Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

No kreisās: „Siena laiks“ 2011, „Tālas noskaņas“ 2004. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

„Mūžu mūžos būs dziesma“. 2020. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Ieejot tekstilmākslinieces Daigas Štālbergas izstādē Vilna, varš un mežģīnes, vai ikviens skatītājs izsaucās „Tā ir pasaka!“. Atsauksme par šo izstādi jāraksta pagātnes formā, ja jau tā vairs nevar uzņemt ieinteresētos skatītājus Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā viena būtiska iemesla dēļ – tā bija skatāma no 20. oktobra līdz 26. novembrim, un tagad jau visi darbi ir sapakoti un atdoti autorei, varbūt jau aizceļojuši atpakaļ uz Parīzi, kur māksliniece dzīvo. Viņai Jelgavas muzeja izstāžu zāle bija vispiemērotākā, jo viņas tekstilijām nepieciešama plaša telpa, labs apgaismojums, gaišas sienas, augsti griesti un, ja iespējams, arīdzan grīdas – lai nekas netraucētu uztveri. Māksliniece pat vairogus izmantoja ļoti rezervēti, lai izceltu katru eksponātu. Pat ēnas uz sienām papildināja kopiespaidu un radīja teju vai nerealitātes iespaidu.

Pati tekstilmāksliniece Daiga Štālberga izstādi Jelgavā bija iecerējusi kā atskatu uz savas 35 radošās darba gadiem 60 gadu jubilejas reizē. Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu viņa 1989. gadā beigusi pie profesora Rūdolfa Heimrāta. Latvijas Mākslinieku savienībā iestājusies 1994. gadā, 1995. gadā pievienojusies Latvijas Tekstilmākslas asociācijai, bet kopš 2004. gada darbojas Francijas Tekstilmākslas asociācijā Arelis. Kopš 1988. gadā piedalās izstādēs Latvijā, Austrijā, Grieķijā, Francijā, Čehijā, Spānijā un Turcijā, vairākās valstīs sarīkojusi personālizstādes.

Savos darbos māksliniece izmanto gan vilnu, gan linu, arīdzan galvanizētas vara stieplītes. Kā izstādes autore apgalvo, pēdējā laikā „pievērsusies ainavu tēlojumiem, kurus radot, kā galveno uzdevumu sev esmu izvirzījusi harmonijas meklējumus – tomēr nevis vienkāršojot tēlojumu, bet gan izceļot būtisko.“ Šie gobelēni izceļas ar smalkām krāsu tonālām niansēm, par to liecina gan 2004. gada Tālās noskaņas, gan 2011. gada Siena laiks, vēl jo vairāk šogad darinātais Rudens motīvs ar Purvīti, kas patiesi atsauc atmiņā Vilhelma Purvīša glezniecību. Savukārt Mūžu mūžos apliecina jubilāres saistību ar latviešu tautas mākslu, ar nacionālo ornamentiku un asociatīvi liek domāt par Dziesmu svētkiem un tur allaž skandēto Valtera Kaminska dziesmu Mūžu mūžos būs dziesma.

Kopš 1995. gada Daiga Štālberga darina, kā viņa sauc, mežģīņu darbus. Tie tapuši ažūrā, gaisīgā autortehnikā, izmantojot vēsturisko stilu ornamentus, kuru rakstu vieglums kontrastē ar smagnējām arhitektoniskām formām. Dažādo rakstu liegā graciozitāte sabalsojas arīdzan ar ēnu caurspīdīgumu. Savukārt galvanizēto vara stieplīšu mirdzums it kā iznīcina tekstila darbu kompaktumu, bet, skatītājam virzoties telpā jebkurā virzienā, vizuļojošo gaismēnu kustīgums palīdz atklāt nematerialitātes ilūziju kā katrā darbā, tā izstādei kopumā. Tas arī rada minēto pasakainības, tāpat neaprakstāmā viegluma, gaisīguma un savdabīga garīguma iespaidu.

„Man pašai ļoti tīk šī izaustā materiāla īpašais mirdzums un tāds kā savdabīgs dzīvelīgums,“ atzīstas autore. Tāpat jāpiemin tas, ka viņa savu darbu radīšanā izmanto tādu neparastu materiālu, kādas ir sasmalcinātas naudas banknotes, kas pamanāmas tikai cieši ielūkojoties audumā tuvumā.

Izstāde liekas ļoti viegla, it kā tai nebūtu struktūras, uz kuras turas tās matērijas svars. Skatītājs pat nepamana to kolosālo darbu, kas ielikts, radot debešķīguma ilūziju. Mums tas nemaz nav jāapjauš. Izstādes apmeklētājam būtiskākais ir kopējais gandarījums no ieraudzītā. Darba sūrums paliek aiz muzeja sienām, tāpēc mākslinieks ir brīnumdaris, ka darbā paslēpj savu domu, jūtu, pārdomu, personīgā mūža un ieliktā veikuma smagumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“