Jura Zemīša (1932-2023) dzīves stāsts

Palielināt / Enlarge

Juris Zemītis ar māsu Ritu un vecākiem. FOTO R. Apse.

Palielināt / Enlarge

Juris Zemītis ar māsu Ritu un vecākiem. FOTO no Zemīšu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Juris iesvētībās ar vecākiem un māsu. FOTO no Zemīšu ģimenes arhīva.

Šīs ir manas atmiņas un varbūt īsa vēsture par mūsu ģimeni. Esmu dzimis 7. novembrī, 1932. gadā; mana māte bija Emma Amālija Zemītis (dzim. Tomanis) dzimusi 1900. gada 27. septembrī Paltmales pagastā, Latvijā; mirusi 25.5.1960. gada 25. maijā Sidnejā, Austrālijā. Mans tēvs bija Jēkabs Voldemārs Zemītis, dzimis 1898. gada 17. septembrī Rīgā, Latvijā; miris 1985. gada 17. februārī Melburnā, Austrālijā. Abi guldīti Sidneja latviešu kapsētā. Mana māsa Rita, dzimusi 1936. gada 16. jūlijā; mirusi 2005. gada 5. jūlijā; precējusies ar Vladislavu (Niku) Nitecki, pelni izkaisīti Gaujā, Latvijā.

Mātes ģimene dzīvoja un strādāja Līgatnes papīrfabrikā, tēvs Ādolfs Tomanis dzimis 1878. gada 27. septembrī, miris 1948. gada 15. oktobrī. Viņa ģimene Līgatnē ieradusies no Pērnavas, Igaunijā un it kā viņa māte nemaz neesot runājusi latviski. Māte Emīlija Tomanis dzimusi 1877. gada 8. martā; mirusi 1945. gada 1. augustā; abi guldīti Līgatnes kapsētā pie fabrikas. Emīlijas ģimenē bija 7 brāļi un māsas; kurus atceros ir: Kārlis un Karlīne, Emīls un Emīlija. Man ir vairāk atmiņu par mātes vecākiem jo tur braucām biežāk. Atceros, ka, ja nu vecaispapa kādreiz kādu glāzīti iedzēra, vecāmamma dusmojās, un tad viņš ar smaidu dziedāja: „Cieties sirds ko uztraucies, mācies bēdu paciesties, atpūsties tad varēsi, kad kapā dusēsi.“ Līgatnes papīrfabrikā dzīvoja arī citi mammas radi, bet par to vēlāk. Mammai bija brālis Eduards, kas mira Melburnā, bija precējies ar Elzu Kreišmanis, arī no Līgatnes. Viņu ģimenē divas meitas – Māra un Ilga, abas dzīvo Melburnā. Māra precējusies ar Andreju Ķikutu – dēls Kārlis, meita Sandra; Ilga precējusies ar Gunāru Kurli – meita Suzana.

Vecaispapa un vecāmamma bija gādīgi un taupīgi, viņi bija sakrājuši tik daudz, lai varētu nopirkt pusmuižu, tātad kārtīgas lauku mājas, bet to visu izjauca pirmais pasaules karš. Mainījās valdības, mainījās naudas, un viss, kas palika pāri, bija maza atvilktne pilna ar nekam nederīgu papīra naudu, ja nemaldos, kerenkām. Nevar teikt – nekam nederīgu, jo es ar tām šad tad spēlējos.

Tēva tēvs Krišjānis Zemītis, dzimis 1867. gada 24. septembrī, miris 1952. gada 24. martā; māte Dārte Zemītis, dzimusi Upenieks, dzimusi 1884. gada 24. maijā, mirusi 1910. gada 11. septembrī. Abi guldīti Ziepniekkalna kapos, Latvijā. Tētim bija brālis Mārtiņs, precējies ar Zelmu?, divi bērni meita – Ilga, precējusies ar Grunduli? –dēls Īvo, dēls Dzintars Jānis precējies ar Vandu? – meita Arta. Tēta māsa Zigrīda precējusies ar Edgaru Tupiņu; abi miruši, guldīti arī Ziepniekkalna kapos.

