Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Tukuma novada tautastērpi. Dziesmu un deju svētkiem 150. Sastādītāja Agrita Ozola. Tukums, Tukuma muzejs, 2023. 175 lpp.

Tā vien liekas, ka Tukuma muzejs apsteidzis citus Latvijas muzejus, iedziļinoties sava novada visu pagastu tautastērpu apzināšanā, izpētē, atjaunošanā, rekonstruēšanā un pilnīgas novada apģērba kolekcijas radīšanā, kas atspoguļojas grāmatā Tukuma novada tautastērpi. Te liela nozīme bijusi tam, ka pie muzeja kopš 1973. gada pastāvējusi Tautas lietišķās mākslas studija Durbe, kas iedziļinājusies sava novada apģērbu evolūcijā un pēc atrastiem paraugiem radījušas visus lokālos tērpus. Izdevuma sastādītāja Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola atzīmē:

„Tukuma audējas ir centušās izprast novada savdabīgo kultūrtelpu, kurā gadsimtu gaitā savijušās lokālās – zemgaliskās, kursiskās, lībiskās un eiropeiskās tradīcijas, un, iesaistoties Dziesmu svētku kustībā, atrast un attīstīt sava novada identitātes zīmes.“

Tukuma novads slavens ar to, ka šeit pastāvēja Irlavas skolotāju seminārs (1841-1899), kura pedagogs Jānis Bētiņš un viņa audzēkņi kopa kordziedāšanu. Viņu kori piedalījās I Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos 1873. gadā. Kordziedāšana veicināja vienoti apģērbt koristus, t.i., interesēties pie tautastērpiem kā lokālās piederības izpausmes veidam. Diemžēl, kā vēsta rakstiskās liecības, 19. gadsimta beigās tradicionālie laucinieku tērpi jau bija izzuduši. Pirmās etnogrāfiskās ekspedīcijas dokumentēja arī zemnieku tērpus, taču šo ekspedīciju dalībniekus Tukuma novads neinteresēja, tādēļ saglabājušās tikai atsevišķas detaļas.

Tukuma novada tautastērpu izpētē un restaurācijā liela nozīme bija Arvīdam Dzērvītim, kā arī etnogrāfa un arheologa Adolfa Karnupa un audējas Elgas [Helgas] Kivickas kopdarbībai, kā rezultātā tapa apjomīgais izdevums Novadu tērpi. To izdeva Latvijas lauksaimniecības kamera Viestura piemiņas pilī Jelgavā 1939. gadā un aptvēra visus mūsu tēvzemes novadus.

Agrita Ozola izseko novada tautastērpu attīstībai, līdz tas ieguvis patreizējo veidolu, kā arī stāsta par izstāžu veidošanu un to nozīmi. Tālāk publicēti Tukuma novada tautastērpu foto fiksējumi, par modeļiem izrauties Tukuma novadam nozīmīgus kultūras darbiniekus. Piemēram, Bikstu tautastērpu demonstrē pati Agrita Ozola, man personīgi tuvās Struteles sievas tērpā ģērbusies Tukuma folkolas kopas Avots dibinātāja un vadītāja Anita Stikāne, mana vidusskolas gadu centra Jaunpils meitas tērpā fotografējusies Jaunpils jauktā kora vadītāja Lāsma Pommere. Būtiski ir tas, ka pie katra tērpa uzrādītas katra nozīmīgākā detaļa, kam mums jāpievērš uzmanība, teiksim, brunčiem, kreklam vai blūzei, vainagiem, zeķēm, jostām, lakatiem utt.

Pie foto uzņēmumiem īpaša vērība piegriezta uzmanība katram tērpa sastāvdaļas raksturojumam, izceļot nozīmīgo ikvienā pagastā. Īpašā nodaļā apkopoti vēsturiskie, skatuves un jaunrades tērpi. Tā Tukuma meitas jaunrades tērpā ieģērbusies Tautas daiļamata studijas Durbe dalībniece un Tumes pagasta jauktā kora vadītāja un diriģente Marta Ozola.

Izdevumā izsekota visu Tukuma novada koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru un citu ansambļu piedalīšanās visos dziesmu svētkos no pirmajiem 1873. gadā, neaizmirstot to, ka dziesmu svētku kustību Latvijā uzsāka vācu dziedāšanas biedrības sarīkotie I Baltijas Dziesmu svētki Rīgā 1861. gadā, kā arī to, ka 1870. gada 26. jūnijā Dobelē notika I Kurzemes Dziesmu dienas, kurā piedalījās 19 kori, starp tiem no Tukuma apriņķa Struteles koris Teodora Veidemaņa vadībā. Grāmatas autore uzskaita visus kolektīvus, kuri ņēma dalību visus dziesmu svētkos no pirmsākumiem līdz pēdējiem, papildinot stāstījumu ar vērtīgām foto liecībām.

Grāmatas beigu galā ievietota Tautas lietišķās mākslas studijas Durbe vēsture. „Pateicoties tās dalībniecēm /../ ir tapusi kolekcija, kas atspoguļo audēju izpratni par tautastērpu un tā nozīmību novada identitātes uzturēšanā. Izdevuma veidotāji ir lepni, ka var iepazīstināt ar viņu veikumu,“ skan pēdējais teikums izdevumā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“