Ar vienu kāju Latvijā

Palielināt / Enlarge

Baltā mākoņa Burtu skola. FOTO no Evijas Trofimovas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Baltā mākoņa Burtu skola. FOTO no Evijas Trofimovas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Baltā mākoņa Burtu skola. FOTO no Evijas Trofimovas personīgā arhīva.

Šis Baltā mākoņa Burtu skolai – Oklendas (Auckland) latviešu bērnu svētdienas skoliņai un spēļu grupai Jaunzēlandē – bija pavisam jocīgs un fragmentēts gads. Trešo gadu darbojoties, mums jau bija ierasts ritms, katru otro svētdienu tiekoties Grey Lynn Community Centre kopienas centra telpās, kur pēc nodarbības beigām visi kopīgi ieturējāmies iekšpagalmā, baudot iknedēļas zaļo tirdziņu, līdzpaņemto launagu, dzīvo mūziku un spēļu laukumiņu. Ierasts arī bija gada plāns un pašu nodarbību grafiks – vienmēr kādam alfabēta burtam un tēmai veltīta nodarbība, kuras sākumā dziedam Burtu skolas dziesmiņu, trenējamies burtu atpazīšanā un rakstīšanā, mācāmies lasīt, pārrunājam interesantas tēmas, lasām grāmatu, dancojam un rotaļājamies, pauzējam ar svaigiem augļiem un, visbeidzot, ko radošu veidojam savām rociņām.

Bet šogad šo ierasto ritmu iztraucēja kāda masveida parādība – liela daļa regulāri uz nodarbībām nākošo bērnu ar saviem vecākiem (tai skaitā, mūsu skolotājām) uz ilgāku vai pat paliekošu laiku devās uz Latviju. Kopā turp šogad aizlidoja četras skolotājas un 11 bērni. Viena ģimene – profesionāla skolotāja ar vīru un abiem bērniem – kurus mums bija tas prieks iepazīt un uz nepilnu gadu saukt par savējiem – atgriezās Latvijā uz palikšanu, raisot pārējos rūgtsaldas izjūtas: prieku un pateicību par kopā pavadīto laiku, un skumjas par zaudēto kompāniju.

Tik mazai diasporas grupai ik pa mēnesim uz vairākiem mēnešiem pamīšus vai vienlaikus zaudēt vairākas ģimenes un vairākas skolotājas ir liels izaicinājums. Kaut arī nodarbības ritēja pēc ieplānotā grafika, brīžiem nācās pieņemt, ka iepriekš piedzīvotās dinamikas, kādu spēj vien radīt vairāku skolotāju sadarbība un vismaz pusduča bērnu klātbūtne, uz laiku nebūs. Dažas plānoti īsas aktivitātes izstiepās visas nodarbības garumā. Citās nodarbībās bērni pavisam aizmirsa par to 'kā skolā jāuzvedas', un nodarbības kļuva par maziem haosa un trokšņa piepildītiem jampadračiem. Vai mammas pašas aizmirsās un, kamēr bērni savā nodabā krāsoja burtus, piepildīja telpu un laiku ar skaļām pļāpām. Vēl citās nodarbībās nācās iesaistīt latviski mazrunājošos tētus, lai panāktu dalībnieku kritisko masu. Un bija tādas nodarbības, kas kļuva neparasti klusas un kurās bērnu radošās nodarbes ņēma virsroku pār burtiem un rakstīšana pavisam izpalika. Reizēm šķita, ka līdz ar lielo aizbraucēju baru arī ierastās Kārtība un Disciplīna aizmuka uz Latviju. Bet mēs, palikušie, vienalga turpinājām tikties un censties lasīt, rakstīt, pļāpāt, spēlēties un palaidņoties. To visu, protams, darot latviski.

Un mēs jau nevaram sūdzēties. Pabūt Latvijā – tas ir daudzu diasporas ģimeņu sapnis, it sevišķi, ja tur mūsu mazajiem dzīvo vecvecāki, tantes, onkuļi, un brālēni un māsīcas, un visi citi radiņi. Pirmo reizi ierodoties Latvijā, šeit dzimušie bērni priecīgi samulst: „Mammu, te visi runā latviski!“ Latviešu valoda vairs nav mammas jocīgā, pa pusei slepenā, dziļi personīgā valoda, ko ārpus mājām reti kur dzird. Pēkšņi tā ir visapkārt – to lieto gan uz ielas, gan mājās, gan veikalos, gan spēļu laukumos. Pats galvenais, tajā runā daudz daudz bērnu, kas nozīmē, ka vismaz uz mirkli tā kļūst arī par spēlēšanās valodu. Pēc atgriešanās Aotearoa Jaunzēlandē, es pirmo reizi dzirdēju savu piecgadīgo meitu gan spēlējamies savā nodabā, gan runājam ar mazo māsu latviešu valodā. Tur uz vietas esot, sirds kusa, klausoties, kā bērni latviski pārmij dažus vārdus ar 90-gadīgo vecvecmāmiņu (kura švaki dzird un ātri pagurst runāt) vai tekoši sarunājas ar opīti un omīti.

Bet īsi pirms Jāņiem, Oklendā esot, saņēmām ziņu no skoliņas izveidotājas un galvenās skolotājas Agneses, kura tobrīd ar saviem trim bērniem bija Latvijā:

„Gribēju padalīties ar ļoti man svarīgu mirkli, ko nesen piedzīvoju Latvijā: Matildes tikšanos ar viņas vecmāmiņu un manu krustmāti. Tiem, kas nezina, man skoliņas mērķis vai moto vienmēr ir bijis: 'Par sirsnīgām sarunām ar vecmāmiņu.' Tas bija tas iemesls, kāpēc skoliņa [vispār] tapa, jo [manu bērnu] omīte nerunā angliski. Un šogad šis sapnis un mērķis tika piepildīts uz 'urrā'! Gribēju visiem pateikt 'paldies'.“

Vairāk kā mēnesi dzīvojot Latvijā, piecgadīgā Matilde ik dienas runājās ar savu omīti latviski. Un, tā, tieši esot Latvijā, atklājās gan mūsu skoliņas un bibliotēkas darbošanās jēga, gan arī šo pēdējo trīs gadu laikā, kopš pastāvam, apgūtā un iemācītā nozīmīgums. Esam tīri labi sapratuši, cik kolosālu, svarīgu un nozīmīgu darbu veic Baltā mākoņa Burtu skola, tās skolotājas un ikviens skoliņā un spēļu grupā iesaistītais bērns ar vecākiem. Un par to esam viens otram un visiem bezgala pateicīgi.

Skolas darbību līdzfinansē Latviešu valodas aģentūra no Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta programmas „Valsts valodas politika un pārvalde“. No sirds pateicamies arī visiem Bibliotēkas darba atbalstītājiem gan Latvijā, gan ārpus tās.

Evija Trofimova
Laikrakstam „Latvietis“