Kad sākām braukt uz Latviju, pirmo reizi aizgāju uz Ziepniekkalna kapiem un atklāju vārdus uz manas vecās mātes pieminekļa: „Tik trūdiem šeit ir atdusa, gars dzīvo mīļā piemiņā.“

Tā kā tētim mamma mira 1910. gadā, tad bērnus palīdzēja audzināt Krišjāņa māsa Anna, kuru mēs pazinām kā veco tantu. Krišjānim bija īpašums Pastendes un Irbenes ielā; Torņakalnā, Stūra mājā bija veikals, paliels dārzs un dārzā mājiņa, ko izīrēja. Bodes mājā vēlāk dzīvoja Zigas tanta un tur arī nomira.

Cik nenosakāmi ir cilvēka ceļi! Tēta skola, Pētera Pirmā ģimnāzija, pirmā pasaules kara laika tika evakuēta uz Taganrogas pilsētu pie Melnās jūras, bet mammas skola uz Pēterpili; otrais pasaules karš viņus aizveda uz Austrāliju. Mamma zināja stāstīt, ka revolūcijas laikā kadeti esot bēguši, slīdot pa sasietiem palagiem no logiem un revolucionāri tos esot šāvuši. Nekas cits nav bijis ko ēst kā sakaltusi maizīte, bet pirms ēšanas bija jāizkrata prusaki.

1932.

Nezinu, kas ir mana pirmā atmiņa. Dzīvojām Brīvības ielā 153 dz 17, laikam kādā 4. stāvā. Tuktēni (mammas jaunības draudzene) dzīvoja 9. dzīvoklī, stāvu vai divus zemāk. Kad Tuktēna kundze ar jaundzimušo Ingrīdu pārbraukušas mājā, es esot nonests pa trepēm, man ir iedotas rozes, un es gāju apsveikt Ingrīdu (tagad Meirovica kundzi). Par to ir tik daudz runāts, ka nezinu, vai es to atceros, vai tas man vienkārši iesēdies smadzenēs. Šaubos, ka kaut ko atceros. 1935. gadā Tuktēni aizgāja dzīvot citur, un mēs ievācāmies 9. dzīvoklī. Pirmā lieta, ko noteikti atceros, ir tā, ka pāri pretim uz ielas bija nokritis smagā ormaņa zirgs (vieglie ormaņi pārvadāja cilvēkus, smagie mantas), un es liecos ārā pa logu, lai varētu labāk redzēt; par to dabūju pa dibenu, jo ja izkrīt no otrā stāva loga, nav joki.

Mamma strādāja 41. pamatskolā, Tallinas un Krāsotāju ielas stūrī, tētis – meža departamentā.

Atceros, ka kalpone mani ragaviņās veda uz Grīziņkalnu vizināties. Ceļš veda pa Pērnavas ielu garām kādai fabrikai (laikam etiķa), kas jocīgi smaržoja (smirdēja). Man bija jābrauc pa maziem kalniņiem, sēžot ragaviņās, bet es gribēju braukt pa stāvākiem kalniem, guļot uz vēdera, tā kā to darīja lielie puikas.

Kad braucām ciemos uz Torņakalnu, atceros, ka tur bija Zenta un Zigurds Neimaņi, par mani daudz vecāki, kas mani ļoti lutināja.

Vasarās vecāki īrēja vasarnīcu Ropažos – skaistos priežu mežos. Tā 1936. gadā man gadījās māsa Rita un kad viņu veda mājās, paņemu Latvijas karogu par plecu un skrēju viņai pretī, paskriedams garām kaimiņienei, kura nāca ar tīstokli rokās; prasīju mammai, kur māsa, jo laikam biju iedomājies kaut ko lielāku, ar ko var jau spēlēties. Tik daudz par 16. jūlija sekām. Savu reakciju vai vilšanos neatceros.

Ropažos bija arī divi ezeri – Zilezers un Velna ezers, un biju priecīgs, ja kāds mani paņēma līdzi, kad gāja spiningot. Zivju bija daudz, vienmēr kādu līdaku noķēra. Meži bija pilni sēnēm, un es arī gāju sēņot turpat vasarnīcas priedēs. Salasīto sēņu groziņu noliku zem trepēm. Pēc kāda laika no trepju apakšas nāca jocīga smaka – sēnes bija sapuvušas.

