varbūt viņai nav daudz teksta, bet tas, ko viņa saka, kā viņa reaģē uz notikumiem – tas ir svarīgi. Esmu gandarīta, ka mans uzdevums bija parādīt šo tēlu.

Egils: Pastāstiet man patiesību, tikai starp mums abiem, kā ir notiek mēģinājumi?

Ieva: Parasti, jautri. Vienmēr jātur prātā, ka kaut gan ALT dibināja pieredzējuši, izmācīti, profesionāli teātra mākslinieki, pēc 70 gadiem lielākā daļa mūsu dalībnieku ir amatieri. Teikšu tā – talantīgi noteikti, bet izmācīti – ne vienmēr. Režisorei bija jārīkojās uzmanīgi – nevajag atraidīt tos, kam interesē, pieprasot par daudz. Pēdējos gados, esam pieraduši strādāt kā kopiena, katram ir tiesības izteikt savas domas, ne vienmēr atceras, ka teātrī pēdējais vārds tomēr paliek režisoram...

Egils: Mūzikai, dziedāšanai un tehnoloģijām šajā lugā ir liela nozīme. Kāds ir Jūsu personīgais viedoklis par šo kombināciju?

Ieva: Ne visi man piekritīs, un tas mani neuztrauc. Es domāju, ka tiem, kas uzskata teātri par „tīru” mākslu uztrauks tas, ka izrādē JĀNA izmanto tik daudz „neteatrālas“ pieejas. Bet jau pirms daudz gadiem apjēdzām (un vispār teātra studijās māca), ka mūzika it īpaši var pavairot cilvēka iesaisti teātrī. Un šajā izrādē, mūzikai ir ļoti liela loma. Tehnoloģija, manuprāt, pati par sevīm nav uzmācīga; esam pieraduši, ka skatuves iekārtas var būt minimālas un apkārtni un ainas noskaņu izraisa ar tehnoloģiju. Tas ir tikai solis tālāk par apgaismošanu, ar kuru jau ilgus gadus izrādēs izmainām noskaņu.

Egils: Arī Jums un pārējiem aktieriem ir dots teksts, ko rakstījuši citi latviešu autori. Nemaz nerunājot par Putina, Zelenska un Šekspīra fragmentiem. Vai, Jūsuprāt, šis pastišs*** darbojas?

Ieva: Ņemot vērā manis iepriekš teikto, to labāk varēs atbildēt mūsu skatītāji. Man ir tā bijis, ka noklausoties kādu dzeju vienā filmā, esmu tik iedvesmota, ka sāku lasīt tā īpašā dzejnieka citus sacerējumus. Cilvēks var iepazīties ne tikai ar viena autora darbiem, bet sākt saprast, kādi citi darbi tam vēl varētu patikt. Tikai jāzina, kur to atrast.

Egils: Paldies Ieva, uzredzēšanos 19. un 20. maijā.
Laikrakstam „Latvietis“

* ALT – Austrālijas Latviešu teātris

** adaptēt  – piemērot, pielāgot. Apstrādāt (tekstu), vienkāršojot, pielāgojot to lasītāju zināšanu līmenim. Adaptēts stāsts.

*** pastišs – joma literatūrzinātnē; stilizācija, parodijas vai pašparodijas veids; arī rakstīšanas veids, kas brīvi operē ar visdažādāko stilu, virzienu, strāvojumu elementiem, saliekot tos kopā „kā iznāk“.