Baltijas Mežtakas brišana #2

Palielināt / Enlarge

Vācu bunkurs pie Gaujas ciema. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Vizbulītes zied mežmalā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Stārķis savās mājās. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Koki zaļo Gaujas nacionālajā parkā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Piepes mežā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Tējas pauze pie strautiņa. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Lauma jūsmo par Gaujas ainavu. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Siguldas bobsleja trase. FOTO Filips Birzulis.

Par Gauju ir jūsmojuši neskaitāmi dzejnieki, gleznotāji un komponisti, un upes skaistules vārdā ir pat tikuši kristīti Padomju laikos ražoti motocikli, kā arī neskaitāmas govis. Un vienā saulainā aprīļa svētdienas rītā kopā ar ceļabiedri Laumu dosimies aplūkot šos leģendāros ūdeņus.

Posms, kuru esam izvēlējušies, pilnīgi iekļaujas Gaujas Nacionālā Parka teritorijā un sola elpu aizraujošas ainas. Bet, lai nokļūtu sākumpunktā, vispirms atstājam mašīnu pie atpūtas kompleksa Rāmkalni. Tas ir netālu no vēl joprojām bēdīgi nolaistās ēstuves Sēnītes – kā izrādīsies, vienīgais šīs dienas neiepriecinošais skats.

Kaut temperatūra ir ap 0°, vēja nav un saule laista zelta starus, nekas nekaiš doties 19 km garā pastaigā. Atstājot aiz muguras Rāmkalnu rodeļus, slēpošanas pacēlājus un citas jautrību pastiprinošas ierīces, takas sākumā ir krūmāji pa kreisi, bet pāris desmitus metru uz labo pusi ir Pleskavas šoseja. Satiksmes trokšņu netraucēts, pavasaris jau čakli padarbojies. Pūpoli ir ne tikai uzziedējuši, bet jau izkaisa pa zemi dzeltenas skaras. Vizbulītes zied, stārķu pāri klabina ligzdās, un koki auž zaļos mētelīšus.

Drīz nonākam pie objekta, kas nav no dabas veltēm – no kara laika palicis dzelzsbetona vācu armijas aizsargpostenis. Šādus esmu iepriekš tikai redzējis kara filmās, piemēram, amerikāņu klasikā Saving Private Ryan, kur pretinieka zaldāti met granātas bunkuriņā, lai apklusinātu „kaulzāģa“ rūcienus.

Pateicīgi, ka mums dzīvē nav bijis tādos jātup, dodamies iekšā privātmāju ciematā ar nosaukumu Gauja – kas gan cits! Kluss un smuks miestiņš, noteikti jauka vieta, kur audzināt bērnus, ar papildus atrakciju – seno spēkratu muzeju. Minētā iestāde ir slēgta tik agri svētdienas rītā, bet pagalmā var ieraudzīt dažas PSRS laika mašīnas un stilīgu vecu Rīgas tramvaju (visdrīzāk no 20. gs. 60. gadiem).

Nonākuši Gaujas ciema austrumu galā, beidzot ierodamies mežā. Pa ērti līdzenu taku virzāmies starp priedēm un bērziem, līdz nonākam pie jautri čalojoša strautiņa. Apsēžamies uz tiltiņa malas, kur ieturam tējas pauzi ar vēl vienu pavasarīgu prieku – Laumas pašceptu plātsmaizi, ar šī gada pirmajiem rabarbariem no viņas dārza.

Soļojam tālāk, un pie Katlapu ieža paveras pasakains skats uz Gauju – upi. Šī ir viena skaista daļiņa no viņas 452 km garā plūduma, jo, kā mums visiem ir iekalts sestdienas skolas ģeogrāfijas stundās, Gauja ir garākā upe, kura tek tikai Latvijā (kaut vidusposmā tā veido robežu ar Igauniju).

Mielojot acis, tomēr ievēroju pa kādam virpulim, un atceros, ka pret šiem ūdeņiem jāizturas piesardzīgi, jo ne viens vien pārgalvīgs peldētājs ir gājis bojā tās viltīgajās straumēs. Silti ieteicams ir peldēt tikai smilšainās pludmalēs.

Vēl pēc dažiem kilometriem nonākam ceļotāju ērtību laukumā „Lielais akmens“. Te ir dāsni iekārtotas pikniku un kempingu vietas, turklāt ar ļoti tīrām tualetēm (pat ar papīru!). Tiek nodrošinātas ne tikai ugunskura vietas, bet pat grilēšanas inventārs un nojumītes, kur tie, kas aizmirsuši mājās teltis, var sausumā pagulēt.