Uz Vidzemes šosejas pie dzelzceļa pārbrauktuves bija S līkums, kur kāds pārgalvis sporta auto braucis par ātru, nav izbraucis līkumu, iebraucis priedē un nosities. Pie priedes bija smilšu kalniņš, kur varēja spēlēties.

Nezinu, vai pārējais ir hronoloģiskā secībā, bet tas notika. Abi ar tēti gājām uz Esplanādi un Bastejkalnu staigāt (Rīgas parki). Tētis paslēpās, un sākumā es stāvēju un raudāju (es vispār daudz raudāju un laikam maz čurāju), bet tad tētis man parādīja, kā orientēties un uz kuru pusi mājas. Reiz tētis bija paslēpies, un es jau esot gabalu aizgājis uz māju pusi, pirms viņš mani noķēris. Amāles tanta, kura mani uzmanīja, man iestāstīja, ka uz pilsētas pusi ejot, jāiet pa Cēsu ielu, kas ir klusāka un kur mazāka satiksme. Cēsu iela bija paralēli Brīvības ielai. Lieldienās mamma mani aizveda uz Esplanādes Lieldienu tirdziņu. Tur bija karuselis. Mamma mani iesēdināja karuselī un teica – te es būšu, bet karuselis tur, protams, neapstājās. Es paskatījos apkārt, mamma nebija un, kā man mācīts, gāju uz māju, protams, pa Cēsu ielu. Mamma sazvanījusi tēti, kurš steigā taksīti braucis pa Brīvības ielu mani meklēt. Nezinu, kādēļ tētis zvanīja uz māju, bet atceros, ka man bija jākāpj uz rakstāmgalda, lai atbildētu telefonu. Tēta jautājumam, ko es daru, atbildēju, ka man pazudusi mamma.

Tētis mani veda šur un tur. Bijām arī uz armijas parādi. No parādes laukuma nost braucot, vienam tankam saplīsa ķēde, un tas kā vilciņš griezās uz vietas. Vēlāk smējās, ka tad, kad Lietuvas prezidents lūdzis palīgā Latvijas tankus, Ulmanis esot jautājis: „Vienu vai abus?”

Nezinu, vai tas bija pēc tās parādes, bet tētis mani bija pacēlis uz pleciem un garām nācis Ulmanis. Tā kā biju liels Atpūtas* lasītājs, Ulmani pazinu, un esot teicis tētim skaļā balsī – Redz, kur Ulmanis! Ulmanis pagriezies un metis man ar roku.

Pirms 1940. gada pārcēlāmies uz Brīvības ielu 103, dzīvoklis 20. Piecas istabas, meitas istaba un virtuve. Bagāti nebijām, jo mums nebija flīģeļa, bet laikam pārtikuši gan, jo bija klavieres. Kad nopirka klavieres, vāks bija jāslēdz ciet, jo man gribējās spēlēt, bet vēlāk mani bija grūti dabūt pie gammām un vingrināšanās. Šodien man žēl.

Māja bija būvēta tā kā pakava veidā, un vidus daļā bija mazāki dzīvokļi ar kopējām vannas istabām un atejām. Sētā bija vieta, kur bērniem spēlēties ar smilšu kasti, galdiņu un soliņiem. No mājas bērniem atceros Agri, Brigitu (kuru vēlāk pazinu kā Pegiju Klausu) un Brigitas mazo brālīti, kuram bija bailes no zirnekļiem vai „dindelēniem“, ka viņš tos sauca.

Mūsu dzīvoklis bija pretī Jaunai Ģertrūdes baznīcai. Mans tēvs teica, ka dzīvojam pie Lielā pumpa, jo vecos laikos baznīcas vietā esot bijis pumpis, kur vidzemnieki dzirdījuši zirgus.

Ziemas Svētkus parasti svinēja mūsu mājā. Pie durvīm zvanīja, un tur bija Ziemas Svētku vecītis! Es skaitīju pantiņus un dabūju dāvanas. Bet tad, nezinu kad, man bija aizdomas – krusttēvs nekad nebija istabā, kad nāca Ziemas Svētku vecis, un vecītim bija tieši tādas pat kurpes kā krusttēvam!

