Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Auseklis Ozols. The Romantic Realism of an Artist and Teacher.“ vāks. FOTO Māris Brancis.

Auseklis Ozols. The Romantic Realism of an Artist and Teacher. Paintings by Auseklis Ozols with Text by John R. Kemp. Pelican Publishing Company, Gretna, 2018. 192 pages.

Par latviešu mākslinieku Ausekli Ozolu tālajā zemē ASV pirmo reizi uzzināju, kad 1996. gadā manā redzes lokā nonāca žurnāla Latvju Māksla 22. numurs. Tajā bija publicēts pamatīgs Eleonoras Šturmas apcerējums par viņu un lieliskas gleznu reprodukcijas ar senlaiku patinu mūsdienu gleznojumiem.

Mani toreiz pārsteidza izteikti klasiskā forma ziedu gleznojumiem, ainavām un portretiem, teju vai fotogrāfiskā precizitāte un īstenības tiešums, kas cieši jo cieši saausts ar klasiskās mākslas būtiskām lietām – ar telpas gandrīz vai taustāmo trīs dimensiju dziļumu, krāstoņu izsmalcinātību, priekšmetu un lietu vieliskumu. Tad arī uzzināju, ka viņš ir dzimis Strenčos, 1941. gada 22. septembrī. Būdams pavisam mazs zēns, viņš 1944. gadā līdz ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc četriem Vircburgā pavadītiem gadiem Ozolu ģimenes draugs Trentonā, Ņūdžersijā, palīdzēja viņiem pārcelties uz kontinentu zemeslodes otrajā pusē. Interese par mākslu latviešu puisēnā modās bērnībā. Viņam ieteica skoloties Pensilvānijas Mākslas akadēmijā (Pennsylvania Academy of the Fine Arts) Filadelfijā, vecākajā mākslas augstskolā ASV, kas joprojām saglabā 19.gs. iedibinātās reālisma tradīcijas. Tā kā tā nepiešķir akadēmisko grādu, topošais mākslinieks paralēli studēja Pensilvānijas Universitātē un Templa Universitātes (Temple University) Tailera mākslas skolā (Tyler School of Art).

Jau studiju laikā viņš piedalījās izstādēs un saņēma prestižas balvas. Filadelfijā un tās apkārtnē latvietis darināja sienas gleznojumus un pieņēma komerciālus pasūtījumus, kas viņu aizveda uz Ņūorleānu. Te Auseklis Ozols iepazinās un 1972. gadā apprecējās ar pianisti Gvendolīnu Lānu (Gwendolyn Laan).

Ar laiku iepazinies ar pavalsts mākslas skolu mācību kursu, gleznotājs saprata, ka pamatzināšanas mākslās netiek bāzētas uz ārkārtīgi būtiskiem pamatiem – dzīvā modeļa zīmēšanu, anatomiju, krāsu teoriju, pamatīgu zīmējuma apguvi. Tādēļ Auseklis Ozols ar Gvendolīnu nolēma radīt mākslas skolu, kas balstās uz akadēmiskām mākslas apguves un radīšanas metodēm. „Tāds ir akadēmijas mērķis – atjaunot tās brīnišķīgās dāvanas, kas mums ir dotas. Pašos pamatos mēs mācām saviem audzēkņiem, kā redzēt dabu. Daba ir vislieliskākā skolotāja. Gleznošana ir māksla redzēt,” skaidroja mākslinieks. Studentiem iemācīja, ka labai glezniecībai ir jābūt tehniski izcilai, estētiski baudāmai un emocionālai. „Tikai pēc tam mēs ķeramies pie nopietnām mākslas studijām,“ uzsvēra akadēmijas dibinātājs. Tehniku var iemācīt, bet tālāk jaunajam cilvēkam jāpiepūlas, lai rastos iedvesma.

