„Viņi. Atkal ceļā“

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Viņi. Atkal ceļā“ vāks.

Palielināt / Enlarge

Anna Žīgure tautas lietišķās mākslas izstādē „Mēs“. FOTO Ojārs Greste.

Viņi. Ceļā (2010) ir pirmā no rakstnieces Annas Velēdas Žīgures trim grāmatām par bēgļu gaitām no Latvijas līdz Vācijai. Viņi. Svešos pagalmos (2012) turpina šo tēmu, stāstot par bēgļu dzīvi Vācijā. Šogad apgāds Latvijas Mediji izdeva Annas trešo Viņi. Atkal ceļā, kas turpina izgaismot bēgļu likteņus pēc kara un izbraukšanu uz mītnes zemēm.

Trešā grāmata gandrīz palika neuzrakstīta. Tā radās, „pateicoties“ Covida pandēmijas ierobežojumiem, kad, uzturoties vairāk mājās, Anna saprata, ka viņai sakrājušies vēl daudzi bēgļu stāstījumi.

Grāmatu vadlīnija ir tā, ka tautieši gribēja tikai pamukt projām no kara ceļa – līdz Kurzemei, varbūt līdz Vācijai, jo karš tūlīt beigsies, un Latvija būs atkal brīva. Viņi nekad nedomājās, ka nonāks līdz Austrālijai, Kanādai, Anglijai, Amerikai, Brazīlijai vai Argentīnai uz visu mūžu.

Doma pastāstīt par bēgļu likteņiem Annai dzima, pirmo reizi apmeklējot Ameriku. 1998. gadā katrā mājā satiekoties ar tautiešiem, viņa dzirdēja stāstus pa DP nometnēm, sabiedrisko darbību, domām un dzīvēm. Anna nebija iedomājusies, ka viņi visus šos gadus bija ilgojušies pēc dzimtenes.

Latvijā vairāk nekā četrus gadu desmitus par bēgļiem tikpat kā nerunāja, oficiālā propaganda bija nomelnojoša un pat sarakstoties ar radiniekiem pēc tam, kad to drīkstēja, cilvēki baidījās no represijām. Savas patiesās domas vēstulēs nepauda ne ārzemēs dzīvojošie, ne padomju Latvijā palikušie.

Kad tapa pirmā grāmata, daudzi bija lūguši neatklāt viņu vārdus un uzvārdus, un to Anna respektē. Viņas stāsti ir bāzēti uz faktisku pieredzi, tur izpaužas aizraujoši raksturi, lielākā daļā apvienots vairāku cilvēku pieredzētais.

Es atradu, ka raksturi mani aizrāva un gribējās iedziļināties un vairāk uzzināt. Mums sarakstītas daudzas grāmatas par bēgļu dzīvi pēc kara, bet tās turpat visas stāsta par atsevišķām ģimenēm, ielām vai ēkām. Annas grāmatas atšķiras ar to, ka katrā jaunā stāstā ir jauni raksturi ar savām domām, dzīves izpratni, sapņiem, garīgo stāvokli, situāciju un gada gājumu. Šī grāmata, romāna stilā rakstīta, pievilina ar vārdiem, kas izskaidro un pietuvina.

Grāmatas Viņi. Atkal ceļā divdesmit nodaļās atrodas pilns klāsts ar raksturiem, kas kā vējš tiek izkaisīti pasaulē. Katram savs notikums un vieta. Tur stāstīts par Brazīliju, vilciena ceļojumu, okeāna braucienu, Ņujorkas sniegu, Suecas kanālu, Baņolas nometni Austrālijā un daudz ko citu.

Ir teikts, ka šī izceļošana bija laiks, kad radās globālā latvietība, jo pēc 5 gadu dzīves DP nometnēs turpat visi nonāca dažādos pasaules stūros, bet draudzības turpinājās pa vēstules ceļiem.

Antonijas stāsts mani īpaši aizkustināja. Antonijas mamma apsolīja uzskatīt mazdēlu un veicināja Antoniju kāpt kuģī. Galu galā Antonija nokļuva Brazīlijā.

Anna stāstīja, ka pazinusi dēlu, un viņš teicis, ka 1980. gadu beigās māte esot pirmo reizi atrakstījusi un vēlāk minējusi par satikšanos, bet tas neesot noticis. Māte sūtījusi dēlam skaistas fotogrāfijas un ceļojumu bildes, bet dēls dzīvojis ļoti nabadzīgi. Antonija dzimtenē nekad neatgriezās.

Tāpat kā ar citiem bēgļu stāstiem, Anna satikās arī ar Andreju Vilku, kurš pirmos pēckara gadus strādājis zelta raktuvē Kanādā. Viņa stāsts ir dokumentēts vienā no grāmatas nodaļām.

Man būtu divi stingri ieteikumi. Pirmais – iepazīstināt ar šo vērtīgo sēriju Latvijas skolēnus un studentus. Un otrs – lai tā tiktu pārtulkota angļu valodā. Mūsu ceturtajā paaudzē paliek aizvien grūtāk noturēt valodu, bet ilgas, jautājumi, meklējumi un saprašana ģimeņu stāstos ir pieaugusi. Tādējādi vismaz daļa no atbildēm būtu pieejama ne tikai ģimenēm ar latviešu saknēm, bet arī plašākai publikai.

Paldies Annai Žīgurei pa izsmeļošu grāmatu, kas ar daudziem momentuzņēmumiem spēj izskaidrot pagātni un veidot labāku izpratni par mūsu likteņiem.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“