Jāņa Kārkliņa uzruna

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Jānis Kārkliņš. FOTO Ilze Ābele.

Šodien mēs atceramies divus svarīgus notikumus mūsu tautas vēsturē, vienu bēdīgu un otru priecīgu. Kā pirmo atceramies Kurzemes cietoksni, vai kā to oficiāli apzīmēja – Kurzemes katlu – un otru – Latvijas brīvības atgūšanu.

Kurzemes cietoksnis apzīmēja trijstūri Kurzemē – Liepāja-Tukums-Ventspils, kur Otrā pasaules kara laikā no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam ielenktā Latvijas armija un vācu armijas grupa cīnījās pret sarkanarmiju. Tanī laikā Kurzemes cietoksnī atradās ap 230 000 iedzīvotāji, to starpā ap 150 000 Latvijas bēgļi un ap 35 000 bēgļi no citām komunistu okupētām zemēm.

Kurzemes cietoksni aizstāvot, notika sešas lielkaujas, ieskaitot slavenās Ziemassvētku kaujas.

Pirmais krievu uzbrukums sākās 1944. gada 15. oktobrī. Tam pamatvirziens bija no Dobeles uz Džūksti. Sarkanarmijai šajā uzbrukumā bija niecīgi panākumi, iegūstot tikai, apmēram, 2 km. Pēc ap desmit dienu pārtraukuma krievi uzbruka nākošo reizi. Kauja notika Priekules-Vaiņodes sektorā, un sarkanarmija ieņēma Auci. Kaut šajā lielkaujā sarkanarmijai bija milzīgi zaudējumi, arī vācu un latviešu armijām bija lieli zaudējumi. Trešā lielkauja bija slavenās Ziemassvētku kaujas, kuras ilga no 1944. gada 21 līdz 31. decembrim. Ziemassvētku kaujas sākās Saldus rajonā un izplētās Vaiņodes un Dobeles sektoros.

Sākot ceturto lielkauju, padomju spēki mēģināja izlauzties uz Saldu un Liepāju. Padomju armijai te bija panākumi, izveidojot nocietinājumus Bārtas un Vartajas krastos, bet jau februāra sākumā vācu pretuzbrukums tos likvidēja, ceturtai lielkaujai beidzoties 3. februārī. Piektā lielkauja sākās 12. februārī, un, kaut pirmo sarkanarmijas uzbrukumu izdevās atvairīt, sarkanarmija tomēr ieņēma Džūksti un tad Lesteni. Vēlāk tomēr 19. divīzijas 43. pulks atguva Lesteni. Kad 14. martā piektā lielkauja beidzās, sarkanarmija bija sasniegusi Saldus-Liepājas lielceļu. Sestā un pēdējā lielkauja risinājās ap Saldu. Uzbrukums Saldus rietumos tika atvairīts, bet austrumos sarkanarmija sasniedza Liepājas dzelzceļu. Sestā lielkauja beidzās 3. aprīlī, un ar to arī beidzās aktīvā karadarbība Kurzemē.

Kopsavilkumā sarkanarmijai Kurzemes cietokšņa kaujās bija milzīgi zaudējumi; tiek minēts, ka tas bija ap 74 000 karavīru, bet viņi visā kampaņas laikā nepavirzījās tālāk par 40 km nevienā frontes vietā. Dažās vietās viņi pat tika uz priekšu tikai dažus kilometrus no sākuma pozicijām.

1945. gada 8. maijā Ezeres muižā vācu ģenerālmajors Rauzers un sarkanarmijas ģenerālpulkvedis Popovs parakstīja kapitulācijas līgumu. Ar to gūstā padevās apmēram 180 000 kareivji, to starpā apmēram 9 000 latviešu karavīri. Tomēr daudzi latviešu karavīri nepadevās un aizgāja Kurzemes mežos, lai turpinātu cīņu kā partizāni jeb Meža brāļi. Partizānu cīņas turpinājās līdz pat 1956. gadam.

Šodien svinam arī daudz jaukāku dienu mūsu tautas vēsturē. Mēs svinam Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas atjaunošanas pasludināšanu, kas notika 1990. gada 4. maijā. Daudzi to apzīmē par Baltā Galdauta dienu. Diemžēl lielākā daļa mūsu leģionāri, mūsu tautas brīvības cīnītāji to nepiedzīvoja, aizejot mūžībā mūsu ienaidnieku rokās vai nepiedzīvojot sirmu vecumu sliktas veselības dēļ.

1990. gada 4. maijā 138 no 201 Latvijas PSRS deputāta pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ar to Latvija atguva savu brīvību un atkal bija brīva neatkarīga valsts Dzintarjūras krastā.

Daudziem tā laika Latvijas iedzīvotājiem 1990. gadā svarīgāks bija darbs un citas nodarbības un vēl 2015. gadā tikai 2% iedzīvotāji aktīvi svinēja Latvijas brīvības atgūšanu. 2016. gadā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas simtgades birojs izdeva aicinājumu 4. maijā ar Balto galdautu ģimenēs un kaimiņu aprindās svinēt Latvijas brīvības atgūšanu. Uz šo uzsaukumu pasaules apmērā atsaucās vairāk nekā 93 000 tautieši. Tagad Baltā Galdauta svētkus svin tautieši visā pasaulē, ieskaitot tālajā Austrālijā gluži kā mēs to darām. Kaut tie sākās kā svētki ģimenes, draugu un kaimiņu lokā, tagad tie tiek svinēti plašākā latviešu sabiedrībā.

Šogad Rīgā notika vairāki sarīkojumi, lai atzīmētu Latvijas brīvības atgūšanu. Pie Brīvības pieminekļa notika tagad jau tradicionālā Ziedu Latvijas veidošana, kur tautieši aicināti atnest ziedus un tos ievietot Latvijas kontūrā. Šī tradīcija sākās 2009. gadā un tagad ir neatņemama daļa no 4. maija svētkiem. Šogad Brīvības pieminekļa laukumā arī uzstājās skolu pūtēju orķestri. Pēcpusdienā pie Brīvības pieminekļa tika nolikti ziedi, un vakarā Esplanādes laukumā notika svētku koncerts. Latvieši arī neaizmirsa savus kaimiņus ukraiņus, un 4. maijā Rīgā tika nolikti ziedi, lai atcerētos un atbalstītu Ukrainu. Šie ir tikai daži sarīkojumi, kas šogad notika Rīgā. Notika arī daudz citi sarīkojumi, kā Rīgā, tā citur Latvijā un plašajā pasaulē.

Turpināsim svinēt ne vien mūsu Latvijas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī, bet svinēsim arī tās brīvības atgūšanu – 1990. gada 4. maijā. To darīsim sevišķi mūsu brīvības cīnītāju vārdā, kuri vairs nav mūsu vidū. Godināsim vecos strēlniekus, atbrīvošanas cīņu dalībniekus, varoņus – lāčplēšus, Latvijas kara invalīdus, Latviešu leģionārus, nacionālos partizānus un visus, kas cīnījušies par Latvijas brīvību un neaizmirsīsim nekad tos upurus, ko viņi deva, lai Latvija būtu brīva valsts. Cīnīsimies katrs pēc saviem spēkiem, lai Latvija vienmēr paliktu brīva, neatkarīga valsts Dzintarjūras krastā!

Jānis Kārkliņš,
DV Melburnas nodaļas priekšsēdis