1937. gada 6. novembrī krusttēvs salaulājās ar Elzu Kreišmani. Kāzas un atkāzas svinēja studentu biedrības Šalkones telpās Mednieku ielā. Kāzās, protams, nebiju, bet atkāzās gan. 7. novembrī man palika 5 gadi, un man tramvajā pēc likuma bija jāpērk biļete. Es biju liels puika, kaut gan rokturi, pie kā turēties, vēl nevarēju aizsniegt. Laipnais konduktors atteicās naudu ņemt. Ak, tie sirdsēsti, ak, tās asaras, līdz beidzot biļeti saņēmu. Līdz Mednieku ielai biju atlabis, jo tā pa pusei atceros, ka visiem teicu: „Šodien man ir dzimšanas diena; ko jūs man dāvināsiet?“ Rita sāka runāt un bieži minēja vārdu „āmins“, bet neviens nevarēja saprast, kas tas ir, un māsa bija dusmīga. Vienu vakaru pa logu pie debesīm varēja redzēt mēnesi, un bērns priecīgs rādīja ar pirkstiņu un teica: āmins!

Mūsu mājā arī dzīvoja slavenais gleznotājs Irbīte. Basām kājām, kaut gan ziemā valkāja koka tupeles, gleznoja ar krītiņiem uz melna papīra. Klaidoja pa visu Rīgu. Mēs Irbītem draudējām ar pistongu revolverīšiem un teicām, ka mēs viņu šausim nost. Irbīte lūdza, lai nu nešauj gan un katram no mums iedeva pāris bombongai, un tā tas gāja gandrīz katru dienu. Irbīte esot uz kara beigām ieskrējis krustugunī, un viņu nošāva. Kuri? Kas to lai zin'. Šodien Irbītem Brīvības ielā pie Dailes teātra uzcelts piemineklis.

Kā var aizmirst Mikija peles filmas Splendid Palace? Ap 2000. gadu tur biju un varēju atcerēties, kurā vietā mēs parasti sēdējām. Sniegbaltīti un 7 rūķīšus redzēju AT kinoteātrī.

Mani pieteica bērnudārzā. Ne jau kaut kādā, bet Fanijas Vīgneres fonoloģiskā bērnu dārzā. Pārbaudīja manu mūzikas dzirdi un mani pieņēma. Es tai laikā mēģināju svilpt caur diviem pirkstiem, bet nekas nesanāca. Kamēr mani vecāki kabinetā runāja ar bērnudārza vadītāju, man blakus istabā bija garlaicīgi, un es mēģināju svilpt. Te pēkšņi māksla bija rokā, un atskanēja ļoti skaļš un spalgs svilpiens. Labi, ka caur biezajām sienām nevarēja dzirdēt. Es gāju arī svētdienas skolā. Kaut gan piederējām pie lutera draudzes Torņakalnā, es gāju turpat pāri pār ielu Jaunās Ģertrūdes baznīcā. Atceros iespaidīgo altāra gleznu un mācītāju Langīnu, kurš bija arī klāt manās iesvētībās (mums bija trīs mācītāji). 1940. gadā es sāku savas skolas gaitas 8. maija pamatskolā, Aizsargu ielā, pretī Aizsargu namam. Bija arī kopgalds, un man nemaz negaršoja borščs sarkano biešu dēļ. Kara laikā mūsu skolā bija karavīru slimnīca, un mūs svaidīja no vienas vietas uz otru. Tā kā mēs bijām bērni, mums stundas bija no rīta, vecākām klasēm – pēcpusdienā un vakarā.

Mārtiņa onkulis, tēta brālis, bija mežzinis Zālītē, un viņam arī bija rikšotāji zirgi, kas skrēja hipodromā. Kad Mārtiņš atbrauca uz Rīgu un zirgi bija sekmīgi, es rādīju savu pastmarku kolekciju un ka man vēl vajadzētu pastmarkas, lai būtu pilna sērija. Kādreiz jau pa markai gadījās.

Reiz abi ar tēti pavadījām nedēļu Zālītē. Jānis (Dzintars) ir pāris mēnešu vecāks par mani, un Ilga laikam gadu vai divus, tā kā man garlaicīgi nebija. Gāju arī tētim līdzi medībās, par ko vienīgais, ko atceros, ka katrā kokā redzēju izpletni, jo iepriekšējā vakarā kāds teica, ka krievi esot nometuši partizānus. Ne nu kas bija nekā, bet mana fantāzija darbojās.

