Kad valodnieks radījis pats savu pieminekli

Palielināt / Enlarge

Jāņa Endzelīna darbu izlase un tematiskais un vārdu rādītājs.

Šā gada februārī izcilajam latviešu valodniekam un valodniecības pamatlicējam Jānim Endzelīnam apritēja 150. Viņš mira pirms vairāk nekā 60 gadiem, taču viņa nozīme mūsu valodas attīstībā nav apstrīdama. Tomēr valodnieku un lietotāju starpā gadu desmitiem turpinās domstarpības par latviešu valodas pareizrakstību (spilgtākais jautājums par ch un ŗ lietošanu). Lai šis jautājums paliek citai reizei. Šobrīd ir interesanti pakavēties pie tā, kāda šodien ir Endzelīna nozīme. Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa uzskata, ka žēl, ka šodien vairs nav tik spilgtu valodnieku, kāds bija Jānis Endzelīns! Kā trīs nozīmīgākos Endzelīna mantojuma darbus viņa uzskata valodnieka sarakstīto latviešu valodas gramatiku, kā arī kopā ar Kārli Mīlenbahu izstrādāto latviešu valodas vārdnīcu.

Viņa skaidro, ka kaut to sauc par Mīlenbaha Endzelīna latviešu valodas vārdnīcu, tieši Endzelīns to pabeidza pēc Mīlenbaha aiziešanas mūžībā. Endzelīns rakstījis etimoloģijas, skaidrojumus, pašu grūtāko darbu. Savukārt trešais valis ir vietvārdu pētījumi – šajā jomā gan nav viena fundamentāla darba, tas sastāv gan no vietvārdu vārdnīcas, gan saraksta un kartotēkas. Vēl Rapa uzsver, ka Endzelīns ir pirmais valodnieks, kurš tik ļoti pētījumos iesaistījis tautu. „Viņš uzticējās tautai, radīja apvērsumu – tādu priekšstatu par valodu tautā, kāda agrāk nebija bijis,“ saka Rapa.

Varbūt tieši šī tautas iesaistīšana un uzticēšanās ir daļa no iemesla, kādēļ lielā daļā valodnieku ir tik liela cieņa pret Endzelīnu. LU humanitāro un sociālo zinātņu jomas prorektore, valodniece Ina Druviete uzskata, ka Endzelīna mantojuma lielākā vērtība ir izpratne par to, ka valoda, pētniecības metodes un arī mūsu skatījums uz valodu laika gaitā mainās. Viņasprāt, Endzelīns pats būtu vīlies, ja mēs uzskatītu, ka tikai viņam ir vienīgā patiesība, jo viņš vienmēr uzsvēra, ka valoda mainās, mainās arī mūsu attieksme, un, analizējot viņa rak­stus, redzam, kā mainījušies Endzelīna uzskati gan par atsevišķu vārdu iederību, gan par to rakstību.

Ap 2006/2007. gadu radās iecere mūsu valodniecības dižgariem Endzelīnam un Mīlenbaham uzcelt pieminekli aplītī iepretī LU galvenajai ieejai. Valodnieks Pēteris Kļaviņš stāstīja, ka, kad viņu reiz padomju okupācijas sākumā – aukstā ziemā – eksaminēja profesors Endzelīns brīvā dabā, sēdot uz soliņa tieši šajā aplītī, profesors esot teicis, ka „šeit būs siltāk nekā tur iekšā, LU telpās“. Granīta un betona pieminekļa vietā, tieši uz valodnieka 150. jubileju, iznācis Jāņa Endzelīna tematisko un vārdu rādītājs.

Kad man rokās nonāca nesen izdota grāmata, ja arī nebūtu izlasījusi vārdu, zinātu, kā darbiem tā veltīta. Tie, kas agrāk sekojuši latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna rakstu krājumiem, pazīs Tematisko un vārdu rādītāju pēc vāka. Krāsa atšķiras, bet ietērps tāds pats kā 1980. gados izdotie 6 sējumi. 831 lappuses Rādītājs kopā ar šiem sējumiem veido ilgi un lēni nākušais piemineklis izcilajam valodniekam.

Klajā ZINĀTNES apgādā nākuši ap 200 eksemplāru metienā uz papīra, tā, lai būtu visām bibliotēkām pašā Latvijā un arī ārzemēs, kur jau atrodas Endzelīna darbu izlases sējumi, vēl dažiem pētniekiem un, ar skatu nākotnē, arī digitālais Rādītājs. To pārvaldīt sola LU Latviešu valodas institūts – tas ir būtisks institūta pienesums. UNESCO pasaules kultūru mantojuma saraksti jau esot pieteikuši interesi Rādītāju iekļaut savos krājumos.

