Akordeoniste Inita Āboliņa – intervija

Palielināt / Enlarge

Inita Āboliņa Sidnejas Latviešu namā 2011. gada janvārī. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Inita Āboliņa. FOTO no Initas Āboliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Inita Āboliņa ar vecākiem. FOTO no Initas Āboliņas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Inita Āboliņa ar brāli. FOTO no Initas Āboliņas personīgā arhīva.

Šī gada sākumā Inita Āboliņa kopā ar saviem kolēģiem Normundu Ķieti un Hariju Reisneru, vienā vārdā – „Lauku muzikanti“ – viesojās Austrālijā. Gandrīz vai taisnā ceļā no lidostas viņi ieradās Austrālijas Latviešu 53. Kultūras dienu Noslēguma ballē, kur ne tikai dejoja, bet arī spēlēja kopā ar kolēģiem – „Tango Sin Quinto“ mūziķiem.

„Lauku muzikanti“ koncertēja Melburnā un Sidnejā, piedalījās 3x3 saietā Folskrīkā, iegūstot Austrālijā daudz jaunu draugu. Piedāvāju lasītājiem manu sarunu ar Initu.

Ilze Nāgela: Šī gada sākumā, Irēnes un Andra Ziedaru vadītajā 3x3 saietā Folskrīkā Jūs stāstījāt par akordeona vēsture. Vai varu lūgt īsumā par to pastāstīt mūsu laikraksta lasītājiem?

Inita Āboliņa: Stāsts par akordeonu sākās senajā Ķīnā 3 tūkstoši gadus pirms mūsu ēras. Ķīniešiem bija mūzikas instruments šengs. Tas sastāvēja no vairākām bambusa niedres caurulītēm, kas bija iestiprinātas izžāvētā ķirbī. Caurulīšu lejasdaļā bija izgrieztas mēlītes, kas brīvi šūpojās. Akordeona skaņas rašanās princips ir līdzīgs, tā rodas metāla mēlītēm vibrējot gaisa plūsmas iedarbībā. Akordeons ir harmonikas tipa mūzikas instruments. Tā priekšteči ir ērģeles, harmonijs, dūdas.

1829. gadā Vīnes ērģeļu meistars Kirils Demians iesniedza rasējumus un pieteikumu patentam par jaunu mūzikas instrumentu, un pavisam drīz, pēc divām nedēļām saņēma oficiālu apstiprinājumu jauna instrumenta accordion izgatavošanai. Tas maz līdzinājās akordeonam, kādu pazīstam šodien. Demiana instrumenta labā klaviatūra sastāvēja no 5 taustiņiem, nospiežot jebkuru no tiem, skanēja akords.

Akordeons ātri izplatījās visā Eiropā un ieguva plašu pielietojumu brīvā laika pavadīšanai, gadatirgos, tavernās, krodziņos utt.

19. gs. vidū tika izveidoti akordeonu modeļi, kam labā klaviatūra sastāvēja no pilnas hromatiskās gammas. 19. gs. beigās itāļu meistars P. Soprani izveidoja īpašu harmonikas konstrukciju, kur klaviatūra kreisajai rokai sastāvēja no mažora un minora akordiem, savukārt cits itāļu meistars – M. Dallape izveidoja instrumentu ar piano klaviatūru labajā (trīs oktāvas) un hromatisko kreisajā pusē (48 podziņas). Tieši tādu mēs pazīstam akordeonu arī šodien.

Taču akordeons, tāpat kā Rīga, vēl aizvien nav uzbūvēts līdz galam. Mūsdienu akordeonam ir divas dažādas basu sistēmas, izmantotas tiek abas. Akordeona izmēru nosaka pēc basu skaita, jo vairāk basu, jo lielāks akordeons (attiecīgi, arī vairāk taustiņu labajā pusē). Ir 48, 80, 96 vai 120 basu akordeoni. Svars ir no 5 kg līdz pat 16 kg.

Akordeona labā klaviatūra arī ir divu veidu – taustiņi (piano accordion) vai podziņas (button accordion). Podziņu akordeons pasaulē ir vairāk izplatīts, tā tehniskās iespējas ir lielākas, jo podziņas atrodas viena otrai tuvāk nekā taustiņi, un spēlēt ir ērtāk. Latvijā izplatītāks ir taustiņu akordeons; tas saistīts ar mūsu netālajiem kaimiņiem vāciešiem, kuriem izplatītāks bija taustiņu akordeons, turklāt arī Latvijai tuvākās akordeonu fabrikas atrodas Vācijā (Weltmeister).

I.N.: Lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi!

I.A.: Esmu dzimusi Jēkabpilī, un bērnību pavadīju Zīlānos (tā ir apdzīvota vieta pie pilsētas robežas). Mēs dzīvojām laukos, un, kā kārtīgos Latvijas laukos mums bija gan ābeļdārzs, gan kartupeļu lauki, gan pļavas, tāpat govis, cūkas, vistas un, protams, visi ar to saistītie lauku darbi. Govi izslaukt gan tagad laikam vairs neprastu.