Ņūorleānas Mākslas akadēmija pastāv kopš 1978. gada, kas no nelielām telpām izaugusi par ievērības cienīgu un prestižu mākslas augstskolu. Tās dvēsele ir Auseklis Ozols, kuram izdota šis albums. Tas šovasar tika uzdāvināts avīzes Laiks redaktrisei Ligitai Kovtunai un nu nonākusi manās rokās. Bez pamatīgā Džona Kempa (John R. Kemp) ievada, kas iepazīstina lasītāju ar gleznotāja daiļradi, lielākā daļa grāmatas veltīta latviešu mākslinieka glezniecībai, galveno vērību veltot paveiktajam kopš 20.gs. 70. gadiem.

Plašākā sadaļa veltīta ainavai. Daļa no tām attēlo panorāmiskas pilsētu un lauku ainavas. Tajās ir izvērsts stāstījums ar daudz detaļām, kas skatītājam jānolasa, lai uztvertu dziļāku saturu. Tās bieži atsauc atmiņā nīderlandiešu mākslu. Dažkārt parādās simtgadīgu koku portretējumi, nomaļu meža nostūru un pat mākoņu grēdu fiksējumi te pilnā apgaismojumā, te krēslainā laikā.

Pēc metafiskiem darbiem seko Ausekļa Ozola sienu gleznojumi, kuros atklājas plašs jo plašs telpiskais izvērsums ar neskaitāmām figūrām un savstarpēji saistītiem sižetiem, kas varētu līdzināties daudzslāņainam romānam. Mākslinieks lielo laukumu piesātinājis ar klusās dabas gleznojumiem, tikko aptveramu telpas dziļumu, tērpu un portretu daudzumu. Gleznotājs še demonstrē savu izcilo profesionālismu.

IV nodaļa veltīta portretam, starp kuriem reproducēts arīdzan teju vai hrestomātiskais 1998. gadā gleznotais pašportrets, kas meistarīgi attēlo mākslinieku trīs rakursos, pat no mugurpuses, kas sastopams ārkārtīgi reti. Daļa no portretiem pieskaitāmi pie parādes ģīmetnēm ar modeļa personībai tuvo nodarbes un apkārtnes atainojumu. Te jaušams autora lepnums par saviem modeļiem. Kā šādiem portretiem raksturīgs, šajos darbos nozīmīgs ir lietu attēlojums, kas sasaucas ar Ausekļa Ozola iecienīto žanru klusā dabu. Tajās liela vieta ierādīta ziedu gleznojumiem, arī augļu, priekšmetu un lietu materialitātei un telpas izvērsumam.

Pirms sākt savu apcerējumu par Ausekli Ozolu, Džons Kemps liek lasītājam izlasīt ārkārtīgi būtisku franču rakstnieka Gistava Flobēra sentenci: „Savā darbā māksliniekam būtu jābūt kā Dievam radīšanas brīdī – neredzamam un visvarenam... visur jūtams, bet nekur redzams.“ Tāds ir arī latviešu gleznotājs, ar kuru albumā iepazīstamies. Taču viņš pats ir izteicies ārkārtīgi zīmīgi: „Es sapratu, ka mans īstais métier (uzdevums) ir skatīties uz Dieva radīto pasauli un iemūžināt to ar savām Dieva dotajām dāvanām pēc iespējas labāk un dalīties ar saviem līdzcilvēkiem.“ Auseklis Ozols to arī ir īstenojis.

Kā viņa mājas lapā lasāms – Ozolscollection.org –, mākslinieks kopš 2020. gada ir devies atpūtā, savu radošo mantojumu uzticot meitām ­Saskijai un Indrai. Tas, cik noprotu, ir kļuvis par Glezniecības un pedagoģijas muzeju.

Tuvojas 22. septembris, kad Auseklis Ozols svinēs 82. dzimšanas dienu. Gribas viņam nodziedāt, kā Latvijā to mēdz darīt: Daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dodi diženi, raženi nodzīvot. Tam noteikti pievienojas arīdzan avīzes redakcija.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“