Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Figurālas kompozīcijas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Portrets vagonā Platone Rīga. 1952. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ainava. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Govis. FOTO Māris Brancis.

23. septembrī apritēja 137 gadi, kopš latviešu gleznotāja Ģederta Eliasa dzimšanas. Šo dienu allaž atzīmē Ģ. Eliasa vārdā nosauktais Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Katru reizi tas notiek savādāk – gan ar meistara darbu izstādi, gan Jelgavas iniciēto Ģ. Eliasa balvas piešķiršanu par lauku tēmas atspoguļojumu latviešu glezniecībā, gan vēl kādu īpašu pasākumu. Paredzēts, ka nākošā gada aprīlī Jelgavas novada mūzikas un mākslas skola no jauna rīkos Starptautisko vizuālās mākslas konkursu mākslas skolu audzēkņiem Ģederta Eliasa mīklu minot, kura tēma šoreiz ir sadzīves aina pilsētā. Kā allažiņ pēc tam veiksmīgākos darbus parādīs Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.

Tas vēl tikai būs, bet septembrī Ģederta Eliasa arhīva un daiļrades pārzinātāja Marija Kaupere bija nolēmusi sabiedrībai parādīt ļoti nelielu daļu krājumā esošo mākslinieka zīmējumu. Citkārt tiek izstādītas vairāk vai mazāk zināmas, dažkārt pat reti eksponētas profesora gleznas, bet šoreiz, ievērojot trūcīgos apstākļus, ar kādiem jārēķinās pilsētas (ne tikai Jelgavas, bet arīdzan visas Latvijas) mākslas un kultūras dzīvei un jāsavelk ciešāk siksnas, viņa spērusi līdz šim retāk spertu soli – ļāva skatītājiem ielūkoties krātuvēs glabātos zīmējumos, kurus parasti plašākam interesentu lokam netiek rādīti.

„Zīmēšana ir visu plastisko mākslu pamatā, bet sevišķi jau glezniecības pamatā. Iekams ko glezno, ir jāprot zīmēt,“ savulaik teicis profesors Ģederts Eliass.

Izstādes idejai izvēlētais domu grauds atklāj vairākus viņa (ne tikai viņa, bet daudzu viņa laikabiedru reālistu) radošās darbības aspektus. No vienas puses raugoties, nelielā improvizētā izstāde parāda gleznotāja zīmētāja meistarību. Zīmējumi apliecina mākslinieka rūpīgo īstenības izpēti, pirms viņš ķeras pie otas un krāsām. Ģ. Eliass, būdams reālās pasaules dzīves atainotājs, ļoti smalki, gandrīz vai skrupulozi studē dabu. Kaut arī kopš dzimšanas iepazinis zemnieka dzīves sīkumus vecāku dzimtas mājās Zīlēnos Platones pagastā, viņš praktiski visu mūžu neatlaidīgi pēta teju vai ikvienu detaļu lauku sētas norisēs. Ģederts Eliass nenoguris turpat vai simtām reižu meklē kādas figurālas gleznas kompozīciju, mainot, teiksim, kā puisis vada zirgu uz lauku, kā pajūgi šķērso tīrumu pavasara vai rudens darbos.

Akvareļos nepārtraukti tika pētīta dzimtās puses ainava dažādās diennakts un gadalaika stundās, kad mainās apgaismojums. Bez mitas kopš agrām bērna dienām viņa acis bija vērojušas govis vai zirgus stāvot, atpūšoties vai strādājot, taču kolekcijā atrodamas mājlopu studijas, kas lielā mērā var likties par savdabīgiem „portretiem“.

No citas puses, zīmējumi atspoguļo tā vietu profesora daiļradē visa mūža garumā. Arhīvs rāda, ka pēc kara, kad aizvadīts solīds mūžs mākslā, viņš joprojām, braucot vilcienā Jelgavas virzienā, neatlaidīgi skicējis vagonā sastaptos ceļabiedrus. Šīs cilvēku fiziskā izskata un psiholoģiskās studijas neparādās jaunās gleznās, taču tās ir veiktas, cerot, ka varbūt tās būs nepieciešamas jaunas idejas īstenošanai.

Treškārt, vērojot mūsdienu mākslu, it īpaši tā saucamo laikmetīgo glezniecību, pat pašās jaunākajās izstādēs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, rodas jautājums, cik nopietni jaunie mākslinieki pārvalda savas nozares amata noslēpumus? Cik labi viņi spēj zīmēt? Cik dziļi pārvalda krāsu saskaņas mīklas? Un ne tikai studenti, bet arīdzan profesori? Bet, re, Ģederts Eliass pat solīdos gados – vēl tuvojoties 70 gadu vecumam – joprojām ņēma rokā zīmuli un papīru un skicēja neapjaustai vajadzībai. Vai profesionālisms vairs nav godā?

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“