Jura Zemīša (1932-2023) dzīvesstāsts (2)

Palielināt / Enlarge

Juris Zemītis. FOTO no Zemīšu ģimenes arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL798.

Pat neatceros, vai es biju Līgatnē vai Rīgā, kad vecāki pakoja katram vienu koferi un, man likās, tādu kopēju lādi un teica, ka mēs bēgsim no krieviem. Mani tas nepārsteidza, jo Līgatnes apkārtnē bija redzami daudz bēgļu. Uz kurieni? Uz Kurzemi un tad tālāk uz Vāciju? Runāja, ka sabiedrotie nākšot no Skandināvijas, visādu gaišreģu pareģojumi, Finka vārdu atceros.

Mans tēvs strādāja Mežu departamentā un kaut kādā veidā mūsu rīcībā bija smagā automašīna. Mašīna bija pilna ar mantām un braucējiem, cik īsti bija, nevaru atcerēties. Tie bija Meža departamenta darbinieki ar ģimenēm. Domāju, ka kaut kad 1944. gada septembrī atstājām Rīgu. Pirmā pieturas vieta, ko atceros bija Kuldīga; bijām kādā dzīvoklī. Tad kādā mežniecība vai virsmežniecībā; runāja, ka manīti krievu izplētņlecēji. Naktī šāviena, sprādziena troksnis; man lielas izbailes. Izrādījās, ka mūsu vīri metuši rokasgranātu, lai rādītu partizāniem, ka te ir labi bruņoti bēgļi un lai mūs liek mierā. Tad bijām Rendas virsmežniecībā pie liela, skaista ezera. Zvejoja ar tīkliem, jo zivju bija pārpilnam. Atceros karūsas – žāvētas, ļoti, ļoti garšīgas un lielu līdaku, man likās, ka nevarēju to pacelt, aste vēl bija pie zemes. Mums bija rīkojums no Vācijas iestādēm, ka mēs braucam uz kādu meža darbinieku bēgļu nometni pie Drezdenes.

Tātad – uz Vāciju! Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka mūsu oriģinālais ceļa mērķis ir bijusi Engure, no kurienes Meža departamenta velkonis mūs būtu vedis uz Zviedriju, bet tā kā pārrāva fronti, tas izpalika. Liepāja bija karavīru un bēgļu pilna. Tā kā biju izdarīgs puika, tad palīdzēju pieaugušajiem Rožu laukumā melnā tirgū tirgoties ar saharīnu. Nezinu, kur un kā (varbūt par manis iespekulēto naudu) nopirka sivēnu un ar cūkas cepeti nosvinēja manu 12. dzimšanas dienu. Divas dienas vēlāk – 9. novembri, ar kuģi Steuben izbraucām no Liepājas uz Gottenhafen, vai kā tagad sauc – Gdiņa (Gdynia). Braucām ar to kuģi, ar kuru 1939. gadā daudzi repatriējās uz Vāciju. Puikas dziedāja: Iekš Dina štēt Steuben un rīt es jau brauc, es nevar šeit bleiben, jo fīrers man sauc, meldiņā: Mans tēvs bija galdnieks, es galdnieka dēls. Mums katram bija koferis pie rokas, un pie māsas koferīša bija piesiets podiņš.

Atceros, ka bija miglains, pēcpusdiena, un, kad atstājām krastu, ļaudis dziedāja Dievs, svētī Latviju. Vēlāk sarunās secināju, ka tas nebija nekas neparasts, ļoti daudz bēgļu piedzīvoja to pašu. Kuģis bija piebāzts ar bēgļiem un ievainotiem karavīriem. Pieņemu, ka braucām konvojā, un kuģim bija divas trauksmes, viena zemūdeņu uzbrukumam un viena – uzlidojumam. Ja bija pirmā, tad visiem bija jāiet uz klāja, ja otrā, visiem jāglābjas kuģa iekšienē.

