Lasītājas vēstule

Uzsnidzis pirmais sniegs un uzreiz šķiet gaišāks. Lai gan dīvains rudens šogad: koku lapas vēl nemaz nav lāgā nodzeltējušas, vismaz manā dārzā. Aukstais baltums uzkrita uz gluži zaļām. Un acumirklī nenokusa, bet turas jau trešo dienu. Uzreiz iestājies tāds kā stingums. Skatos pa logu un domāju, ka vēl tik daudz darāmā, bet ko gan šādā laikā ārā pasāksi. Neko. Jāapstājas un jāizlemj, ko pagūt, kad kļūs siltāks. Nākošnedēļ sola pat līdz 10°C grādiem. Bet pašreiz tikai tie darbi, kas pa māju – arī netrūkst. Un grāmatas. To gan sakrājies daudz – prāva kaudze nelasītu un dažas, ko esmu izvilkusi no plaukta, jo gribas pārlasīt. Iekritu Džoannas Ketlīnas Roulingas septiņu romānu sērijā par Hariju Poteru. Apkārt tik daudz drūmu un sliktu ziņu, ka gribējās ko fantastisku, ne no šīs pasaules. Interesanti, ka tad, kad grāmata iznāca latviešu valodā pirms gadiem divdesmit, lasīju to ar lielu sajūsmu, priecājoties par rakstnieces neierobežoto, brīnišķīgo fantāziju. Tagad redzu pavisam ko citu: tas taču ir vienreizīgs mūsu sabiedrības spogulis, kā es toreiz to nepamanīju vai neaizdomājos. Izmisīga labā cīņa ar ļauno. Skolas vide ar visiem priekiem un negācijām, bērnu pieaugšanas grūtības, uzticama draudzība, visādi skolotāji. Iestāžu birokrātijas džungļi un kas vēl tik ne. Paraugiet paši, redzēsiet, kā grāmata ievelk un nelaiž vaļā, kā liek kļūt redzīgākiem un dzirdīgākiem.

Mēneša sākumā Latvijā vēl uzturējās mana draudzene no Austrālijas Skaidrīte Aguļēviča. Iepriekšējā vēstulē jau viņu pieminēju. Skaidrīte ir Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde, tāpēc šurp brauc galvenokārt darba darīšanās, bet izsprukām arī uz kādu izklaidi. Veselu pusotru stundu sirsnīgi smējāmies mūzikas namā Daile, kur vienvakar bijām uz Raimonda Paula un Andra Keiša koncertu Vīrieši labākos gados. Par Maestro var tikai brīnīties. Viņam taču jau 87, bet viņš joprojām koncertē, turklāt satriecoši. Andris Keišs ir viens no mūslaiku talantīgākajiem aktieriem, tomēr tik izteiksmīgas parodijas ir pārsteidzošas. Protams, skanēja Paula dziesmas, Keišam atdarinot to daudzos izpildītājus. Un nešaubīgi varēja atpazīt Viktoru Lapčenoku, Žoržu Siksnu, Intaru Busuli, Līvus un vēl citus. Domāju, liela veiksme izbaudīt tik lielisku vakaru.

Vēl viens skaists sarīkojums mums sanāca Tukuma novada Šlokenbekas muižā, kur savu 10 gadu jubileju svinēja Tukuma folkloras kopa Avots, kuru vada apbrīnojams cilvēks, izdomas bagātā Anita Stikāne, arī mana draudzene. Lielā mērā tieši Anitai pateicoties, protams, kopā ar lielisku komandu, Tukumā ik gadu jūlija otrajā pusē notiek Rožu svētki, kas kļuvuši ļoti populāri visā Latvijā un uz tiem arī sabrauc tauta ne tikai no visām Baltijas, bet arī tālākām valstīm. Pati folkloras kopa ir ļoti aktīva, daudz ceļo pa Latviju, gandrīz ik nedēļu kaut kur uzstājas. Tās repertuārā ir gan tautas dziesmas, gan ziņģes, kurām vairs neatradīsi autoru, jo tās folklorizējušās, gan vesela programma ir ar Anitas pašas sacerētām, mazliet skumjām, bet ļoti skaistām dziesmām. To visu mēs varējām izbaudīt šajā vakarā. Turklāt jubilejas svinībās piedalījās vēl vairāki citi kolektīvi – gan dejotāji, gan lauku kapella, gan folkloristi – pat no Lietuvas, ar kuru Avots tur ciešu draudzību. Un te gadījās jauka epizode – katrs kolektīvs, protams, sveic jubilārus. Priekšā iznāk lietuvieši un jau ver muti, lai krieviski sacītu savu apsveikumu. Kā zāle noelsās! Bet mana meita bez domāšanas nostājās līdzās lietuviešiem un teica: lūdzu lietuviski, es iztulkošu, ja kāds nesapratīs. Kas par aplausiem! Biju tik lepna un gandarīta! Lietuviešu valoda skan ļoti pazīstami un ir viegli saprotama, ja tikai rūpīgi ieklausās. Meita jau sen pārdzīvo, ka mums, divām baltu tautām, vajadzīga starpvaloda, lai sarunātos.

