Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elmārs Orniņš tornī 4. augustā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elmārs Orniņš. „Kafijas namiņš“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elmārs Orniņš. „Svešā pilsēta. Osta“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elmārs Orniņš. „Pļaviņas“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Kopš 1. augusta Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī līdz septembra beigām apmeklējama Elmāra Orniņa gleznu izstāde Vasaras piezīmes.

Gleznotāju un arhitektu Elmāru Orniņu ievēroju, kad 2019. gadā Jelgavas mākslinieki sarīkoja plenēru netālu no Talsiem, Laucienā, Nurmuižā. Viņš dzīvoja no mums pavisam netālu un katru dienu ieradās un cītīgi strādāja kopā ar visiem. Pagājušajā gadā tikāmies plenērā Vecaucē. Toreiz pārsteidza Elmāra neatlaidība un sakoncentrētība gleznojot, sirdī iekrita kāda Zemgales ainava, kas bija uzgleznota ļoti brīvi, ar vērienu, minimāliem līdzekļiem atklājot šīs vietas būtību. Domāju, nav vienkārši kurzemniekam, kurš pieradis pie pakalniem un ielejām, uztvert un attēlot Zemgales līdzenuma plašumu tikko nemanāmo krāsu un toņu bagātību, kā arī tās īpato telpisko savdalību.

Pavasarī mākslinieks Talsos sarīkoja jubilejas personālizstādi. Jubilārs tajā izlika apskatei tikai pēdējo divu gadu veikumu. Tas apliecināja, cik viņš aizrautīgi un daudz strādā, glezno. Kā viņš atzīstas, brīžiem labprātāk to vien darītu, kā gleznotu un gleznotu, aizmirstot par visu pasaulē un personīgajā dzīvē.

Te jāpaskaidro, ka Elmārs krāsu maģijai un tās vilinājumiem padevies pavisam nesen; kā pats apliecina, tikai kopš 2017. gada. Protams, tā nebija pirmā reize, kad mākslinieks ņēma rokā krāsas un otas, ja jau viņš ir studējis arhitektūru un joprojām ir praktizējošs arhitekts. Mācību laikā Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē viņš trīs gadus apguva mākslas pamatus gleznotāja Roberta Muža un grafiķes Baņutas Ancānes vadībā. Taču tolaik neaizrāvās ar gleznošanu. Tas notika ilgi pēc tam.

Izstādes autors sarunā ar skatītājiem atklāšanas dienā vairākkārt uzsvēra, ka bez darba nekas nerodas. Sasniegumi gūti, vienīgi neatlaidīgi stāvot pie molberta vai nu plenēros, kuros labprāt katru vasaru, cik iespējams, daudz piedalās, vai arī darbnīcā. Tas nenozīmē, ka viņš racionāli domās uzbūvē ainavu un pēc tam ķeras pie krāsām un otas. Elmārs ir emocionāls cilvēks, kurš toņu salikumos, to kontrastos atklāj savas noskaņas, necenšoties īstenību atspoguļot reālos tēlos un formās. Būtiskāk ir iekšējos pārdzīvojumus parādīt krāstoņu laukumu kārtojumos. Tie ir jālasa. Lai cik kontrastaini ir krāsu pretstati, gleznas allaž atstāj harmonisku iespaidu, iekšēju līdzsvaru. Gleznotājs ir apveltīts ar lielisku krāsu izjūtu, kas diez vai ir iemācāma. Tā ir iedzimta. Viņa ainavu garu precīzi notver skatītājs, kādēļ Elmāra Orniņa darbus ierauga, izjūt un labprāt uzturas to gaisotnē. Liekas, tādēļ viņš divas reizes jau nominēts Jāzepa Pīgožņa balvai latviešu ainavu glezniecībā. Gribas ticēt, ka šogad viņš arī to saņems.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“