Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ansis Artums. Ainava. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ansis Artums. Līgo Pušķis. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ansis Artums. Dārzs. Ziedošie jasmīni. 1956. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Anša Artuma apgleznotie šķīvji. FOTO Māris Brancis.

Turpat trīs mēnešus Tukuma Mākslas muzejs bija sarīkojis izstādi Daba un gadījums Anša Artuma gleznās, tādā veidā atzīmējot šī savas pilsētas izcilā gleznotāja 115 gadu jubileju. Augustā – jāatzīstas, visai nejauši – man izdevās iegriezties Harmonijas ielā, kur muzejs atrodas, un to redzēt ar sava vārdabrāļa Māra Bindera svētīgo roku, ja jau pašam nav braucamais uz četriem riteņiem. Par šo neviļus sānsoli mūsu ceļojumā esmu viņam diži pateicīgs, jo šī pilsēta man sirdī ir tuva kopš pusaudža vecuma, kad Tukums – kā man likās – ir pati nozīmīgākā pilsēta pasaulē, un tādēļ kā lai neciena Ansi Artumu (1908-1997), kurš tam veltījis visu radošo mūžu?!

Izstādes veidotāja jeb, kā tagad saka, kuratore Inese Klestrova anotācijā atgādina paša meistara sacīto: „Es gleznoju to, ko dod daba un gadījums“, uzsverot, ka gleznotāja daiļradē gadījums ir “atradis paliekošu vietu nejaušu motīvu veidā.“ Turpat arīdzan tiek atgādināti mūsu paaudzes cienītā gleznotāja un mākslas vēsturnieka Roma Bēma vārdi, ka šīgada jubilārs „piešķir brīvas un nepiespiestas nejaušības raksturu nopietni izsvērtam darbam.“

Man te gan prasīt prasās komentārs. Varētu domāt, ka, izejot gleznot dabā jeb dodoties plenērā, un Ansis Artums bija viens no tiem māksliniekiem, kurš lielāko daļu darbu radījis, izmantojot visai triviālu sakāmo, pie „dabas krūts”, it kā motīvu izvēli mākslinieku vada gadījums. Tam īsti neticu. Dodoties krāsās uz audekla tvert lauku vai meža skatu, viņš jau iepriekš zina, kurp dosies un ko vēlas gleznot. Gadījumu nosaka, ja piepeši iekrīt acīs sirdij tīkams motīvs, tomēr tālāko darbību izšķirs gleznotājs, viņa personība, gaume, izglītība, dzīvē iemantotie estētiskie un ētiskie vērtību kritēriji.

Anša Artuma gadījumā daudz ko izšķīra izcelsme no trūcīgiem sabiedrības slāņiem – apprecējušies vecāki vēlējās atrast laimi Rīgā, bet tā neatnesa gaidīto, tēvs saslima un agri nomira, kad puisēnam bija tikai četri gadiņi, atstādams sievu ar trim puikām likteņa varā. Sākas arī I pasaules karš, kas bēgļu gaitās aiznes Artumus uz nelielu sādžu Pustoška Vitebskas guberņā, kur Ansim bija jāuzsāk skolas gaitas.

Nodibinoties Latvijas valstij, Artumi atgriežas dzimtenē un apmetās Tukumā. Te vidusskolas laikā jubilārs satiek vēl divus mākslas entuziastus – vēlākos gleznotājus Leonīdu Āriņu un Kārli Neili. Artums iestājas Mākslas akadēmijā, kur pēc gada jau viņu ievēro Vilhelms Purvītis un uzaicina viņu pievienoties Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcai.

Seko intensīvs darbs, kas vainagojas ar sekmīgu finālu – diplomdarbu Tukuma ainavu, apliecinot sevi, citējot Dr. Jāņa Siliņa sacīto, kā „šīs mazpilsētas un tās apkaimes glezniecisko tulkotāju un apdzejotāju krāsās.“ Tukumam ir laimējies, ka tā neatkārtojamos vaibstus neskaitāmās ainavās ir iemūžinājis Ansis Artums.

Ielūkojoties viņa daiļradē, šķiet, ka mākslinieks pazīst katru savas pilsētas ieliņas centimetru ar kastaņu, liepu un ceriņu zaļumu, ar ziedošām ābelēm vai ievām, ar senatnīgu sētas žogu, kas ieskauj katras ģimenes dzīvi. Tāpat viņš devies tuvākos un tālākos ceļos iemūžinot apkaimes ainavas reljefu.

Gan viņa dabasskati, gan ziedu gleznojumi un klusās dabas izceļas ar savu vienkāršību. Tajās man ieslēpta kāda pārgudra filozofija vai vismaz ideja, viss ir atainots tieši un precīzi, krāsas izraudzītas tuvas dabiskajām. Var pat apgalvot, ka Anša Artuma gleznās ir iemūžināts ikdienas skaistums. Viņš netiecas pēc sarežģītām kompozīcijām, nevienu netiecas pārsteigt, gluži pretēji viņa mērķis, sekojot iedibinātām tradīcijām un sekojot Vilhelma Purvīša ieteikumiem, ir dabiskums visās tā niansēs. Ja senākie darbi bija patumši, pasmagnēji, ar smalkām tonālām niansēm, tad ar gadiem, īpaši kopš 20.gs. 50.-60. gadu mijas Anša Artuma gleznas top gaišākas, dzīvespriecīgākas, košākas, krāsainākas.

Tas redzams Tukuma izstādē, kuras darbi bez Mākslas muzeja fondos esošajiem patapināti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Zuzāna kolekcijas Mākslas centrā Zuzeum, no mantiniekiem un privātkolekcijām. Jubilejas skate ir visai plaša un aptveroša. Jāatzīmē, ka eksponēti arī šķīvji, ko Ansis Artums apgleznojis, strādādams Jāņa Krieva keramikas darbnīcā Tukumā. Var apskatīt tāpat labu televīzijas filmu par viņu.

Jāuzslavē tukumnieki, viņi godam nosvinējuši savas augsti godātā mākslinieka 115 gadu jubileju.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“