Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uldis Zuters. „Bet ūdenī viss ir otrādi“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uldis Roga. „Zem līnijas“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ieva Jurka. „Vējā“. 2023. Fonā Jānis Leimanis. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elmārs Orniņš. „Pēc salnas“. 2024. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ritma Zikmane-Lagzdiņa. „Mārtiņš Morgenšterns“. 2024. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalniņš. „Mazzalve. Mēmele“. 2023. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Katrs gads atnes ko jaunu katra cilvēka dzīvē, arī ikviena mākslinieka daiļradē tas izpaužas atšķirīgi. Tādēļ Jelgavas Mākslinieku biedrība nolēma, ka nepieciešams atrast vienojošu tēmu, kas saliedētu tik dažādos pilsētas māksliniekus. Tika nospriests, ka visus saliedētu kāds īpašs krāsu tonis. Tādēļ arī izstāde nosaukta par Toni, paturot prātā, ka valdošais tonis varētu būt zilais. Vairums mākslinieku to uztvēra kā lielisku izaicinājumu. Līdz ar to 45 jelgavnieki pilsētas svētku priekšvakarā – 24. maijā – pulcējās Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja lieliskajā zālē un 53. reizi atklāja kārtējo Pavasara skati. Tajā apmeklētājiem tiek parādīti mazliet vairāk par 100 gleznu dažādās tehnikās, grafikas lapu, tekstiliju, fotogrāfiju, keramikas un citus darbus. Gandrīz katrā no tiem parādās zilais tonis visdažādākajās niansēs.

Kā allaž, visčaklākie ir bijuši gleznotāji. Uldim Zuteram un Silvijai Meškonei zilie vēsie toņi ir mīļākās nokrāsas, kas prevalē vai ik ainavā un dabas fragmentā. Citi, kā Ligita Caune, Aleksandrs Razvadovskis, Agnese Krastenberga, Elmārs Orniņš un Lolita Zikmane, no plašā darbu klāsta izvēlējās tās ainavas, kurās izceļas zilais nozieds.

Pilsētā ļoti populārais akvarelists Uldis Roga šoreiz pievērsies akrila tehnikai, ko viņš arvien prasmīgāk spēj pielietot savu ieceru realizēšanā. Ar klusu smaidu gluži kā Breigels viņš vēsta par ikdienas notikumiem, kas tik nozīmīgi ikviena cilvēka mūžā, izvērsdams neuzkrītošus, bet zīmīgus stāstus.

Blakus reālistiskam īstenības attēlojumam vairāki jelgavnieki labprāt izsakās dekoratīvā vai ornamentālā vizuālā valodā (Aļona Prokofjeva, Laura Vizbule). Ilona Drīliņa akvarelī radījusi abstraktu kompozīciju Topogrāfija, kas paver plašas iespējas interpretācijai. Tas pats sakāms par Ilizanes Grīnbergas abiem darbiem.

Augstu meistarību demonstrē vecmeistars Edvīns Kalnenieks, iepriecinādams klusās dabas žanra cienītājus ar trim augļu gleznojumiem, atgādinot, cik liela vērtība atrodama vienkāršībā, dzīves vitalitātē.

Iepriecina, ka bez ainavām un klusajām dabām gleznotāji pievēršas tādam žanram, kas mūsdienās arvien tālāk tiek atbīdīts, kāds ir portrets. Patiess ģīmetņu radītājs nevar tikt pie laba portreta, ja nepārvalda zīmējumu. To apliecina Ritma Zikmane-Lagzdiņa, kura uzbur pagātnes ainu no senākas vēstures. Mārtiņš Morgenšterns bija ne tikai izcils buru kuģu būvētājs Kurzemes piekrastē, bet arī labs diriģents. Arīdzan Jānis Kalniņš pārvalda zīmējumu, par ko liecina dēla Raimonda portrets.

No grafikas klāsta jāizceļ Kates Seržānes sēpijas un ogles tehnikā darinātais ūdens virsmas atainojums ar vientuļo peldētāju (Šeit un tagad). Bet Inese Mīlberga strādā tik retā grafikas tehnikā, kāda ir kologrāfija, kurā linogriezuma vai kāda cita materiāla vietā tiek izmantots kartons, uz kura izgriež iecerētos tēlus. Viņa rāda rūpnīcas korpusu trijos krāsu salikumos. Turpretim Guntis Švītiņš savos darbos pievērsies smalkām līnijām par tik modernu tēma, kāds ir informācijas lauks.

Daudzveidīgs ir keramiķu piedāvājums. Vecākā māksliniece Valda Semane lieliski pārvalda dažādos mālus un to izmantošanu. Tā šoreiz viņas trauku grupa veidota baltajā mālā, ko atdzīvina zilā glazūra. Elita Šmēdiņa un Ilze Emse-Grīnberga savu ieceru īstenošanai izmanto akmens masu, bet jaunākā biedrības dalībniece Ieva Jurka savu grupu Vējā radījusi porcelānā, aicinot palīgā kā angobu, tā glazūru. Bet Jānis Leimanis aizraujas ar modernajām tehnoloģijām un savus traukus darināja arī keramikas 3D printējumā.

Arī Ivanda Spulle-Meiere pēc izglītības ir keramiķe, taču tā vien liekas, ka viņas radošā gara īstenošanai var kalpot teju jebkas, kas nonāk viņas redzeslokā un ierosina viņas fantāziju. Viņas darbos atklājas romantisks redzējums, kas saskaņojas ar mākslinieces skaistuma ideāliem un pozitīvo dzīves tvēri. To apliecina arī Pavasara izstāde.

Tekstila māksla šoreiz nav plaši pārstāvēta, bet ik darbs vēsta par to autoru radošo garu. Mārīte Leimane ņem palīgā savos audumos arī moderno plastiku. Jeļena Jēkabsone batikas tehnikā apgleznojusi zīdu, bet Vita Makra gobelēna tehnikā uzaudusi šīgada dzīvnieku – stirnu.

Plašs ir arī fotogrāfiju klāsts. Juris Zēbergs seko Imanta Ziedoņa vēstījumiem par gleznaino Latvijas ainavu. Eduards Kapša fiksējis balerīnas savdabīgā interjerā. Harijs Daina Liepiņš izmantojis toņa piedāvātās iespējas un modeļus rāda dažādu krāsu aplenkumā. Turpretim Dzintra Žvagiņa parāda jelgavniekiem uzņēmumu Lietus, kas ieguvis atzinību kā Saūda Arābijā, tā Parīzē.

Izstādes darbu daudzveidību apliecina gan Asnates Zuteres vitrāžas Vasaras laiks, ziemas laiks, pavasara laiks. Nav aizmirsta arī kolāža (Kristīne Landau-Junkere) un asamblāža, kurai nododas Petra Derkins.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“