Bijām kādu laiciņu braukuši, kad atskanēja viena trauksme un tūlīt pēc tam otra. Mazais cilvēk, ko nu? Beigās laimīgi tikām ostā. Uz Drēzdeni mums nesanāca aizbraukt, jo pa to laiku sabiedroto bumbvedēji bija Drēzdeni noslaucījuši no zemes virsas. Mūs un daudzus citus, simtiem, ja ne tūkstošiem novietoja kāda Hitlerjugendu kompleksa zālē. Bijām kā siļķes mucā, viens pie otra. Bija vēl kāda cita traģēdija – dizentērija. Tas bija neaprakstāmi. Visur cilvēku izkārnijumi. Neviena sausa vieta; cilvēki nedomāja kā un kur, galvenais, ka to var. Mūs aizsūtīja uz Parchimas lāģeri. Iebraukšanas pusē bija utainie. Tad bija jāiet cauri atutošanai: matos pūta pulveri, arī apakšā. Man lika uzkāpt turpat, kur vīriešiem, bet izrādījās par agru, man tur vēl matu nebija. Visu bagāžu sūtīja caur sutas istabām un tur sabojāja manas neapzīmogotās pastmarkas – no sutas tās visas pielipa pie albūmiem.

Atutotā pusē varbūt nebija utis, bet blaktis bija kā melns. Atceros, ka mātes pa nakti sēdēja pie mazākiem bērniem un dzina nost blaktis. Sievas virtuvē mizoja kartupeļus, un mana māsīca Ilga knapi runāja. Protams, pa kartupelim iekrita kabatā un uz elektriskas plītiņas gatavoja ēdamo. Kad Ilgiņai prasīja, ko viņa grib, viņa teica: kapeli, galu un sosi sīsū – kartupeli, gaļu un mērci virsū. Vēl tagad sāp sirds. Vīri ar vēl palikušo spirtu, speķi un kas nu vēl bija piekukuļoja nometnes komandantu, kurš četras mežkopju ģimenes aizsūtīja uz Meklenburgu pie Šlezvig-Holšteinas robežas meža darbos. Inženieri – mežkopji cirta un zāģēja kokus ar lielāko prieku. Mums ar mana krusttēva ģimeni ierādīja mazu mājiņu. Kartupeļi bija cik tik uziet, pārejā pārtika uz kartiņām tāpat kā vāciešiem. Mūs ar māsu, 12 un 8 gadus vecus, sūtīja vācu skolā. Kā jau sādžā, skola maza, visas 8 klases vienā lielā istaba. Kādai meitenei bija 14 gadu, viņa bija pēdējā klasē, bet ar lasīšanu švaki.

Ziemas Svētkos ielikām logā eglīti un izrotājām ar Latvijas karoga lentu. Lai citi bēgļi zin, ka esam latvieši. Blakus mājā bija bijusi viesnīca – tagad saimniecība, pie viņiem strādāja gadus 18 meitene vārdā Ilse Heil un saimnieks jokojās, ka „Heil steht vor Hitler“ (Heil stāv pirms Hitlera).

Sādža bija kilometrus 12 no pilsētiņas Gadebusch. Šad tad braucām iepirkties, uz banku, kārtot darīšanas dažādās iestādēs. Ziemā uz skolu bridām pa dziļu sniegu. Sadraudzējos ar sava vecuma zēnu, beķera dēlu. Skolā un sādžā mūs uzņēma samērā labi. Sādžas vecākam un pārējiem partijas biedriem vajadzēja teikt Heil Hitler, citādi aizrādīja.

Otrdienās, pēc skolas bija Hitlerjugendu nodarbības. Bija spēles, maršējām, dziedājām (visām varām kara dziesmas skanīgas un brašas), politisko lekciju nebija. Cik zinājām, partijas biedri bija birģermeisters, mežzinis, skolotāja, bet tas nelikās nekas sevišķs, galu galā tie bija valsts ierēdņi. Pēc sešiem mēnešiem runāju vāciski kā vietējais, ar visu akcentu.

