Rietumanglijas un Velsas latviešu luterāņu draudzes

Palielināt / Enlarge

Kopbilde Bristolē. FOTO Dace Brinkusa.

Palielināt / Enlarge

Arhibīskaps Rozītis un Dace Brinkusa. FOTO Dace Brinkusa.

Palielināt / Enlarge

Visi mācītāji kopā. FOTO Dace Brinkusa.

Otrais turpinājums. Sākums laikrakstā „Latvietis“ Nr. 148, 150.

7. maijā Sv. Bartolomeja (St. Bartholomews) baznīcā Bristolē sabraukuši latvieši no visa tuvākā apvidus. Parasti latviešu luterāņu dievkalpojumi te notiekot divas reizes gadā – Lieldienās un Ziemassvētkos. Šoreiz – izņēmuma kārtā tas notiek maijā, kad draudzē vizitē arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis. Dievkalpojuma norisi organizējusi draudzes mācītāja Elīze Zikmane un Lielbritānijas prāvests Dr. Andris Abakuks. Draudzes priekšnieks – Latvijas goda konsuls Velsā Andris Tauriņš ar kundzi rūpējušies par draudzes vakara organizēšanu.

Daudzus gadus Bristoles draudzes sirds un dvēsele bijuši Arvīds un Rasma Sermuliņi, kuri nesavtīgi rūpējušies par Bristoles latviešiem. Viņu māju durvis vienmēr bijušas atvērtas latviešu ciemiņiem. Arī vēl tagad, kad Rasma Sermuliņa zaudējusi acu gaismu, viņas sirds gaisma turpina starot uz cilvēkiem, jo blakus joprojām ir stiprā un uzticamā mūža drauga Arvīda roka.

Bristolē, bet nākamajā dienā arī Svonsijā, redzot, ar kādu interesi latviešu ļaudis brauc uz dievkalpojumiem, jādomā par to, kā izglītot un sagatavot kalpošanai draudzēs – ja ne mācītājus, tad vismaz brīvprātīgus diakonus, kuri varētu pulcēt latviešus, kopīgi mācīties izprast kristīgās pamatvērtības, kas skaidrotas Svētajos Rakstos un pie reizes arī kopīgi veidotu latviskus centrus, ņemot vērā ļoti lielo latviešu skaitu, kas šobrīd atrodas ārpus Latvijas. Ja to nedarīs šodien un tagad – pēc gada vai vēlāk – latvieši integrēsies lokālajās vidēs, it īpaši tad, kad bērni sāks apmeklēt vietējās skolas.

Ingai Hermanei, kura Bristolē ieradusies no Latvijas ar labu muzikālo izglītību, ir iecere veidot latviešu bērniem muzikālās nodarbības. Šo ideju atbalsta arī Dace Brinkus, kurai ir divi bērni.

Daces vecāki 90-to gadu sākumā Talsos atvēra privātu veikaliņu Dace, kuru, diemžēl, nācās slēgt pēc tam, kad Latvijā uzradās lielveikali. Un, kaut gan Dace Brinkus ir īsta talsiniece un Talsu luterāņu draudzes locekle, viņa 2003. gadā bija spiesta Latviju atstāt un doties darba meklējumos uz Angliju, bet vēlāk uz Velsu.

Viņas dēls Kārlis kristīts Dižstendes baznīcā 1998. gadā, kad draudzē viesojies arī arhibīskaps Elmārs Rozītis. Trīsgadīgā meita Ance-Māra arī kristīta Latvijā – mazajā Strazdes baznīcā.

No 2003. gada Dace strādājusi Kornvollas (Cornwall) gaļas pārstrādes uzņēmumā par līnijas vadītāju, bet tagad audzina mazo meitu, pie reizes apmeklējot arī datoru kursus.