Manai krustmātei Mīcītei (Minnai Siksnai) Stelpes pagastā bija lauku māja Ānītes. Vienu vasaru es tur pavadīju jauku mēnesi vai divus. Man bija daudz kas jauns. Laukos viss notika dabīgi. Ja vajadzēja vistu pusdienām, Mīcītes mamma, gara kalsna sieva, paņēma putnu starp kājām, nogrieza galvu un palaida. Vista bez galvas skrēja apkārt līdz nomira. Man lielie brīnumi. Vai arī tad kad govi veda pie buļļa. Mīcīte māju neapsaimniekoja, viņai bija rentnieks, kurš īrēja zemi un ēkas. Viņam bija dēls Iliņš (īsto vārdu nemaz nezinu), nedaudz vecāks par mani. Iliņš zināja visu par laikiem, un es par pilsētu, mums labi saderēja. Tagad es apzinos, ka tas bija netaisni – Iliņam bija agri jāceļās un jāiet ganos; es gāju tad, kad pamodos. Vienīgi pļaujas laikā – visi strādāja laukā, un man bija jāiet ganos Iliņa vietā.

Pie mājas bija liels augļu dārzs, bet augļi, protams, bija garšīgāki kaimiņa dārzā. Turp ejot, vilkām pēdas pāri asajiem rudzu rugājiem, bet kad bija jāmūk no kaimiņa, tad nekas nesāpēja. Abi arī iemācījām aunam badīties. Kad rentnieks to uzzināja, Iliņam bija pēriens (es jau biju ciemiņš). Krustmāte bija ļoti saprotoša un arī pamācoša. Kara laikā bija kuponi, kurus devēja par „cūciņām“. Pārtikas produkti bija uz kartiņām, bet par „cūciņām“ varēja dabūt cukuru, šnabi un galvenais – bombongas. Bet lai tiktu pie „cūciņas“, bija jānodod zināms svars ābola sēklu. Es no tad cītīgi stāvēju blakus pie ābolu mizošanas ievārijumiem un visas sēklas savācu un tiku pie saldumiem. Tanī laikā bija labdarības organizācija saukta Tautas Palīdzība. Tā palīdzēja bēgļiem, karavīru ģimenēm utt. Tautas Palīdzībai bija loterija, un tie arī pārdeva sērkociņus – ne visai labas kvalitātes, un mēs teicām, ka katra trešā loze laimē un ka katrs piektais sērkociņš deg. Neatceros, cik bieži, bet bija karavīru pusstundas, kad sūtīja sveicienus karavīriem un no frontes nāca ziņas mājniekiem. Tai laikā vienmēr sēdēju pie radio. Tētis klausījās BBC raidījumus. Tie likās tuvāk patiesībai nekā vietējie. Tētim no darba kolēģi bija ielūgti pusdienās, to starpā arī divi vācieši, bet pusdienu laiks sakrita ar BBC raidījumu, un tā nu es pie loga gaidīju ciemiņus, kamēr tētis klausījās raidījumu.

Juris Zemītis

Turpmāk vēl

* Daudzu simtu periodisko izdevumu vidū, kas iznāca Latvijā starp diviem pasaules kariem, vispopulārākais bija žurnāls „Atpūta“. Tā pirmais numurs parādījās 1924. gada beigās. Izveidojās ļoti noteikts satura iedalījums, ietverot populārzinātniskus rakstus, nedēļas aktuālo notikumu fotoskatījumu Latvijā un pasaulē, īsu modes, rokdarbu, skaistumkopšanas iedaļu, atjautības uzdevumus, kādas valodas mācību turpinājumos, humora daļu un stūrīti bērniem. „Atpūtā“ regulāri bija vienlaikus divu romānu turpinājumi – gan latviešu, gan tulkotiem. Kad „Atpūtas“ metiens sasniedza 40 000 eksemplārus, žurnāla vajadzībām iegādājās dobspiedes rotācijas mašīnu (pirmo Latvijā) un žurnālu iespieda krāsās.