Lasītājas vēstule – jūnijs

Pilnīgi neprātīgs mēnesis tuvojas noslēgumam. Man ir aizdomas, ka nākošais nebūs rāmāks. Bet visu pēc kārtas. Kopā ar ielas meitenēm un draugiem skaisti nosvinējām vasaras sākumu – 1. jūniju. Ballīte sanāca ne pa jokam, jo kad vieni viesi mūsu pirtiņā izciemojās un aizgāja, vietā nāca citi, un es biju patiesi laimīga par draugu un tuvinieku uzmanību un mūsu kopā būšanas prieku.

Ar abām meitām devāmies uz Latgali, kur mums ir tuvinieku kapi. Pagājušā gadā nesaņēmāmies, paļāvāmies uz turienes radiem, bet tā jau nevar. Kapi jāapkopj, un arī radi jāapciemo. Pandēmijas laikā daudzi kontakti paputējuši, bet tikai no pašiem atkarīgs, vai tos atkal atjaunosim. Jau turpceļā paciemojāmies Varakļānos, kur mūs bezgala sirsnīgi uzņēma Ināra un Jāzeps Spridzāni, čakli vietējie zemnieki, kuriem būtu laiks mazliet atslābt un pabaudīt pensionāru godu, jo veselības vairs nepavisam nav tādas, kā jaunībā. Bet nekā. Lauki apsēti, gan nedaudz samazinātā apjomā, dārzs zied un briedina augļus, bet paši runā par Dziesmu un Deju svētkiem. Ināra veselības dēļ vairs nedejo, bet Jāzeps ar savu akordeonu ir pieprasīts puisis. Mūsu acu priekšā sapošas ar tauriņu zem zoda un dodas uz savas lauku kapellas mēģinājumu, lai varētu godam pārstāvēt Varakļānus lielajā notikumā Rīgā.

Kad ierodamies Vecajā Nagļu kapsētā, kur mums ir veselas piecas kopjamās kopiņas, esam patīkami pārsteigtas, jo nekas nav aizaudzis un pamests. Viss labi apkopts arī Jaunajos kapos, atliek tikai iestādīt kādu puķīti. Gribam par to pateikties labajam gariņam Otīlijai Spridzānei. Viņai jau devītais desmits, bet enerģijas vairāk nekā dažam jaunietim. Savu lauku māju Otīlija ir atdevusi dēla ģimenei, pati mīt daudzdzīvokļu mājas trīsistabniekā, kur šobrīd notiek smalks remonts. Pabrīnāmies par jau paveikto. Mazdēls to visu dara pats, stāsta Otīlija. Nav tik ātri, kā būtu ar meistariem, toties rūpīgi un skaisti. Vecmāmiņa ir patiesi lepna un stāsta arī par mazmeitu Elīnu Spridzāni, kas apgūst vokālo mākslu Mūzikas akadēmijā. Nemaz nezinājām, tāpēc atkal ir, par ko brīnīties. Dāvinām dziju, jo Otīlija ir audēja un vēl visāda rokdarbniece, savā astoņdesmitajā dzimšanas dienā tuvus un tālus radus un kaimiņus pārsteidza ar vietējiem mērogiem vērienīgu rokdarbu izstādi Nagļu kultūras namā, kur bija apskatāmi pat viņas darināti gobelēni. Kad viens cilvēks to visu var pagūt?! Pretī saņemam dāvinājumā Otīlijas austu grīdas celiņu tik gaumīgi saliktās krāsās, ka nezinu, vai to spēsim klāt zem kājām...