Jaunās paaudzes vidū redzami arī vecāka gada gājuma cilvēki. Interesanti, ka Bristolē uz dievkalpojumu ieradusies arī bijusī skolotāja un Torņkalna draudzes locekle Ārija Brūniņa, kura jau sesto gadu strādā Rofantā Viesu namā. Kaut gan arī viņai bijis grūti no Latvijas šķirties, viņa ar dzīvi ir apmierināta un salīdzina pensionāru dzīves kvalitātes Latvijā un Lielbritānijā. Skumji dzirdēt, bet viņa saka: „Te es jūtos kā baltais cilvēks, par mani rūpējas Lielbritānijas valdība. Bez maksas es varu ceļot ar autobusiem pa Lielbritāniju. Man ir pensija. To nevar salīdzināt ar pensionāru dzīvi Latvijā.“ Ārija Brūniņa aktīvi darbojas latviešu luterāņu draudzē Rofantā, kur to labi varēja redzēt šogad Draudžu dienās.

Skaidrīte Stabiņa caur Ķīles bēgļu nometni Lielbritāniju sasniedza 1948. gadā, bet Bristolē dzīvo no 1965. gada. Viņas tēvs bijis savā laikā tālbraucējs kapteinis. Viņa studējusi Kardifas (Cardiff) Universitātē un strādājusi pēc tam ceļojumu birojā.

Sarunā jaušams dziļa kultūras cilvēka skatījums uz lietām un notikumiem. Viņa interesējas par mākslu, mūziku un, neraugoties uz cienījamiem gadiem, interneta tīklā atrod vērtīgas informācijas par mākslu un mūziku.

Ņemot vērā interneta pieejamību, būtu vērts domāt par atsevišķu latviešu domubiedru grupu veidošanu konkrētos portālos. Piemēram – latviešu mākslas un mūzikas portāls, kurā varētu satikties un domām apmainīties līdzīgu interešu cilvēku loks Austrālijā, Latvijā, Vācijā vai vēl cituviet pasaulē. Tā būtu iespēja aktīvi iesaistīties latviešu kultūras un mākslas saglabāšanā un tālākattīstībā ne tikai sabiedrībā redzamām personām, bet arī tiem, kuri pagājuši malā – vai nu vecuma nespēkā, vai piedzīvojot kādas vilšanās, vai arī citu apsvērumu dēļ. Kādam tas vienkārši jāuzsāk!

Daudzo sarunu vidū visspilgtāk atmiņā palikusi saruna ar jauno, enerģisko Atvērtās universitātes (Open University) kriminoloģijas un psiholoģijas studija 4. kursa studenti Evitu Jerginu.

Viņa ir liepājniece, Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu filoloģijā, un, nesaredzot izaugsmes un labas darba iespējas Latvijā, 2004. gada 22. jūnijā devusies darba meklējumos uz Lielbritāniju. Vispirms viņa astoņu mēnešu laikā koledžā apguvusi angļu valodu. Šos kursus tajā laikā apmaksāja Lielbritānijas valdība un Eiropas savienība. Nodarbības notikušas katru dienu no plkst. 16.00 līdz 21.00. Blakus tam viņa strādājusi visvienkāršākos gadījuma rakstura darbus divās līdz trīs darba vietās, lai nodrošinātu sev iztiku.

Tagad, paralēli studijām viņa jau četrus ar pus gadus strādā The Grand hotel – vecākajā un skaistākajā Bristoles viesnīcā, kurā ir 182 istabas un 10 banketa telpas – par menedžeri.

Evita Jergina studē Lielbritānijas kriminālo vēsturi.

Viņa stāsta, ka līdzīga situācija Lielbritānijā bijusi 1960.-70.os gados, kad Lielbritānijā iebraukuši jamaikieši, kuri vēlējušies saņemt patstāvīgu dzīves vietu un būvētu Lielbritāniju.

Tolaik Lielbritānijas ekonomika augusi lēnām, un masu mēdiji cēluši paniku, sakot, ka it kā imigranti vainojami pie noziegumiem valstī.