Vīri mežā cirta kokus, dzīve samērā mierīga. Te pēkšņi bija pavēle manam tēvam un krusttēvam iet tranšejas rakt. Un tā viņus kaut kur aizveda. Neatceros vai zinājām, kur viņi rok. Pēc pāris mēnešiem viņi pēkšņi pārradās. Izrādās, ka rakšana ir bijusi pie Oderas, gulējuši šķūnī, kur glabājusies munīcija, ja bumba trāpītu, ātra un viegla aiziešana. Tētis bijis tā izkrities, ka mamma viņu kā mazu bērnu iecēlusi vannā.

Karš gāja uz beigām. Arvien vairāk bēgļu, armijas kolonnas un bumbvedēju bari, simtiem un simtiem. Bumboja Hamburgu un kaut gan tas bija 80 km attālumā, visa pamale bija galīgi sarkana.

Sabiedroti valdīja gaisā, nevienas vācu lidmašīnas nemanīja, un man likās, ka lidotājiem bija garlaicīgi. Sādžai cauri brauca smagā mašīna, un tā likās labs mērķis kādam lidotājam, kurš nolēja ložu kārtu, netrāpīja smagai mašīnai, iešāva šķūņa jumtā, niedru jumts aizdegās un šķūnis nodega.

Otrs gadījums bija, kad braucot ar riteni uz kaimiņu sādžu pēc zivīm, arī man iznīcinātājs nolēja kārtu, bet, paldies Dievam, netrāpīja. Bijām pat norunājuši vietu mežā, kur satikties, ja notiek kaut kas nelabs un mums jāskrien katram uz savu pusi. Kolonas kļuva biezākas, bēgļu vairāk. Satikām arī vezumus ar latviešu bēgļiem, ar kuriem vēlāk tikāmies Saules nometnē. Sādžā bija kāda latviešu sieviete ar mazu meitenīti, kurai dēls bija gaisa izpalīgos. Vienu dienu viņa ieradās pie mums un lūdza vīriešu drēbes; viņas dēls bija dezertējis un vajadzēja bēguļot. Kādā jaukā dienā pēkšņi parādījās sabiedroto gūstekņi, viņus apmetināja šķūņos, teltīs. Gūstekņi samērā brīvi klejoja pa sādžu, un tā kā mana tanta runāja angliski, drīz mūsu mājā cepa iemainītās olas. Viņi saņēma Sarkanā Krusta paciņas ar šokolādi, cigaretēm, utt., un baroja mūs ar šokolādi. Viss izskatījās rožaini. Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca pārsteigums – sabiedroto gūstekņus aizveda un viņu vietā ieradās krievu gūstekņi. Mūsu māja bija ceļa līkumā, un vācu armija izdomāja, ka mūsu stūris būtu izdevīgs. lai aizsargātos un tur novietoja lielgabalu. Bet ja nu šauj pretī? Ziepes vairāk nekā piektā gadā. Pēc laiciņa lielgabalu aizvāca – mēs bijām glābti.

Neaprakstāma cilvēku, vezumu, ieroču, armijas automašīnu, tanku straume – 24 stundas dienā. Pēkšņi klusums, neviena braucēja, neviena gājējā. Uzreiz zirgu pajūgs milzīgā ātrumā! Neapbrauca līkumu un apgāzās, pajūgs palika turpat, likās, ka karavīri ar zirgiem pazuda. Dienu vai divas nekas nenotika, izņemot krievu gūstekņu urravošana un svinēšana. Pirmā angļu tankete parādījās kalna galā. Visi puikas skrējām uz turieni – angļi skatījās uz mums, mēs uz viņiem. Tad visiem pasvieda pa kožļenei. Pāris dienu bija klusums un miers.

Ēdām pusdienas un pa logu redzējām, ka brauc armijas kolona. Smagās mašīnas, džīpi, tanki, uzreiz redzam – uz tanka piecstūraina zvaigzne! Krievi! Un tad mierinājums – krievu armijā nēģeru nav. Uztraukums bija liels. Šitie zaldāti bija citādi nekā tie pirmie. Puikām deva šokolādi un prasīja: „Uhr?, fraulein?“ (Pulkstens? jaunkundze?) Kādu vakaru pie durvīm smagi klauvē: Aufmachen, Eier geben! (attaisīt, olas dot!). Mamma ar krusttēvu gāja pie durvīm, kā jau varēja domāt – krievi. Saruna bija krieviski, mamma teica, ka viņu sauc Maša, krusttēvu Ivans. Jā, tikko varēs brauksim atpakaļ uz mātušku. Šķiršanās draudzīga, lai tikai parādot to frici, kas Mašai un Ivanam darījis pāri un „draugu“ rokā parādījās šaujamais (kur viņi to dabūja, velns viņu zin').

