Baltijas Mežtakas brišana #4

Palielināt / Enlarge

Kandavas Bruņinieku pilskalns. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Margrietiņas mežmalā. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Senlaicīgs šķūnis. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Lauma uz Zvejnieku tilta pāri Abavai. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Labības lauks. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Stirnas pēda. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Skaista aleja. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Gardas pusdienas „Plostkrogā“. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Meža zemenītes. FOTO Lauma Liepiņa.

Palielināt / Enlarge

Sidrs „Abavas meži“. FOTO Filips Birzulis.

Palielināt / Enlarge

Sienas gleznojums Sabilē. FOTO Filips Birzulis.

Latvija ir paradoksu pilna zeme. Piemēram, kā lai paskaidro to, ka mums ir tikai nedaudz kalnu, toties esam bagāti ar greznām ielejām? Necerot rast atbildi uz šo dzenbudisma cienīgo mīklu, mēs nesen devāmies pārgājienā pa vienu no skaistākajām no minētajām zemes rievām – pa Abavas senleju.

Tas notika jūnija vidū, ceturtdienā. Laumai kā pedagoģei sācies brīvlaiks, savukārt man kā pašnodarbinātajam bija vajadzīga atelpa no darbiem. Tā kā manas dzimtas lauki atrodas netālu no Sabiles, esmu daudzreiz mērojis ceļu uz šo skaisto pusi, bet pārgājiens sola arī man jaunus atklājumus.

Ieradāmies Kandavā ap plkst. 8.30, un nolikām mašīnu pie Bruņinieku pilskalna. No reiz varenā Ordeņa cietokšņa ir palicis pāri tikai fragments (toties blakus ir novietots labs mūsdienu vēsturnieku darināts makets), bet, skatot Kandavas līkločainās bruģētās ielas, smeldzīgi tuva ieskanas pagātnes balss.

Pateicoties siltajam pavasarim un dāsnām lietus gāzēm, šogad viss zied un plaukst ar košu vērienu. Jau mazpilsētas nomales dārziņos un tīrumos priecē skatu pilna gamma jāņuzāļu – margrietiņas, madaras, sarkanais āboliņš un pat orhidejas, bet meža zemenītes un korintes var baudīt pilnām saujām. Un pēc dažiem kilometriem, sekojot Mežtakas bultai un pagriezušies pa kreisi mežā iekšā, arī redzam, ka lazdu rieksti un mežābolīši jau briest.

Nonākam līdz ceļa orientierim – Zvejnieku tilts. Šis dzelzsbetona infrastruktūras objekts prasa pamatīgu remontu, bet lai gājējs pārkļūtu Abavai, nav ne vainas. (Šī būs pirmā no četrām reizēm, kad šodien šķērsosim šo upi.) Un apsēdušies tilta malā iemalkot tēju, pamanām niedrēs aktīvi atpūšoties kādu makšķernieku – tilta nosaukums acīmredzami nav samelots.

Dodamies tālāk, aizklīstot līdz Velnakmenim. Šādi nelabajam pa godu nosaukti veidojumi ir bieži sastopami Latvijā. Varbūt tam ir pragmatisks paskaidrojums – zemnieks, ieraugot šādu milzi klajumā, kurš ar senču tehnoloģijām nekādīgi nebūtu kustināms, sulīgi izsaucās „Ak tu velns!“...

Mums šajā vietiņā sāk līt uz galvas lietus, un steidzamies uzmaukt līdzpaņemtos pončo. Bet tas ir pārejošs, un drīz varam atkal novilkt plastmasas virskārtu. Visumā, laiks ir vasarīgi burvīgs.

Mēs būtu pelnījuši pusdienas, un šodien mūs sagaida kaut kas īpašs. Apmēram pusceļā starp Kandavu un Sabili nedaudz noejam no trases, atkal jau šķērsojam Abavu – šoreiz pa pamatīgu tiltu un nonākam Plostkrogā. Šī ceļotāju iemīļotā ēstuve atrodas 17. gs. krodziņā, gleznainā upes krastā. Oficiante ir ļoti laipna, un, neraugoties uz to, ka tūliņ uzkritīs uz galvas iepriekš pieteikusies grupa ar 40 cilvēkiem, viņa un šefpavārs mums sagādā gardas zupas „ēdamās“ bļodās, ar pašceptu maizi un pašgatavoto pesto. Karaliska maltīte.

Atvadāmies priecīgiem vēderiem un atkal forsējam Abavu. Tālāk ceļš ved pāri vēl divām nelielām upītēm – Amulu un Imulu. Nonākam pie kalniņa ar skandināvisku nosaukumu Zviedru cepure. Leģenda vēsta, ka te ir apbedīts zviedru karavadonis un viņa sieva, kuriem pa godu ir iestādīti liepa un ozols.

Te ir ierīkota slēpošanas trase, un, kaut pacēlāji, protams, šobrīd stāv rāmi, bistro darbojas visu gadu. Mums tomēr ir citas izklaides. Ieraugot kuplas audzes ar vīgriezēm, Lauma izvelk no mugursomas plastmasas maisiņu un savāc šos aromātiskos ziedus tējai. Ne velti kāds ir teicis, ka latvietim pļava ir aptieka, jo vīgriezes noder saaukstēšanās un gripas ārstēšanai, un arī kā maigas un saldas vakara miegazāles.

Nu jau esam gandrīz galā un šodien pēdējo reizi šķērsojam Abavu. Paveras skaists skats uz Sabili – ne tikai smuks, bet interesants Kurzemes miests. Daudzi zina, ka te atrodas pasaulē vistālākais uz ziemeļiem vīna kalns (pa ceļam redzējām arī citus, nesen iestādītus vīnogulājus). Bet vai jūs zināt, ka Sabiles baznīcā atrodas Latvijā vecākais baznīcas zvans? Tas ir kalts 1450. gadā Romā, kalpojis Sabiles Ordeņa pilī, bet pēc cietokšņa iznīcināšanas nonācis baznīcā. Zvans karu laikos tika paslēpts no metālu rekvizīcijām un mūsdienās ik svētdienu ieskandina dievkalpojumus.

Esam veiksmīgi ieradušies stundu pirms atiet pēdējais autobuss uz Kandavu. Lietderīgi izmantojam šo brīdi, iegriežoties omulīgā kafejnīcā Resto-terase, kur var nobaudīt bagātīgu klāstu vietējos sidrus un vīnus. Mēs nevaram paiet garām sidram Abavas Meži, kas ir darināts no Latvijas āboliem un aronijām, papildināts ar meža ogu, skuju un kadiķogu ekstraktiem. Īsāk sakot, iespēja vēlreiz izgaršot visu to, ko esam pa dienu baudījuši!

Un kā ar visu šodien piedzīvoto, ļoti priecājamies par šo samtaini saldo eliksīru.

Filips Birzulis,
latviafreetours.com
Laikrakstam „Latvietis“