Asaras, Dziesmas... un alus

Palielināt / Enlarge

Ilze Viļuma. FOTO Ilze Viļuma.

Palielināt / Enlarge

Noslēguma koncerts Mežaparkā. FOTO Ilze Viļuma.

Palielināt / Enlarge

Sadancošanās nakts Daugavas stadionā. FOTO Ilze Viļuma.

Palielināt / Enlarge

Pirms gājiena. FOTO no Ilzes Viļumas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Nāks meitenes baltās zeķēs“. FOTO Ilze Viļuma.

Palielināt / Enlarge

Liktenīgie makaroni. FOTO Ilze Viļuma.

Nu, jau visi kā gājputni, esam atgriezušies atpakaļ Austrālijā. Šķiet pavisam nesen vēl gājām pa slapjo bruģi Dziesmusvētku gājienā un piedziedājām Mežaparka estrādi mēģinājumos un svētku koncertos, pirms un pēc satiekoties ar saviem draugiem, radiem un paziņām. Emociju virpulis joprojām griežas kaut kur pakrūtē un ir zināms – pietiks, vismaz uz gadiem pieciem.

Prāvs dziedātāju un dejotāju pulks no Sidnejas, Melburnas, Adelaides un Gold Coast jūnijā devas uz Latviju, lai piedalītos XXVII Vispārīgajos Dziesmu un Deju svētkos. Mēģinājuši bijām krietni un cītīgi, un jutāmies pārliecināti par sevi un savu varēšanu. Katrs, protams, gremdējamies savās atmiņās kā tas ir – uzvilkt tautas tērpu un iejukt pūlī, kā tas ir – piedziedāt 11. tramvaju desmit dienu garumā, izbaudot „saspiesto siļķu“ sindromu, kā tas ir – paskatīties no malas uz to milzu pūli, kas aiztur elpu, kad diriģents paceļ roku, lai tad ar milzu spēku un enerģiju paņemtu nākošo noti, kā tas ir – vērot dejotājus izdejojot rakstu rakstus, klausoties tik pārdomātā literārā stāstījumā, kas sasaista dejas un liek aizdomāties – kas es esmu?!

Mūsu diasporas un apvienotā kora pirmā tikšanās notiek Vecrīgā, kad katrs saņemam savu „svētku maisiņu“. Visnoderīgākais satura ziņā ir lūpu zīmulis ar saules aizsargfiltru, ko liela daļa vīriešu gan nosmādē, un pats maisiņš, kurā lieliski iederas nošu grāmatas, bet smuki apdrukātā necaurspīdīgā ūdens pudele uzreiz tiek nokritizēta sava neparocīguma dēļ – izmērs TIKAI ŪDENIM par mazu, ūdeni tāpat pudelēs dod par brīvu, tad KAM tā ir paredzēta? Ko tad tur liet?!

Ieminoties par ūdens patēriņu – tas tāds sāpīgs temats. Sponsoru dāvinātās ūdens pudeles un izlejamais ūdens tūkstošiem litru apjomā katru dienu spirdzināja dziedātājus un dejotājus, un par to paldies, bet viss gāja gludi kamēr šīs H20 tika baudīts estrādes iekšpusē. Līdzko vienu soli kāds pārspēra aiz apsargu robežas un gribēja atgriezties estrādē, ūdens bija jāizlej turpat ārpusē, vai ar visu pudeli jāizmet miskastē... Simtiem, varbūt pat tūkstošiem litru dzeramā ūdens tika izlieti zemē. Pat bezkrāsas šķidruma ienešana estrādē tika uzskatīta par iespējamu kontrabandu un netika pieļauta. Man savā naivumā gan šķita – nu kurš gan mēģinātu ienest „šmigu“?! Dziedāt tak' nākam, ne dzert, bet kā vēlāk aizkulisēs runāja, ne tas vien zeķēs un apakšbiksēs ienests. Divējādas emocijas, par šo tematu domājot. Pašai nebija ne mazākā doma vai vajadzība kaut ko nelegālu ienest, bet, kad man piedāvāja ieraut, zeķē ienestu, vienu šļuku upeņu balzāmiņu, ierāvu arī, un bija pašā laikā, visā tai emociju virpulī. Koks ar diviem galiem...

Vēl viens pārdomu temats – par čurātājiem. Saprotams, ka tāds milzīgs dziedātāju pūlis uz skatuves (16 400) pilnīgi bez čurāšanas, nereti pat 5 stundu garumā, neiztiks. Mēģinājumos gan nebija tik traki, cilvēki dzēra ūdeni, svīda, pauzēs nokārtoja savas dabiskās vajadzības un viss bija kārtībā. Problēma radās, kad estrāde tika atvērta arī publikai, jo tad tika atvērta arī alus tirgošana. Ja ģenerālmēģinājumā ar klausītājiem skatītāju rindās, dziedātāju staigāšana bija minimāla, tad noslēguma koncertā brīžam pat nevarēja saprast, kur staigā vairāk – skatītāju ailēs vai dziedātāji kāpj viens otram pāri, daži pat vairākkārtīgi, lai tiktu iekšā un ārā uz savu vietu. Nez' kā tas izskatījās no skatītāju puses. Šajā gadījumā zaudētāji bija tie, kas sēdēja tuvāk, tad viss kā uz delnas redzams; tie, kas vairāk baudīja kopskatu, „mazās skraidelējošās skudras“ varbūt tā īsti nepamanīja, baudot specefektus – ar zaigojošo lapiņu vizuļošanu, sarkanbaltsarkanā karoga parādīšanos pār dziedātāju pūli un vispārējo kopskanējumu, kas pacēla dvēseli debesīs.