Tanta uzturēja labus sakarus ar sabiedroto komandantūru. Tie viņai pavēstīja, ka Vāciju sadalīs un Meklenburga būs krievu zonā, bet netālu, Šlezvig Holšteinā ir latviešu bēgļu nometne, lai braucot uz turieni. Kas viņš bija, kur viņš tika pie smagās automašīnas, vairs neatceros, bet mēs, cilvēku 20, bijām ceļā un Geestahti. Pa ceļam gulējām kādā šķūni, tuvu pie autobāņa. Tur bijām pāris dienas. Pa autobāni brauca armijas kolonas, un uzvarētāji meta prom garus cigarešu galus. Vīri gāja meklēt končikus un gādāt tabaku, un es, protams, līdzi. Tur bija arī karavīru novietnes. Viens otrs bija labsirdīgs un pat iedeva pa cigaretei, bet dažs nometa lielu končiku un tad, kad tu liecies, lai ņemtu, uzkāpa ar papēdi un sīki samina. Atradu ¼ pensu, un tanta man iemācīja: I buy cigarette, I have English money (es pirkšu cigareti, man ir angļu nauda). Reiz gandrīz dabūju par ausi. Kā nu gāja, tā gāja, un jūnija sākumā iebraucām Saules nometnē.

Ceļš

Tad nu sākās mūsu emigrācija. Neskatoties, ka man bija pašam savs līgums, braucām kā ģimene. Vispirms caurbraucēju nometne Zēdorfā. Mans draugs, kurš izbrauca pirms manis, sūtīja man fotogrāfijas no Zēdorfas uz Ventorfu un uz aploksnes aizmugures bija uzrakstījis savu adresi. Tā bija tieši tā baraka un tieši tā istaba, kur tagad dzīvojām mēs.

Tā kā es Ventorfā nebiju, tad pasts nāca atpakaļ sūtītājam, kur tagad dzīvoju es. Fotogrāfijas tomēr saņēmu. Gaidījām savu kārtu kuģim. Aiziet viens, aiziet otrs, bet mūsu vārds neparādās. Ejam jautāt – kādēļ.

Izrādās, ka man braukšanai uz Franciju izdots TTD (Temporary Travel Document), ko biju pazaudējis, bet kas pēc brauciena bija jānodod iestādēm atpakaļ. Labi, parakstu dokumentu, ka TTD pazudis, un ierēdņi saka, ka viss kārtībā, un mēs būsim uz nākošā kuģa. Atkal nekā! Ejam uz biroju un paliekam vaļā mutēm – ierēdņi saka, ka mamma stāvoklī. 49 gadu vecumā?! Izrādās, ka mammas dokumentos uzrakstīts, ka viņa gaida dēlu. Kāds apzinīgs ierēdnis izdomājis, ka varētu būt arī meita un uzrakstījis, ka mamma stāvoklī.

Šoreiz bijām nākošā sarakstā un ceļā uz Itāliju. Mūsu grupā bija viens ļoti uzņēmīgs cilvēks, Maksis vārdā, kurš bija iemācījies 100 vārdus un frāzes itāliski un, tikko pārbraucām robežu, mēģināja sarunāties ar itāļu pavadoņiem, bet ik pēc pāris vārdiem kaut kas pietrūka un atskanēja garš ēēēē, kamēr atrada nākošo vārdu. Maksis Austrālijā iemācījās lidot, nopirka lidmašīnu un Kvīnslandē avārijā gāja bojā.