Vēl viens pieturas punkts, kuram nevaram pabraukt garām, ir Degumnieki Pilskalna pagastā, kur vēl pavisam nesen mita mūsu Mare – Marija Zepa, tik darbīga un apsviedīga, ka pašas jaunie tikai ar grūtībām tika līdzi pat viņas domu gājieniem. Tagad te saimnieko jaunais zemnieks, Mares mazdēls Aigars Mozmačs un viņa vecāki – Mares vecākā meita Biruta ar vīru Jāzepu. Baiļojamies, kā nu te būs, jo Mare jau kapu kalniņā, bet jaunie saimnieki tomēr rīdzinieki – kurš vairāk uz vietas, kurš tikai piebraukā brīvdienās. Taču viss ir sakopts, lauki apsēti, bet pagalmā zied puķu dobe. It kā Mare vēl tepat būtu. Gandrīz fiziski viņas klātbūtni sajūtam, baudot Birutas un Jāzepa silto viesmīlību. Tepat no kaimiņiem atnāk arī Maija un Jānis Salmaņi, kas savulaik pieskatīja Mari, kad viņa darbdienās palika viena, bet tagad ir gatavi palīgi jaunajiem saimniekiem, jo paši ir nopietni zemnieki ar vairāku simtu hektāru lielu saimniecību. Un ir īsta svētku noskaņa, kuru mazliet sērīgu dara vienīgi atmiņas par Mari un viņas laiku. Nākošajā rītā apciemojam kapsētā arī pašu Mari un iestādām pie viņas kopiņas krāšņi ziedošas solēnijas – šīsvasaras sveicienu no mums.

Braucam mājās laimīgas par redzēto un piedzīvoto, tomēr smagi pūšam, jo gribējās vēl iegriezties gan pie tiem, gan pie šiem un vēl pie kādiem radiem, bet tas nu paliek citai reizei.

Šis mēnesis bija karsts pa dienu, auksts pa nakti (vismaz pirmā puse) un – ļoti sauss, kas atstājis sekas dārzā. Tik labi aizmetušies augļi birst, dobes nevar vien pielaistīt. Jā, toties var peldēties. Mums ar mazdēliem tā liela lieta – braucam uz ezeru gandrīz katru dienu. Tomātiem, ja tie labi apčubināti, nav iebildumu pret šādu laiku, toties rozes, peonijas un citas puķes zied tik īsu brīdi, ka sirds sāp. No rītiem izeju dārzā, kur gaiss tā smaržo, ka galva apreibst. Un šķiet, viss notiek pārāk ātri.

Varbūt tas arī tāpēc, ka šogad tik daudz kultūras notikumu, ka visus, uz kuriem gribētos aiziet, nav iespējams apmeklēt. 14. jūnijā Rīgas Domā notika pūtēju orķestra Rīga koncerts komunistiskā genocīda upuru piemiņai. Programma tik pievilcīga, ka gribam to dzirdēt. Un patiešām – apbur jau pirmais priekšnesums ar komponista Jēkaba Jančevska radītu mūziku un Imanta Ziedoņa vārdiem, kurus runā aktrise Zane Jančevska Un pret savas tautas dziesmu. Arī Viļņa Smīdberga Elēģija ir līdz sāpēm skaista. Tomēr vispārsteidzošākais ir Deivida Maslanka koncerts solo perkusijām un pūšaminstrumentu orķestrim. Solo izpilda Guntars Freibergs uz visdažādākajiem sitaminstrumentiem no baisa gonga līdz smalkām, saules gaismas pielietām ksilofona un timpānu skaņām. Nē, es nemaz nezinu, kā tos instrumentus visus sauc, taču to skanējums ievibrē tik dziļi, ka gandrīz jāraud un nemaz negribas vēl celties, kad citi jau plaudē un mākslinieks publikai atturīgi paklanās.

Pavisam citādu piedzīvojumu izbaudām, kad braucam uz Ogri, kur vēlamies noklausīties jauktā kora Ikšķile dziedājumu uz peldošās skatuves, kas izveidota Ogres upē. Vieta vienreizīga: rāmi plūst upe, otrā krastā ir sala ar parku un arī aiz mūsu mugurām ir parks. Tieši uz ūdens izveidota skatuvīte, līdz kurai var nokļūt pa laipu. Mēs iekārtojamies krastā uz soliem, daudzi tāpat zālītē. Tādas peldošās skatuves pēdējos gados saradušās daudz visā Latvijā. Vispirms dzied pāris ansambļu. Bet apstādījumos turpat līdzās tik skaļi uzstājas lakstīgala, ka dzirdu gandrīz tikai to! Kad uznāk koris, protams, cita lieta – tas spēj pārmākt dabas radītās skaņas un mēs varam novērtēt kora varenumu, kuru kopš rudens vada viens no izcilākajiem mūsu kordiriģentiem Māris Sirmais. Jā, skan tiešām labi, izbaudām.

