„Kā aklai vistai mieža grauds“

Palielināt / Enlarge

Marians Rižijs. FOTO Ekrānuzņēmums.

Palielināt / Enlarge

Atrastais Veidenbauma rokraksts ar divrindi, Šillera dzejas tulkojumu un dzejoli. FOTO Ekrānuzņēmums.

Eduards Veidenbams no jaunības dienām man ir bijis fascinējoša persona. Vēl arvien viņu apbrīnoju. Kad mācīju literātūru Toronto Latviešu ģimnazijā, vēlējos arī jaunajos Toronto latviešos iesēt kaut ko no Eduarda Veidenbauma aizrautības un dzīves meklējumiem, stāstot par dzejnieku, kas savā 25 gadu īsajā mūžā atstājis tik paliekošas pēdas. Ļoti iespējams, ka manu aizraušanos ar Veidenbauma dzeju un personu veicināja mūsu attālā radniecība, ko gan mana mamma atklāja tikai vēlākos gados, sastādot mūsu dzimtas koku. Vēl tagad Veidenbauma dzejoļi tiek skaitīti, tāpat kā tas bija pirms vairāk nekā 100 gadiem. Dzejnieka dzīves laikā netika publicēts neviens viņa dzejolis. 1892. gadā Eduarda Veidenbauma bērēs gāja no rokas rokā viņa pierakstītā dzejoļu burtnīca, daži dzejoļi tika publicēti Mājas Viesī, bet pēc cara žandarmu kratīšanas redakcijā tā tika konfiscēta.

Un tagad, 131 gadu pēc Eduarda Veidenbauma nāves, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma izpētes nodaļas mākslas ekspertam Marianam Rižijam (ko daudzi pazīst kā dzejnieku un atdzejotāju Māri Salēju) izdevies atrast nekur nepublicētu Eduarda Veidenbauma dzejoli. Atradējs par to stāstīja muzeja gadskārtējā konferencē referātā Kā aklai vistai mieža grauds. Agrāk nezināms Eduarda Veidenbauma dzejolis memoriālā muzeja Kalāči krājumā. Mani ļoti ieinteresēja šī ziņa, tāpēc ar prieku noklausījos konferences ierakstu.

Marians norāda, ka „latviešu dzejas vēsturē vienmēr ir pastāvējis spriegums starp rekonstruēto, interpretēto, ideoloģiskos rāmjos ielikto Veidenbaumu un starp autentisko Veidenbaumu.“ Spriegums ir radies tādēļ, ka mēs Veidenbauma dzeju pazīstam no norakstiem un nekad nevaram būt pilnīgi pārliecināti, vai Veidenbaums tiešām tā rakstījis. Marians atgādina, ka pirmais dzejnieka Veidenbauma kopotu rakstu sastādītājs Edvards Treimanis-Zvārgulis noteikti ir „pieslīpējis“ Veidenbauma dzejoļus. Līdz šim bija zināmi 76 Veidenbauma dzejoļi. Dzejnieka dzīves un daiļrades pētniece Līvija Volkova apliecina, ka bijusi burtnīca ar Veidenbauma dzejoļiem, kas paņemta no Mājas Viesa redakcijas kratīšanas laikā. Pieņemts, ka no Veidenbauma dzejoļu burtnīcas nākušas trīs norakstu klades.

Par 77. dzejoļa atrašanas procesu Marians Rižijs stāsta: „Pirms dažiem gadiem Kalāču pastāvīgās ekspozīcijas darba grupas vadītāja Inga Surgunte aicināja piedalīties ekspozīcijas tapšanā kā konsultantam un tekstu radītājam. Kādā no darba stadijām bija nepieciešams tuvāk iepazīties ar muzeja krājumā esošiem materiāliem, arī rokrakstiem. Darbinieki daļu materiālu ieskanēja un atsūtīja man, to vidū arī 3. mapi, kas figurēja kā Eduarda Veidenbauma dzejoļu uzmetumi.“ Tur viņš uzgājis ne tikai vairākus dzejoļu uzmetumus, kas turpmāk būtu jāpēta, bet arī lapu, uz kuŗas bija kāda divrinde, droši vien dzejoļa uzmetums, tad zemāks Fridricha Šillera Jātnieku dziesmas atdzejojuma 5. pants un šis jaunatklātais nepazīstamais dzejolis:

Pēc uzturas katram jācīnās daudz
Klau dzelži un visādi ieroči klaudz
Pār zemēm, ūdeņiem tvaiks ir kas brauc
Ar zibina spēku tie palīgā sauc
Tā sadzīvi mutulu mutulis jauc
Viens līksmi te gavilē, bet otris tik kauc
Ikkatram te zināmais laiks ir atļauts
Kad nobeidzas tas, pie Hades tad šmauc

Pētnieks ir pārliecināts, ka tas ir Veidenbauma dzejolis, jo visu pārējo fragmentu autors ir Eduards, bez tam arī dzejoļa leksika, stilistika, formālais risinājums, paņēmienu kopums ir raksturīgs Eduarda Veidenbauma dzejai. Dzejolis ar šādu nosaukumu nekad nav bijis publicēts nevienā izlasē. Varētu pieņemt, ka tas ir atdzejojums, bet arī pie publicētajiem Veidenbauma vai citu tā laika dzejnieku atdzejojumiem tas nekur nav atrodams.

Referāta noslēgumā Marians Rižijs uzsver jaunatrastā rokraksta nozīmi. Pirmkārt, tas ir autentisks pilna dzejoļa rokraksts, kas nācis no paša autora rokas, bez vēlāk pārrakstītāju un redaktoru pārgrozījumiem. Līdz šim bija zināmi tikai divi pilnu dzejoļu autentiski rokraksti. Otrkārt, šis rokraksts ļauj ieskatīties dzejnieka radošajā procesā. Pētnieks atzīmē, ka tā droši vien ir starpstādija starp dzejoļa uzmetumu un noslīpētu gala variantu. Turklāt no šīs lapas var redzēt, ka dzejnieks vienlaikus strādājis pie vairākiem dzejas darbiem. Šis atradums apgāž arī Veidenbauma rakstu sastādītāja Rūdolfa Egles apgalvojumu, ka Veidenbaums dzejoļu uzmetumus netaisīja.

Marians šajā atradumā arī redz Veidenbauma vingrināšanos dzejoļa formas ziņā, mēģinot visas dzejoļa rindiņas pabeigt ar vienu atskaņu, kas nebija redzams nevienā citā viņa dzejolī. Šim dzejolim ir raksturīgs Veidenbauma domas asums un prasme ar formāliem izteiksmes līdzekļiem panākt spožu aforistisku izteiksmi. Redzams arī dzejnieka paradums taupīgi rīkoties ar interpunkcijas zīmēm. Pētnieks ir pārliecināts, ka šis rokraksts nav tapis vēlāk par 1890. gadu.

Marians Rižijs atzīst, ka katram pētniekam ir klusa zemapzinīga vēlme atrast vismaz kādu rindiņu no dzejnieka rokraksta, un viņam tas ir gadījies „kā aklai vistai mieža grauds”.

Tāpēc viņam ļoti piederīgi šķitis šo referātu beigt ar paša Veidenbauma rindām:

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars.
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

Vita Gaiķe
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr.18

Eduards Veidenbaums

Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas;
Un mūsu „dzīves nozīme“
Ir tīrās muļķības.

Bez mērķa cilvēks blandās te,
Par gudrām lietām spriedelē,
Bet galā dumjš ir viss.
Un vēders – dievs visaugstākais,
Ikkatris pats sev tuvākais,

Tiklīdz kā izsalcis.