Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilze Smildziņa. „Veļas diena“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Balvas saņēmēja Ilze Smildziņa. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kristīne Guršpone. „Bērnība“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Bērze“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jelgavas novada simpātiju balvu pasniedz Jānim Kalniņam. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksandrs Razvadovskis. „Svētīts tavs vārds“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Patlaban, kad jau otro gadu Krievijas armija bez žēlastības un pat kaisli grauj Ukrainu, kad jau otro nedēļu karš mielo savas miesas Gazas joslā Izraēlā, kad ieraugu avīzē tā saucamos mākslas darbus, kurā parādās tikai dažādu krāsu līnijas, pasludinot to par augsto mākslu, gribas pievienoties Osvaldam Špengleram un paziņot, ka Eiropa, nē, rietumu civilizācija tuvojas savai bojāejai. Zudušas gadsimtos koptās garīgās vērtības, to vietā tagad ieperinājusies pelēcīgas ļaužu masas vēl pelēcīgākā izpratne (lasi: popkultūra) par skaisto, kas degradēta līdz vāram, kuslam, kukaiņu apgrauztam ziedam, kas tikko spējis izspraukties no cietās zemes un ko inertā masa pasludina par ideālu skaistumu. Līdz ar to smadzenēs ieperinās pesimisms, izplatot bezcerīgu tēzi, ka gaišākas dienas nav vairs gaidāmas.

Taču tad tu atgūsties un saproti, ka tik žēlīgi manā dzimtenē nenotiek, ja prieku sagādā tas, ka joprojām tiek veicināta un notiek Jāzepa Pīgožņa balvas izstādes Latvijas ainavu glezniecībā, ko uztur ne visai lielie un ne pārlieku nabagie Preiļi, un tiem palīdzīgu roku sniedz bagātā valsts metropole Rīga, un Jelgavā šogad jau trešo reizi notikusi Ģederta Eliasa balva par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā. Tas apliecina, ka vēl nekas pilnībā un neatgriezeniski nav zudis un ka viss notiek. Tiesa gan, ar lielu spēku un norobežošanos no pasaulē notiekošā: nevar tak ik dienu grimt asarās un gausties par sūro likteni, jādzīvo tālāk, jāstrādā, jārada. Jāpriecājas kaut vai par šī rudens krāšņo oktobri mežos un birztalās.

Uzreiz ataust atmiņā Ģederta Eliasa III balvas ieguvējas Ilzes Smildziņas glezna Veļas diena. Tā, kā autore apgalvoja savā pateicības runā, tapusi, ieskatoties Ģederta Eliasa 20.gs. 30.gadu kompozīcijā Veļas diena Zīlēnos. Tajā trīs lauku sievas, droši vien saimniece ar pāris meitām, žauj ābeļdārzā veļu. Krāsas piesātinātas, lai attēlotu vējaino laiku un žāvēju pūliņus, izgriežot veļu sausu, izpurinot un pieknaģējot pie veļas striķa. Turpat pie ābeles stumbra augšup stiepjas pavisam maza meitenīte košā tērpā, kamēr takšelis, izkāris mēli, laimīgs vēro sieviešu ņipro darbošanos, blakus leknajā zālienā ganās govis, kokos briest āboli, nostāk pazib mājas paksis, padebeši pilni vasaras otrās puses novakares smaguma, pa nieciņam pazib tuvējās upītes spozme, labības lauku dzeltenais mirdzums un tāles zilums. Un tas viss saspiests nelielā audekla laukumā.

Balvas ieguvēja Ilze Smildziņa tāpat kā godātais meistars no Platones sīki stāsta par notiekošo, bet krietni plašākā laukumā – divas sievas žauj veļu, divas pusaudzes turpat mēļojas, negrasīdamās mātēm palīdzēt, bet izbauda vasaras brīvlaiku, tikko piestājis traktors ar visu piekabi, un vīrietis, no tā izkāpis, ar sievietēm pārspriež darāmo, divi pusaudži grābj sienu, kāds zēns aplej saulespuķi, tāpat kā platonieša gleznā tas pats taksītis sēž un vēro notiekošo, netālu ganās govs – tiesa, tikai viena pati – ar trim aitiņām. Arī šajā lauku dzīves attēlojumā stāstījums ir detalizēts, tikai viss – gan koki, krūmi, pakalni, pat elektrības stabi un vadi – aplūkojami it kā no liela augstuma, kādēļ viss ir tik mazs un attālināts. It kā mēs vērotu animācijas filmu. Pasaule pilna dzeltenas krāsas, kas izgaismo debesu zilumu ar visai dramatiskiem mākoņiem. Viss ir saules apspīdēts, te valda miers, kaut mākoņi sāk sabiezēt.