No otras puses, dzirdot tuvinieku atsauksmes, kas arī bija atnākuši baudīt koncertu, šķita, ka skatītāju vietas un tuvākie kaimiņi, bija vēl lielāka loterija, nekā dziedātājiem uz skatuves – vai tev blakus būs vai nebūs kāds čurātājs. Izrādās, ka tikai daļa bija samaksājuši lielo naudu par biļetēm, lai tiešām nāktu klausīties dziedātājos, pārējiem tas bija tāds piecgades tusiņš, lai iedzert alu, apēstu desu ar kāpostiem un izskaidrotu attiecības ar vīru, sievu vai mīļāko. Es no savas vietas tādas drāmas nemanīju, man pat šķita, ka visi ļoti skaisti dzīvo līdzi, dzied, viļņojas, spīdina mobilā telefona gaismiņas emocionālākos mirkļos, bet patiesība jau parādās, kad pienāk tuvāk.

Vēl viena svētku šķautne – par dalībnieku ēdināšanu. Te nu laikam, cik cilvēku, tik viedokļu. Un par ēdināšanu cilvēkiem, īpaši latviešiem, patīk izteikt viedokli. Man pat bija tāds gadījums – zvana draudzene, kas NAV svētku dalībniece un sāk man stāstīt, cik traki, ka mūs baro ar makaroniem un gurķiem, un tad vēl tā maize un šķiņķis... Es klausījos un smējos – cik ātri izplatās baumas, un cik ļoti cilvēkiem patīk kritizēt. Man garšoja gan par velti pasniegtie makaroni ar cūkgaļu, gan rīsi ar vistu, gan ikdienišķie gurķi. Garšoja arī žāvētās plūmes un šķiņķis un arī kāruma sieriņi un jogurti un citi labumi. Pāris reizes gan aizgāju apēst kādu soļanku, vai frī kartupeļus ar karbonādi un kāpostiem, par ko samaksāju Austrālijas cienīgu summu, bet pati gribēju, pati maksāju, tāpat visi secinājām, ka Latvijā cenas šobrīd pilnīgs kosmoss, tikai bulciņas un kūciņas gan stipri lētāk, tā kā tās visi varēja baudīt uz urrā.

Tā nu tās dienas pagāja – stundām gari mēģinājumi, agri rīti, vēlas naktis, sadziedāšanās publiskajā transportā, Rīgas ielas pilnas ar laimīgiem cilvēkiem tautas tērpos. Vispār, visa Rīga šķita tik laimīga.

Apmeklēju maksimāli daudz koncertus, teātrus un visdažādākos pasākums, kurus varēju pieķert mēģinājumu un koncertu starplaikos. Jutos brīnišķīgi un pacilāti. Varbūt tā ir tāda pozitīva masu psihoze – Dziesmu svētku laikā būt laimīgiem. Kāds teica, ka varbūt vajadzētu biežāk tādus Dziesmu svētkus, bet iespējams, ka reizi piecos gados, ir taisni pašā laikā, jo prātā paliek vien tās pozitīvās emocijas, kas raisa asaras. Tie brīži, kad sajūsmas iespaidā aizlūst balss, kad acis aizmiglojas, ka vairs neredzi notis, ir skaisti. Skaisti ir just savu piederību. Skaisti ir būt pilienam okeānā; pilienam, kas veido okeānu. Skaisti ir sajust sevī vēlmi atgriezties atkal un gribēt pēc pieciem gadiem atkal būt uz Mežaparka lielās skatuves un dziedāt – dziedāt sev, savam tuvākajam un publikai, kas arī dzied un šūpojas līdzi, kas emocionāli it kā piedalās, bet vienlaikus ēd desas, dzer alu un noskaidro attiecības.

Tik skaists emocionāls prieks bija visām diasporām satikties Ķīpsalā. Mūsu ir TIK daudz, kas dzīvo ārvalstīs, bet nes Latviju sirdī. Latvijā dzimušie latvieši, svešās malās latvju ģimenēs dzimušie tautieši, un daži svešzemnieki, kas iemīļojuši latviešu dziesmas un dejas, ka nu tālu aiz Latvijas robežām izdzied un izdejo mūsu kultūru.

Tas īpašais spēks un mīlestība izpaudās arī Sadziedāšanās naktī pēc Noslēguma koncerta. Gaisma jau bija uzaususi, un saule uzlēkusi, bet Mežaparka estrādē vēl dzīvi pulsēja izturīgākie dziedātāji un dejotāji. Fantastiskas sajūtas. Nu tūkstošiem ziedu vainagu jau sen novītuši. Kāds varbūt kādu saglabā uz nenoteiktu laiku, kāds izsviedis to kompostā vai vienkārši miskastē. Jādod vieta jaunām emocijām, tā nu pasaulē tas ir iekārtots.

Es savu vainagu atvedu atpakaļ uz Sidneju. Tas man ir īpašs – draudzenes darināts, nenovīstošs, īstas emocijas piedzīvojis, pabijis arī TV ekrānos gājiena laikā un Panorāmā pēc Noslēguma koncerta.

Šī bija pirmā reize, kad piedalījos Dziesmu svētkos, pārstāvot Austrāliju. Eksotiska pieredze. Kas notiks pēc pieciem gadiem? Vai atkal pārstāvēšu Austrāliju, vai māju pievilkšanās spēks mani atsauks atpakaļ uz Latviju? Vai varbūt mans ceļotājas gars mani aizsauks uz kādu citu pasaules malu, nezinu, bet zinu to, ka pēc pieciem gadiem es gribu dziedāt uz Mežaparka lielās estrādes un sajust, ka kopā mēs esam spēks!

Ilze Viļuma,
Viena no 644 Ilzēm, kas piedalījās XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos
Laikrakstam „Latvietis“