Tas bija skaists laiks; mēs ar brāli grauzām nemazgātus burkānus, dzērām tikko izlaistu saldo krējumu, un reizēm arī jēlas olas – caurumiņus abos galos, sāli virsū, ļoti garšīgi! Par šausmām vecākiem, mana un brāļa mīļākā izklaide bija lekšana no virtuves jumta. Mūsu vecmāmiņa bija īsts šefpavārs, nekad neviens nav pagatavojis garšīgāku pupiņu zupu vai uz krāsns oglēm ceptu siļķi. Viņas vairs nav... Man ir tik žēl, ka toreiz negribēju no viņas iemācīties visādas labas lietas... tagad gribētu, tikai nav vairs kam pajautāt.

Bērnību atceros kā lielu brīvību visos šajos lauku plašumos. Vecākiem reizēm bija grūti atrast mūs ar brāli; kurā kokā mēs esam uzkāpuši vai kurā pļavā noslēpušies. Lai ciemos pie kaimiņu bērniem nebūtu jāiet apkārt rudzu laukam, reiz izveidojām taciņu – izplūcām rudzus pa diagonāli pāri visam laukam, kaimiņu bērni no viena gala, mēs no otra un vidū satikāmies.

Visādas blēņas darījām, mammas parakstu dienasgrāmatā arī esmu viltojusi. Bet pērienu dabūjām par to, ka reiz izpreparējām 2 baltmaizes kukuļus ar rozīnēm; mums garšoja rozīnes, nevis maize: izurbinājām rozīnes, atradām visas, uz galda palika drupanu klājiens...

Kad biju pavisam maza, vecāki, lai es neraudātu, uzlika kādu skaņuplati – kamēr skanējusi mūzika, esot bijis miers un klusums, es esot klausījusies un smaidījusi, līdz aizmigusi.

Pilsēta bija 10 minūšu brauciena attālumā. Mana mamma ir zemniece – cilvēks ar zaļajiem īkšķiem, viņai apbrīnojami labi aug viss, ko iestāda. Tētis ir sporta skolotājs un smagatlētikas treneris, vairākkārt atzīts par Jēkabpils labāko treneri, saņēmis apbalvojumu Latvijas Lepnums 2008, viņa audzēkņu vidū ir gan Eiropas, gan pasaules čempioni. Vasarās viņš katru dienu brauc uz 5 km attālo Laukezeru un māca peldēt visiem, kas to vēlas. Par brīvu. Iemācīto skaits ir krietni pāri tūkstotim. Reiz iemācīja arī 74 gadus jaunai sievietei un apgalvo, ka peldēt iemācīties var jebkurā vecumā. Man šķiet, ka es iemācījos peldēt ātrāk, nekā staigāt.

Bija laiks, kad man bija grūti izšķirties starp mūzikas skolu un sporta skolu, toreiz loģiskāk likās sports, bet mūzika tomēr uzvarēja. Sports nekur nav pazudis, man tas ir vienmēr palīdzējis noturēt smago akordeonu, jo pēc būtības šis instruments nav domāts sievietēm. Sāpoša mugura ir katra akordeonista ikdiena.

Manu vectēvu pēc kara izsūtīja uz Sibīriju, viņš no turienes nekad neatgriezās. Vecmamma (mammas māte) palika viena ar četriem maziem bērniem un bez apgādnieka. Un drīz pēc tam vecmammu ielika cietumā kā politisko ieslodzīto. Viņu atbrīvoja pēc 3 gadiem pirms noteiktā laika, jo cietumā viņai piedzima meita – mana mamma. Es šo stāstu uzzināju jau pieaugusi, un pēkšņi sapratu, ka cilvēks, kuru uzskatīju par savu vectēvu, kurš nomira Sibīrijā un no kura, kā man šķita, bija šis mūzikas gēns (viņš bija bundzinieks, bet manā dzimtā nekad agrāk nav bijuši mūziķi) nemaz nav mans vectēvs.., Bet kurš bija mans vectēvs? Vecmamma tā arī neatklāja šo noslēpumu, pateica tikai – viņš bija latvietis. Mana mamma nekad nav zinājusi, kas ir viņas tēvs.

I.N.: Cik bijāt veca, kad nokļuvāt no laukiem lielpilsētā – Rīgā? Esi drosmīga vai uzņēmīga, vai varbūt spītīga, ja vajag? Un tīri praktisks jautājums, vai jau pazini pilsētu?

I.Ā.: Man bija 15 gadi, kad pabeidzu Jēkabpils mūzikas skolu, un skolotāji, visi kā viens, apgalvoja, ka jāmācās tālāk, pilnīgi noteikti. Tā sākās ceļš uz Rīgu. Izturēju konkursu un tiku uzņemta Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, kas tolaik bija labākā vieta Latvijā, kur mācīties akordeonu. Pilsētu es nepazinu it nemaz... zināju tikai, kā no dzelzceļa stacijas tikt līdz mediņiem un no mediņiem līdz kopmītnēm. Rīga bija tik liela... Es sākumā ļoti ilgojos pēc mājām, bija grūti pierast pie lielpilsētas trokšņa un mūžīgās degvielas dvakas.