Nav jau tikai gaišais un priecīgais izstādes darbos. Katrs mākslinieks lauku dzīvi mūsdienās tver savādāk. Lūk, Ligita Caune Vakarā lauku sētā uzbur senatnīgu māju koku paēnā, Kristīne Guršpone atsauc atmiņā daudzu skatītāju bērnu dienas, kad pavisam maza knīpa, pieķērusies mātei pie rokas, devās pasaulē pa smilšaino ceļu, kur gaisa gabalā rēgojas tumšs mežs un tāltālu māja. Viņas Bērnība atgādina 50.-60. gadu melnbalto fotogrāfiju (māksliniece saņēma Jelgavas novada simpātiju balvu). Ingrīda Ivane ieguva žūrijas komisijas priekšsēdētāja, Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāja Andra Rāviņa simpātiju balvu par gleznu Pavasaris. Dubļu eņģeļi, kas rāda neizbraucamu lauku ceļu, kura dubļu ūdens lāmās atspoguļojas dzidras debesis, solot saulainu laiku.

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja balvu pasniedza Aivai Žūriņai par gleznu Pavasaris, kurā attēloti divi mūsdienu tīklveida maisos, kuros glabājas kartupeļi, gatavi sējai, ja jau bumbuļi pilni asniem. Savukārt Ģederta Eliasa fonda pagodinājums krita Sandrai Vingrei un viņas vakara tēlojumam ar sarkanu rieta malu virs meža galiem un spožu mēnesi debesīs gleznā Aiz šķūņa.

Izstādes laikā skatītāji vērtēja redzēto un izlēma, kam viņuprāt pasniedzama balva. Skolēni deva priekšroku jaunajai gleznotājai Līgai Ķempei par tēlojumu Katram sava odiseja. Tajā zvaigžņotajā visumā kā milzu pankūka riņķo mūsu zemīte. Uz tās pēc mākslinieces ieskata ieraugāmi kuģi, kas dodas pasaules ceļojumā, bāka ar spožām brīdinājuma ugunīm, kalni, lejas un daudz jo daudz pilsētu ar skursteņiem, namiem, rūpnīcām un skaistiem dārziem. Tā ir īsta laimes zeme.

Savukārt pieaugušie izcēla sev sirdij tuvo Jāņa Kalniņa Bērzi, kurā attēlota viena no skaistākajām upēm Jelgavas apkaimē, tādēļ arī Jelgavas novads savu otro simpātiju balvu piešķīra tieši par šo pavasara ainavu ar ķiršu ziedēšanu, bērzu plaukšanu saules gaismā. Dārzā gozējas lauku sēta ar kūti, šķūni, dzīvojamo ēku un pat stārķa ligzdu. Visā gleznā jaušanas gaidas un laimes tuvums.

Katru izstādē aplūkojamo nav iespējams aprakstīt, tik minēšu, ka bija daudz lauku ainavu (Jānis Plivda, Einārs Kvilis, Juris Ģēmanis, Kristīne Rubene u.c.), vairākas sadzīves skatu (Līga Jukša, Uldis Roga), arī portreti. To, cik daudz var pateikt vienkāršā kompozīcijā ar veiksmīgi atrastu stafāžu, apliecināja vecmeistars Aleksandrs Razvadovskis darbā Svētīts Tavs vārds, kurā vientuļa figūra dodas nezināmā tālumā – kāda doma viņu turp aicina, lai paliek skatītāja ziņā. Vēl gribas izcelt Silvijas Brigitas Meškones Vārnas, kuras, pulcēdamās baros, tomēr allaž ir kašķīgas, strīdīgas un nemaz nav draudzības pilnas kā ķildīgi cilvēki. Šie putni visai harmoniskajā izstādē ienesa disonansi un neļāva aizmirst realitāti, karus. Par to visai nesaudzīgi un asi atgādināja Vara Dzērves un Artas Ozolas-Jaunzemes gleznojums Mīnēto rudzu lauku Džokonda. Nobriedušo rudzu Ukrainā nedrīkst novākt mīnu dēļ, par to vēsta negaisa pilnās debesis un sieviete, nē, ģindenis Leonardo da Vinči visiem zināmās madonnas pozā un tērpā. Šie mākslinieki atgādināja – ne visur valda miers un prieks.

Gribas teikt, ka, jā gan, mums šobrīd nav karš, taču tas nozīmē tikai to, ka mūsu tauta reiz piedzīvoja milzu sāpes, ko atnesa divu lielvaru cīnīšanās Eiropas mērogā, ka varam būt lepni par savas identitātes saglabāšanu, par savu radošo brīvību, ko varam apliecināt tikai ar augstu profesionālismu un godīgumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“