Evita saka: „Ja cilvēks ir izstumts no sabiedrības, viņš grib būt piederīgs kaut kam. Visātrāk tad viņš atrod līdzbiedrus kriminālās aprindās, kur nav jābūt gudram, izskatīgam, bagātam, nav uzstādītas prasības, kas izdara psiholoģisku spiedienu. Tur ir alkohols, narkotikas.

Valsts un masu mēdiji radīja morālo paniku.

Lielbritānijā tas likvidējās daļēji. Joprojām ir liels procents jamaikiešu, afrikāņu-somāliešu bandas, kas siro Londonā u.c. Bristolē 1960.-1970.os gados cilvēkiem pat bija bailes iet uz ielas. 70-os gados parādījās panki, kas pulcējās jūrmalā dienvidos – pludmales zonās un kūrortu rajonos. Viņi bija savādāki. Viņus uzskatīja par neslavu tautai. Tā kā viņus izstūma no sabiedrības, viņus nicināja, viņi kļuva par noziedzniekiem.

Tas pats tagad notiek Latvijā – izstumj, nedod darbu – un cilvēki kļūst par noziedzniekiem.

Lielbritānija daudz darījusi, lai palīdzētu šiem cilvēkiem: uzlaboti sociālie servisi, pabalsti, uzlabota izglītības sistēma, no 14-15 gadiem jaunieši tiek iesaistīti dažādās, no pašvaldībām sponsorētās Sabiedrības skolās (Community Schools), kurās jaunieši mācās kompjūteru, filmēšanu, dziedāšanu, sporta spēles u.c. ar devīzi: Brīvs no narkotikām, brīvs no alkohola un vardarbības.

Šīs skolas māca iesaistīties sabiedrībā. Tās izņem cilvēku no ielām un palīdz adaptēties patstāvīgā darba vietā. Cilvēki jūtas piederīgi šīm skolām, un apmeklē tās vēl 40-50 gadu vecumā. Piemēram, Seintpauls (St. Pauls) bija kriminālākais rajons Bristolē. Tur notika masu grautiņi un slepkavības. Tieši tur izveidoja Sabiedrības skolu, un situācija mainījās.“

Līdzīgus centrus varētu izveidoties Latvijā. Būtu nepieciešamas lekcijas kriminoloģijā – kā sabiedrība kopā var mainīt kriminālo situāciju, un aicināt visus iesaistīties. Piemēram, jauniešu noziedznieku rehabilitācijas programmās Lielbritānijā iesaistās brīvprātīgie. Universitāšu pasniedzēji rada interesi par studijām. Sabiedrības skolām centros nav bijuši uzbrukumi, jo viņi paši tās sargā.

Evitai ir labas idejas, kuras būtu noderīgas Latvijai. Viņa saka , ka ar internās psiholoģijas zināšanām var būt noderīgs sabiedrībai. Evita saskata, ka cilvēki Latvijā neatgriezīsies, ja ekonomiskā un politiskā situācija valstī nemainīsies. Viņa saka: „Politikā visi saistīti savā starpā – ja nepārraus šo ķēdi, nekas nemainīsies. Būtu iespējams to pārraut, ja visi to vēlētos. Liela daļa tās paaudzes, kas dzīvojuši un uzauguši padomju laikā, kuri raduši nedomāt – lai visu noliek priekšā, jo padomju laikā nebija tiesības neko teikt un mainīt. Jaunāko cilvēku īpatsvars ir mazāks. Tikko jaunākais mēģina ko darīt, lielā masa to nospiež un neļauj darīt.

Tāpēc jauniešiem jābūt stipriem garā, jābūt vienotiem. Tagad katrs mēģina cīnīties pats.“

Sarunas laikā radās doma veidot politisku jauniešu organizāciju gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Jādomā, ka tas varētu būt liels spēks, kas nāktu no ārpus Latvijas dzīvojošiem latviešu jauniešiem.

Mag. Paed. Vera Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“