Vecmāmiņas dziesmusvētki

Palielināt / Enlarge

Vija Sieriņa Sidnejā Zoom sarunā ar ģimenes locekļiem Rīgā. FOTO Māra More (Moore).

Palielināt / Enlarge

Austrālijas deju kopa „Jūrmalnieki“ Dziesmu svētku gājienā. FOTO Māra More (Moore).

Visi mani Austrālijā dzimušie pēcnācēji šī gada jūnijā aiztriecās uz Latviju uz šī gada Dziesmusvētkiem – daži – piedalīties, citi – noskatīties un noklausīties.

Sirmā vecumā, pat vēl uz kruķiem, nav ieteicams blandīties pa pasauli, un tā paliku mājās – aizkrāsnē.

Par laimi mana meita man no Rīgas atsūtīja saiti dziesmu svētku tiešraidei, caur kuru tad cerēju notikumos tur piedalīties attālināti – caur datoru. Tikai – lai gan šie Latvijā cīnījās ar nepieredzētu karstumu, šeit pie datora, kaut gan pie apsildīšanas, gandrīz sasalu ragā. Tad domāju pielietot mobilo telefonu, ko varētu noskatīties siltā gultā, bet tas sāka niķoties un atteicās piedalīties. Piezvanīju Platinum firmai pēc palīdzības. Atbildēja vīrs no Bangladešas, kas patlaban sēdēja Hobartā, un pa gaisu ārkārtīgi pacietīgi deva norādījumus, ko man ar telefonu darīt. Kad tie vēl nepalīdzēja, cits, no nez' kurienes, beidzot telefonu tāpat pa gaisu sakārtoja tā, ka tas darbojās, un tā nenosalstot, pa nakts melnumu laiku starpības dēļ, galvenos koncertus varēju noskatīties tiešraidē, līdz vai nu izbeidzās tiešraide, vai izlādējās telefona baterija. Pāris citus varēju noskatīties caur LTV arhīvu pieņemamā laikā.

Bet pirms Dziesmu svētkiem uznāca mana dzimšanas diena, kad būtu palikusi viena, ja šeit nebūtu palicis mana nelaiķa vīra dēls ar saviem bērniem, kas visi ieradās mani apsveikt šeit uz vietas, un mana aizbraukušā mazdēla draudzene, kas atveda persiešu maltīti, ko tad pa visiem kopā varējām baudīt kopā ar manu neizdevušos kliņģeri, kam vispirms pie atkausēšanas izčākstēja sasaldētais raugs, kura otrā daļa pēc uzsildīšanas pannā uz plīts pie cepšanas mīklu sacēla tā, ka kliņģeris vairs pēc kliņģera neizskatījās, un kura virsu tad pārogļoja krāsns, sadedzinot mandeles.

Pēc šīs svētīšanas bija jāsteidzas uz otrām svinībām – ar korporācijas audžu meitu pie korporācijas māsām ar pusi piedegušā kliņģera, kur gan bija arī kārtīga torte un kur man uzdziedāja Daudz baltu dieniņu... ar franču šampānieti. Tad tikai atkal bija jādodas mājās, lai tiktu laikā uz no mazmeitas un viņas drauga noorganizēto Zoom satikšanos viņu bēniņos Rīgā, kur tad varēju pa gaisu satikties ar visiem saviem pēcnācējiem un pa bēniņu logu pavērties Dziesmu svētku gājienā uz ielas lejā. To tanī pašā naktī no gultas siltuma redzēju visā pilnībā tiešraidē.

Dziesmu svētku koncertus dažus redzēju tiešraidē īstajā laikā, citus – vēlāk. Iespaids bija varens.

Deju lieluzvedums Daugavas stadionā apžilbināja ar savu lielisko apgaismošanu un lika brīnīties, kā dejotāji neapjuka, izdejojot komplicētos musturus uz dejas grīdas bez kādiem pieturas punktiem.

Tīruma koncerts ar tautas dziesmām aizkustināja, arī kokļu koncerts, kurā bērni, it sevišķi meitenes, spēlēja Caur sidraba birzi gāju...

Milzīgais koristu pūlis noslēguma koncertā Mežaparka estrādē rādīja mūsu tautas sīkstumu, izturību un kopības garu, un, kā dziesmā teikts, Tautu izglāba dziesmu gars. Un, dziedot Saule, Pērkons, Daugava ne vienam vien dziedātājam nobira pa asarai. Tautu bija saliedējuši pūliņi pa visām Latvijas malām un arī ārzemēs, saucot atpakaļ tos, kam nozīmīga bija piederība mūsu tautai. Tā bija īstā Dziesmu svētku nozīme.

Sadziedāšanās un sadancošanās pašās beigās, lai gan likās spontāna, tomēr rādīja kāda organizētāja roku un, lai gan brīžiem kļuva drusku nerātna, neizčākstēja haosā.

No Latvijas uz manu telefoniņu plūda ir fotogrāfijas, ir video, un likās, ka arī es no savas aizkrāsnes tur biju bijusi klāt – nevis garā vien, bet īstenībā.

Pēc Dziesmusvētkiem visi aizbraukušie mazbērni ar saviem draugiem vai radiem turpināja blandīties pa visām Eiropas malām, un arī no viņiem šurp plūda viņu piedzīvojumi no vietām, kur viņi tai brīdī atradās. Gaidīšu viņus visus sveikus un veselus mājās.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“