Mirdzai Balodei – 100

Palielināt / Enlarge

Jubilāre – 100 gadniece Mirdza Balode. FOTO Jānis Vucēns.

Palielināt / Enlarge

Svinam Mirdzai 100 gadu dzimšanas dienu DV Pertas nodaļas klubā. FOTO Jānis Vucēns.

Palielināt / Enlarge

Pertas Latviešu jauktais koris; pirmajā rindā 4. no kreisās: Mirdza Balode. FOTO no Jāņa Purvinska personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jaunības portrets. FOTO no Mirdzas Balodes personīgā arhīva.

Daugavas Vanagi

Mirdza Balode dzimusi 1924. g. 3. jūlijā Kursīšu pagastā, Latvijā, kur viņas tēvam Jānim Grīnbergam bija sava saimniecība. Tā nu tad arī Mirdzas bērnība bija īsta Latvijas lauku bērna dzīve, kura sākās ar iešanu ganos ganot lopus, un turpinājās ar mājsaimniecību, palīdzot mātei ar mājas kopšanu un drīz arī sākot darīt lauku darbus. Mirdza apmeklēja un nobeidza Kursīšu sešgadīgo skolu.

Bērnu skolas gadi mijās ar ganu dienām. Latvijā tajos laikos ganiņi bija tādi, kas pazina savus lopiņus pēc vārdiem un tā varēja ar tiem arī sarunāties. Vēl jo sevišķi ganiņi bija pazīstami ar stabuļu taisīšanu un dziedāšanu, pieplūdinot Latvijas āres ar latviešu dziesmām. Esmu pārliecināts, ka Mirdza ganos bija liela dziedātāja, jo viņa bija attīstījusi skaistu soprāna balsi, kuru viņa daudzus gadus lika lietā, dziedot Pertas Latviešu jauktajā korī. Vairākus gadus, Mirdza bija arī šā kora priekšniece. Kad vīru balsu trūkuma dēļ Pertas jauktais koris likvidējās, arī Mirdza pārgāja un vēl daudzus gadus turpināja dziedāt Pertas DV jauktajā korī. Paldies Mirdziņ, par visiem Taviem gadiem, kurus Tu veltīji latviešu dziesmu skandināšanā.

Mirdzas ģimenē bija divi brāļi un divas māsas, un Mirdza bija trešā vecākā savā ģimenē. Kā jau visiem vecākiem bērniem latviešu ģimenēs, arī Mirdzai bija jāpalīdz ar lauku darbiem.

Latvijas Brīvības gados lauku dzīve nebija viegla, un visiem bija smagi jāstrādā. Tā nu drīz vien Mirdza apguva gan lauku darbus, gan to, kā palīdzēt mātei ar mājsaimniecību.

Kā jau mēs visi, arī Mirdza pārdzīvoja gan krievu pirmo okupāciju, gan arī vācu okupāciju, bet kad krievi sāka otrreiz lauzties mūsu zemē, arī Mirdzai nebija nekāda vēlme doties uz „Lielās dzimtenes paradīzi“ Tālajos Austrumos.

Un tātad, lai izbēgtu no jau paredzētās izsūtīšanas uz Sibīriju, arī Mirdzai sākās bēgļu gadi, un viņa, tāpat kā mēs visi bēgļi, atstājam savu dzimteni Latviju. Tā kara beigās nokļuvām Vācijā, kur turpinājām izdzīvot uzlidojumus un bombardēšanu. Vēlāk pēc kara beigām Mirdziņa, tāpat kā mēs visi, Vācijā nokļuva DP bēgļu nometnē, kur viņa satika savu dzīves draugu Jāni Balodi, un 1946. g. viņi apprecējās.

Kad Vācijā bēgļu nometnes sāka likvidēt un sākās izbraukšana uz citām zemēm, Mirdza un Jānis pieteicās izceļot uz Austrāliju. Tas nozīmēja neskaitāmas ārstu pārbaudes un dokumentu skrīningi, un beidzot Baloži tika uzņemti to skaitā, kas pārbrauca uz Austrāliju, kur viņi ieradās 1951. g. ar kuģi Anna Salen Austrālijā, Fremantles ostā.

Tad šeit abiem – Mirdzai un Jānim Baložiem sākās jauna dzīve. Vispirms par atbraukšanu viņiem Austrālijas valdībai bija jāatmaksā ar diviem gadiem valsts norādītajā darbā. Tikai tad varējām meklēt sev piemērotāku darbu privāti.

Kā jau Latvijas lauku meitene, Mirdza devās kādu laiku strādāt lielajā Boans veikalā par pārdevēju, gan arī par kopēju privātās mājās, gan palīdzi lauku darbos. Diemžēl vēlāk tas iespaidoja viņas veselību. Kad Mirdziņai piedzima divas meitiņas, tas ierobežoja viņas darba spējas, bet viņa to visu veica un izaudzināja divas skaistas meitas, un tagad viņai ir arī septiņi mazdēli un septiņi mazmazbērni. Tātad bagāta ģimene.

Jau sākuma gados Pertā Mirdziņa iesaistījās Pertas latviešu kopienā, kad 1954. g. iestājās DV Pertas nodaļas vanadžu darbā un, kā jau teicu, iestājās korī un vanadzēs, kur sastāv vēl līdz šai dienai. Diemžēl, Mirdzas veselība pirms kādiem 20 gadies sāka klibot, un viņa sāka slimot ar neuropātiju kājās, bet nekādu citu vainu viņai nav.

Par Mirdzas simtgades sasniegšanu nav brīnums, jo Mirdzas tētis nodzīvoja līdz 96 gadiem, bet māmiņa līdz pat 97 gadiem. Tātad ilgu mūžu dzīvojoša ģimene. Tā mēs Mirdziņai Balodei š.g. 2. jūlijā nosvinējām 100. dzimšanas dienu. Paldies par visu to, ko Tu mums, Pertas latviešiem, šajos gados esi devusi. Un mēs gaidīsim un svinēsim Tev arī nākošās dzimšanas dienas.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“