Šajā Mežtakas posmā ir grūti nomaldīties, jo ir iezīmētas skaidras un saprotamas bultas uz daudziem kokiem. (Ir pat tāds luksuss, ka vietām ir uzzīmēti krusti, lai pat neiedomātos iet ne pa to ceļu!) Pa visu dienu ieraugam tika vienu atkritumu – saburzītu, vientuļu melnu cimdu. Jādomā, ja Latvijas valsti kopumā vadītu tikpat kārtīgi kā GNP, tā zeltu un plauktu. Gaidīšu vēlēšanās sarakstu ar parka darbiniekiem kandidātiem un par tiem balsošu.

Sēžam pie galda un papusdienojam. Iepriekšējā dienā iepazīstināju dažus ārzemju viesus ar latviešu kulinārijas brīnumiem, un pārpalikušās kaņepju aizdara maizītes, mazsālītie gurķīši un ķimeņu siers tagad nonāk mūsu pašu vēderos.

Tad kalorijas jāpatērē. Šķērsojam prāvu Gaujas palienu, bet nav lielas peļķes; atkušņi jau izžuvuši. Tad atkal mežā, līdz nonākam pie smuka gājēja tilta pāri upei. Pēc samērā vientuļām stundām, te apkārt grozās citi atpūtnieki, kas liecina, ka līdz galamērķim – Siguldai vairs nav tālu. Pretējā krastā redzam varenos Velnalas smilšakmens iežus. Pastāv arī opcija šo Mežtakas posmu iet pa otru krastu, tādējādi tiekot tuvāk gan šīm klintīm, kā arī pie dažiem citiem interesantiem objektiem (tai skaitā tam lielajam akmenim, kura godā ir nosaukta mūsu pusdienas vieta, bet kurš pats guļ pāri upei). Vienīgi ceļvedis Mežtakas mājaslapā brīdina, ka taka viņkrastā nav tik iekopta kā šajā, padarot gājienu drusku mežonīgāku.

Pie pašas Siguldas nonākam aci pret aci ar fiziski grūtāko šīs dienas uzdevumu – nokļūšanu no senlejas uz „civilizāciju“ tur augšā. Viena iespēja – iet vēl dažus kilometrus uz priekšu, tad sekot autoceļam līdz pilsētai. Var arī iet pa kāpnēm gar Baltā flīģeļa koncertzāli. Mēs tomēr izlemjam patēlot kazas un rāpties pa Kordes slēpošanas kalna nogāzi. Vietām, šķiet, stāvums sasniedz 80° leņķi, kas liek mūsu ne vairs tik jaunām, bet noteikti dzīvajām sirdīm parikšot un plaušām paelsot. Bet, ar skābekļa uzņemšanas pauzi pa vidu, beigās nonākam virsotnē.

Pārgājiena pašus pēdējos metrus ejam gar Siguldas bobsleja trasi, kura kā labi paēdusi čūska vijas lejup pa zaļo stāvumu. Interesanti, ka šo sporta veidu Siguldā ieviesa jau 19. gadsimta beigās, kad Barons Nikolajs Kropotkins ierīkoja trasi (tās iespiedumu var vēl redzēt grāvī blakus Jaunajai pilij). Tad 20. gs. 70. gadu beigās, aizvainots, ka vācieši sagrāba visas šļūkšansporta medaļas, Padomijas ģenseks Brežņevs pavēlēja uzbūvēt profesionālu trasi, lai glābtu lielvalsts godu.

Kā jau visiem zināms, brīvās Latvijas bobu un kamaniņu braucēji ir starp pasaules spicākajiem. Un hokejisti arī neslikti met. Mana teorija, kāpēc latviešiem tik labi izdodas desot uz ledus, ir – no agra vecuma ziemā rēķinoties ar slidenām ietvēm, jau apgūstam iemaņas veikli slīdēt. Bet varbūt tā ir tikai mana fantāzija.

Diena ir pagājusi omulīgā gaisotnē. Un gaidot autobusu atpakaļ līdz Sēnītei un mūsu mašīnai, izbaudām pa krūzei kakao siguldiešu iemīļotā kafejnīcā „Misters biskvīts”. Un tad jau mājupceļā mazā busiņa maršruts sniedz negaidītu ekskursiju, vedot gar tūrisma objektiem pa Gaujas senleju.

Dzīve mūs šodien riktīgi palutina.

Filips Birzulis,
latviafreetours.com
Laikrakstam „Latvietis“