Lielu gandarījumu par padarīto var izjust pieci „talcinieki“ – četri valodnieki un trimdas aktīvā darbiniece, arhitekte Maija Sinka-Gobiņa. Kā Sinka-Gobiņa stāsta: „Apzinājos, ka biju uzņēmusies neiespējamu projektu. Nebūdama valodniece, bet apjēdzot mūsu lielā valodas zinātnieka Jāņa Endzelīna darbu un nopelnu nozīmi, saprotot, ka nu jau 32 gadu dzīvojam savā valstī – biju uzdrošinājusies iekustināt sen nokavēto – necili pamesto! – Tas, ka tas tiešām izdevies, ir šo dažu Endzelīna talcinieku nopelns! – Viņu darbs, ko atsākām pēc Atmodas laika pārtrauktā iesākuma – Ojāra Buša un Dzintras Hiršas, vēlāk, apm. 2016. gadā, jaunā apņemšanās un tagad paveiktais – vēl kopā ar Ingmaru Zemzari, tad arī Albertu Sarkani – ir patiess cēlāju/talcinieku meistardarbs pie Endzelīna DARBU IZLASES īstā pieminekļa (tā Pēteris Kļaviņš šo Rādītāju nosauca)! Pie tam, jau tā pārslogotais Ojārs Bušs, vairs nepaspēja piedzīvot šo gandarījumu! – Redzēju, ka viņš bija īsti un patiesi atsaucies un darīja! Tā arī citi iepriekš minētie!“

Rādītāja īstenošana nebūtu bijusi iespējama bez kāda ziedotāja, bijušā trimdinieka, kurš vēlējies palikt anonīms. Tas ir visai neparasts gadījums, kad grāmatā nebūs minēts atbalstītājs. Maija Sinka-Gobiņa skaidro, ka doma neminēšanai ir tā, ka „latviešu trimdinieki sevi identificēja ar savu neatkarīgo valsti Latviju, savu valodu un tās dižgaru Endzelīnu.“

Der atcerēties, ka Endzelīna valodniecības darbs neaprobežojas tikai ar latviešu valodu. Šā gada februārī notiekošajā konferencē Endzelīns. Valoda. Laiks, LU rektors Indriķis Muižnieks norādīja, ka latviešu valodas gramatiku Jānis Endzelīns sarak­stīja ne tikai latviešu, bet arī vācu valodā, padarot mūsu valodu pazīstamu, pētāmu un salīdzināmu pasaulē. Pateicoties šim darbam, arī daudzus gadu desmitus pēc savas nāves Jānis Endzelīns joprojām tiek starptautiski citēts. Sanda Rapa apstiprina – tieši Lettische Grammatik ārzemniekiem veltītais izdevums palīdzēja pasaulei pamanīt un saprast latviešu valodu, palīdzēja latviešu valodai iegūt patstāvīgas valodas statusu, kas pirms tam īsti nebija noticis. Interesanti, ka latviešu valodas gramatikai veltīto lieldarbu Jānis Endzelīns uzrakstīja, strādādams Harkivas Universitātē.

Rādītājs kopā ar Jāņa Endzelīna darbu sējumiem un mūsu valodnieku nākotnes darbu dod nenovērtājamu ieguldījumu latviešu valodas noturībā. Jānis Endzelīns mums radījis stabilu pamatu tālākām paaudzēm strādāt, vērtēt un, galvenais, lietot un saglabāt latviešu valodu. Ina Druviete par vissvarīgāko Jāņa Endzelīna darba mantojumu uzskata tieši spēju izvērtēt vēsturisko mantojumu un turēšanos pie tradīcijas, balstīšanos iepriekšējo paaudžu zināšanās, taču izvērtējot to visu no latviešu valodas saglabāšanas un uzturēšanas viedokļa. „Jo nav svarīgāka uzdevuma kā nodrošināt latviešu valodas ilgtspēju, un nav svarīgi, kurā nozarē mēs darbojamies – vai tā būtu vēsturiskā valodniecība, vai gramatikas izpēte, – mūsu uzdevums ir viens: dot ieguldījumu latviešu valodas noturībā.“

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“