Savus sveicienus no Austrālijas bija atvedusi arī Skaidrīte, un tie izskanēja silti un sirsnīgi, bagātinot šo vakaru ar vēl vienu niansi. Viss kopā sanāca neaizmirstams piedzīvojums.

Agrāk galvenais sēņošanas mēnesis bija septembris, bet nu jau kādus gadus tas ir oktobris. Pat baravikas var salasīt oktobrī. Šogad vēl viena dīvainība: visvairāk sēņu aug – brikšņos. Bet varbūt agrāk to vienkārši nepamanīju? Arī Skaidrīti izvilkām vienā tādā brikšņainā braucienā. Tiesa, tobrīd bija vecs mēness, tāpēc daudz sēņu bija tārpainas, bet tik un tā salasījām labi, turklāt braucot pa nepazīstamām vietām, kur agrāk nekad nebija ienācis prātā sēņot. Ložņāšana gan sanāca pamatīga, bet pašas sēnes lielas un biezas.

Ar to sēņošanu ir trakums. It kā jau piemarinēts, piesālīts un piecepts gana, bet nekādi nevar rimties. Gluži kā narkotika. Gribas vēl un vēl tā lieliskā meža gaisa, tās izstaigāšanās līdz pagurumam un sēņu atrašanas prieka. Un tad tā lielā pētīšana, kad izdodas atrast kādu svešāku, neredzētu sēni. Riskēt nedrīkst, jābūt drošam, ka sēne ēdama. Un tā īsti sēni nevar noteikt arī pēc grāmatām. Vislabāk ir zinošs mikologs, kas var droši noteikt, kas tā par sēni. Un man tāds ir draugu vidū – Māra Eipure, ar kuru nebeidzu konsultēties.

Oktobra otrajā pusē abas ar draudzeni Antu, kura man ir uzticamākais sabiedrotais meža klejojumos, izlemjam, ka nu gan pietiek. Aizbrauksim divdienniekā uz Kurzemi, pirmajā dienā padzīvosimies pa Usmas SPA, par kuru man Anta pilnas ausis piestāstījusi, izgulēsim nakti turpat viesu namā un nākošā dienā, dodoties mājās, pēdējo reizi arī pasēņosim.

SPA izrādījās lielisks: baseins, pirtis, burbuļvanna. Tobrīd domāju, ka man ūdeņu nekad nevar būt par daudz. Labs restorāns un ērta gulta. Starp citu, nesezonā te viss ir krietni lētāks, tiešām iesaku. Domāju, arī ziemas sporta cienītājiem te varētu ļoti patikt, jo var izslēpoties. Un kas par skatiem uz Usmas ezeru un apkārtējiem mežiem! Klusuma un miera paradīze. Izstrādājām atpakaļceļa maršrutu: cauri Ugālei, Popei, Ancei, Mazirbei, Dundagai... Ak, mīļie, kas tie par mežiem! Un kas sēņu! Gailenes kā lielas baravikas, Antai vesels spainis rudmiešu, sviesta un priežu beciņas. Šķiet, te sēnes vēl tikko sākušās un visur to ir tik daudz! Metam mieru, kad visi grozi un citi trauki pilni, vairs nav kur. Šādās reizēs jāatceras, ka vēl tas viss būs jāsastrādā, turklāt jau šajā vakarā, lai cik nogurušas pārradīsimies mājās. Laimīgas griežamies uz māju pusi un cenšamies mežu virzienā vairs neskatīties.

Pēc pāris dienām abas ar Antu sazvanāmies. Tik labi bija! Braucam vēlreiz, šoreiz gan noteikti pēdējo. Varbūt ne tik tālu, tikai līdz Rojai, kur mums labi zināma bagāta sēņu vieta. Tā jāaprauga. Bet par šo reizi es neko daudz negribu stāstīt, jo... Nu, jā, ieklīdu purvā, apmaldījos, iestigu aukstajā ūdenī gandrīz līdz gurniem, rokās turot divus pilnus grozus. Anta tikusi līdz mašīnai, zvana man, bet es nesaprotu, kur esmu. Beidzot, kad jau sāka krēslot, iznācu pie jūras. Nu vismaz varēju noorientēties un sapratu, kur jāiet. Bet vēl pagāja krietna stunda, kamēr aizkūlos līdz braucamajam un tiku siltumā. Mācība visam mūžam. Bet var to tulkot arī tā: Meža mātei mēs apnikām ar savu negausību, pārmācīja mūs, jo Anta jau prātoja par palīdzības meklēšanu, bija nopietni satraukusies. Savukārt man bija jadomā, kā nesaslimt pēc tādas peldes. Ūdeņu tomēr var būt par daudz.

Nesaslimu, viss labi. Un sēnes izdevās sastrādāt un dažiem draugiem jau izdalīt. Bet tik vieglprātīgi mežā uzvesties nedrīkst, skaidrs.

Kā jums gājis šomēnes? Ļoti gaidīšu kādu ziņu – pa telefonu vai vēstulīti e-pastā. Tas ir visgaišākais mirklis šajā gada tumšākajā laikā.

Sirsnīgi – jūsu Biruta,

Ikšķilē, 2023. gada 28. oktobrī.