Pirmā piestātne bija kaut kur pie Adrijas jūras. Bija ļoti patīkama peldēšanās. Tad uz Aversu netālu no Neapoles. Ļoti aktīvs melnais tirgus pie nometnes vārtiem. Vietējiem ļoti lielā cieņā bija drēbes zaļā, amerikāņu armijas krāsā, un tie tirgojās ar augļiem. Nometnes policijas priekšnieks bija latvietis, un tā mums bija zināmas privilēģijas. Itāļi pārdeva zemesriekstus, kas saucās kikerigī. Kopā ar poļu lamu vārdu tas izklausījās jocīgi. Netālu no nometnes vārtiem bija taverna, kur vīri labprāt uzturējās. Tas bija ļoti romantiski, jo ja kāda zoss vai cālis sāka traucēt patronus, saimnieks to pārmeta pāri žogam. Nometnē ēdiens bija tipiski itālisks, nūdeļi ar tomātiem un citiem dārzājiem. Laiks karsts, visi vienā lielā barakā. Gandrīz vienmēr kāds kaut kur spēlēja zolīti. Bija arī ekskursijas uz Neapoli, Kaprī salu, Pompejiem; protams, vajadzēja naudu.

Varēja arī iet uz vietējo kino. Tur bijām nedēļas divas. Ļoti aktīvas bija arī skautu un gaidu organizācijas. It sevišķi viens lietuviešu vadītājs ar milzīgu akcentu. Viņš vienmēr gribēja, lai dzied Mai Boņi is over ze ošen.

Tad kādā jaukā dienā Neapoles ostā mūs gaidīja US Army ship Marine Jumper. Tas bija viens no armijas karavīru transporta kuģiem ar skeleta apkalpi un divstāvu gultiņām. Sievietes bija kuģa vienā galā, vīrieši – otrā. Tā kā apkalpe bija minimāla, visiem vajadzēja strādāt. Pieteicos virtuvē, un mani nozīmēja virtuvē, kur gatavoja ēdienu kuģa virsniekiem. Pēc vienmuļā nometnes ēdienā tā bija paradīze. Virsnieki ēda to labāko, un mēs – labāko no labākā. Pirmo reizi mūžā redzēju kartupeļu mizojamo mašīnu, tikai – jo ilgāk iekšā, jo mazāki kartupeļi. Mans tēvs ar saviem draugiem strādāja pie krāsošanas. Kāds ungārs bija kārtībnieks un pēc deviņiem vakarā gribēja mani sūtīt gulēt. Atbildēju, ka man ir līgums, es esmu strādājošais un lai viņš tinās prom. Blakus virtuvei bija maizes ceptuve, kur arī strādāja kāds vācu izcelsmes amerikānis, ar kuru varēja saprasties. Kā brīvprātīgais bija latvietis, kuru saucām par „Melno“. Vai latviešu beķeris prot tecināt šnabi? Protams! Cukurs ir? Cik tik vajaga. Milti? Tas pats. Kā ir ar katlu un caurulēm? Nebaidies. Un tā pēc nedēļas jūrā, kur dzeramais nav pieejams, visi beķeri un latvieši staigāja apkārt smaidīdami.

Līdz Ādenas līcim braucām kā pa dīķi, bet tikko iebraucām Indijas okeānā, pavisam citi viļņi.

It sevišķi sieviešu galā. Sievietes un bērni cieta visvairāk. Bija arī angļu valodas stundas, bet pirms tam zinību pārbaude, lai klases var sadalīt pēc spējām. Par lielu pārsteigumu ekspertiem no Polijas, es pārbaudi izturēju vislabāk. Katram braucējam izdalīja kuģa naudu $5 apmērā. Nopirku vienu T–kreklu un par pārējo iegādājos cigaretes, kuras Sidnejā pārdevu un tiku pie pirmās naudas. Uz kuģa Aversā iesāktās zolīšu spēles turpinājās. Skaistā, saulainā 7. septembra rītā iebraucām Sidnejas ostā. Mūsu draugs „Melnais“, kuram visa bagātība bija portfelī, iemeta to ūdenī un teica, ka sāks visu no gala. Vēlāk viņam Sidnejā bija liela beķereja, bet kā saka: lēni zirgi un ātras sievietes viņam palīdzēja nomirt nabagam.

Juris Zemītis

Turpmāk vēl