Meita jau pirms kāda laika atsaucās aicinājumam uzadīt cimdus Latvijas pirmajai starptautiskajai cimdu izstādei Latviešu rakstainie cimdi. Uzadīja, atdeva. Izstādi šomēnes atklāja Sabilē, bijušajā sinagogā, kas pēdējos gados ir no grausta pārvērsta par Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centru. Vieta izcila, zāle liela un ar brīnišķīgu akustiku. Par pašu izstādi nestāstīšu – tas krāšņums vienkārši jāredz! Turklāt cimdi izstādīti tik asprātīgi, ka tos var gan apskatīt no visām pusēm, gan pat pataustīt. Un adītāju izdoma ir vienkārši neticama! Cimdi atceļojuši ne vien no Latvijas novadiem, bet arī no ASV, Beļģijas, Igaunijas, Islandes, Japānas, Lietuvas, Luksemburgas, Nīderlandes un Vācijas. Izstādē apskatāmi 500 cimdi, ko adījuši vairāk nekā 260 dalībnieku. Fantastiski! Aizbraucām uz atklāšanu un domājām, ka te jau savējo adījumu meita neatradīs, bet nē, uzreiz ieraudzījām un kamēr turpat grozījāmies, meita saņēma jau pirmo pasūtījumu uzadīt ko līdzīgu. Smējos, ka varēs pārkvalificēties par adītāju.

Atklāšanā notika arī Rīgas projektu kora koncerts, kuru ļoti gribēju dzirdēt. Un nepievīlos. Droši saku: tāda otra kora mums nav. Neticami, bet cik sievu, tik vīru. Un skan pavisam citādi nekā esam pieraduši dzirdēt jauktos korus. Diriģents Kristofers Volšs-Sinka ir fascinējoša personība, asprātīgs un dzirkstošs, turklāt lieliski runā latviski, kaut arī te dzīvo tikai piecus gadus. Iepriekšreiz rakstīju, cik pārsteigta bija žūrija par šī kora sniegumu skatē. Un gribēja izslēgt to no sacensības, saceļot sabiedrībā vēl nepiedzīvotu protestu vētru. Viss ir noskaidrojies, koris ir uzaicināts uz koru kariem, bet nemainīs savu lēmumu tajos nepiedalīties. Mērķis ir paši Dziesmu svētki un tur viņi būs, tas galvenais.

Nav Jāņu, kurus nesagaidām ar Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienām Silmačos. Daudzus gadus visa ģimene gājām uz Nacionālo teātri, bet tad 2010. gadā iestudēja jaunu Skroderdienu versiju ar citiem tēlotājiem un pavisam citu koncepciju. Mums nepatika. Nolēmām iztikt ar visādām citādām šis lugas interpretācijām, bet uz Nacionālo vairs negājām. Šogad izlēmām citādi. Turklāt no tālās Austrālijas atbraukusi gadu neredzēta viešņa – Skaidrīte Agulēviča, kurai gribējām pasniegt skaistu Jāņu svētku dāvanu, un tad jau kas var būt labāks par Skroderdienām Silmačos! Mīļie, kas tā par burvīgu izrādi! Mākslinieki gandrīz tie paši, kas 2010. gadā: Dita Lūriņa, Raimonds Calms, Uldis Anže, Ieva Aniņa, Uldis Siliņš, Igors Šelegovskis, brīnišķīgā žīdu trijotne Jana Ļisova, Kārlis Reijers un Juris Lisners un pārējie ne mazāk svarīgi. Izrāde gadu gaitā izkristalizējusies un noslīpējusies līdz īstam briljantam! Smejāmies līdz asarām un arī paraudājām – pavisam neparasti. Pēc tam kopā ar aktieriem dziedājām un dejojām, ēdām sieru un dzērām alu, un vakars jauki ievilkās. Pārradāmies mājās tikai ap pusnakti un vēl nevarējām aprimt. Neaizmirstami! Jutos, kā pa īstam nolīgojusi. Pašā Līgo vakarā gribējās būt pavisam klusai un apcerīgai, lai gan tāpat bija gan alus, gan siers, gan ugunskurs. Tomēr miegs nenāca nemaz. Kaut kāda burvestība tomēr Jāņos ir, vai ne? Kā jums pagāja svētki?

Lai maģiskās nakts spēka pietiek visam gadam! Sirsnīgi –

jūsu Biruta,
Ikšķilē 2023. gada 25. jūnijs