Mani vecāki ir bijuši ļoti drosmīgi, tagad man tas liekas pilnīgi traki, palaist 15 gadīgu meitu vienu uz Rīgu. Es biju saprātīga un muļķības nedarīju, man paveicās. Tīņu vecuma protests pret visu gan vienu brīdi bija – 2 auskari vienā ausī un mati kā pankam – nokrāsoti ar zīmoglaku un uzkasīti uz augšu. Bet tas ātri pārgāja.

Drosmīga, man liekas, neesmu. Spītīga, uzņēmīga gan laikam jā. Vai precīzāk, mazliet avantūriste. Nekad neatsakos no interesantiem darba piedāvājumiem, neatkarīgi no tā, vai man ir vajadzīgās iemaņas un zināšanas, lai to izdarītu. Tā es reiz piekritu tulkot tirdzniecības kamerai (viss beidzās labi!), tāpat pirmo reizi spēlēt ar Nacionālo simfonisko orķestri, turklāt uzreiz solo partiju oriģināldarba pirmatskaņojumā... reiz piekritu uz datora pārrakstīt notis veselai operas izrādei, lai gan vajadzīgo datorprogrammu nebiju redzējusi pat tuvumā un drīz sapratu, ka nav arī neviena, kas man varētu to iemācīt. Kad radās nepieciešamība iemācīties vācu valodu, pieteicos nevis kursos, bet iestājos Latvijas Universitātē; tiku uzņemta budžeta grupā, un tad nekas cits neatlika, kā pabeigt, jo zināju, ka otrreiz tādu dāvanu man neviens nepasniegs.

Parasti viss ir beidzies ļoti labi. Lai gan ir bijuši brīži, kad ir licies: nu gan ir ziepes!... Kāda gudra skolotāja man reiz mācīja: „Tev nekad neviens nepiedāvās neko tādu, ko tu nespētu izdarīt. Ja piedāvā, tas nozīmē, ka tu vari... tikai var gadīties, ka būs mazliet jāpamācās.“ Un tā, šķiet, ir patiesība. Jo, piemēram, lidot kosmosā man tiešām neviens nav piedāvājis. Bet no visām citām avantūrām vienmēr esmu izķepurojusies, un viss ir beidzies ar plus zīmi.

I.N.: Vai dzīvo Rīgā? Esi namīpašniece, vai esi iegādājusies dzīvokli? Cik daudz laika dienā paiet, pārvietojoties uz darbu un atpakaļ? Un akordeons – vai vienmēr ved/nes to līdzi? Vai vadi automašīnu? Vai patīk pašai vadīt auto? (Šis jautājums tikai tad, ja vadi mašīnu.)

I.Ā.: Jā, es dzīvoju Rīgā, man ir neliels dzīvoklis 20 minūšu brauciena attālumā no centra. Automašīnu vadīt gan es neprotu... kaut kā nesanāk iemācīties. Lai gan autovadītāja apliecība man ir jau daudzus gadus. Kā es noliku autovadīšanas eksāmenu, goda vārds nezinu, jo es iemanos ieslīdēt grāvī, pat braucot pa tukšu lauku ceļu. Akordeonu es vedu līdzi tad, kad ir kaut kur jāspēlē. Ja kaut kur dodamies kopā ar Lauku Muzikantiem, mani kolēģi man vienmēr palīdz, viņi ir džentelmeņi. Kad akordeons jāved pašai, to uzlieku uz riteņiem kā ceļojumu koferi un ripinu pa ielu. Tas ir ērti un viegli, izņemot Vecrīgu, ritentiņiem nepatīk bruģis. Nest ir pārāk smagi, to es nemaz nevarētu.

I.N.: Vai atceries savu pirmo uzstāšanos? Kur un kad tas notika?

I.Ā.: Tā īsti neatceros, kura bija pirmā. Manas uzstāšanās sākās vēl pirms mūzikas skolas – mani vecāki bieži tika aicināti par vedējiem kāzās, mūs ar brāli ņēma līdzi. Visvairāk man patika uzturēties muzikantu tuvumā. Parasti tas beidzās vienādi, ka mēs iedraudzējamies un drīz vien dziedāju kādu tautasdziesmu pie mikrofona, un viņi mani pavadīja. Bail nebija nemaz. Mūzikas skolas laikā bija daudz uzstāšanās, mēs piedalījāmies gandrīz visos pilsētas pasākumos un svētkos. Un katrs eksāmens mūzikas skolā arī ir mazliet koncerts. Kad man bija kādi 13 gadi, gribēju īstenot sapni – dejot vietējā jauniešu tautas deju grupā, man likās, ka jau esmu gana pieaugusi. Mani pieņēma, taču ne kā dejotāju, bet kā koncertmeistari. Tā bija laba pieredze, vēlākos gados ir iznācis spēlēt daudzām deju grupām (Dzintariņš, Zelta sietiņš, Vektors, u.c).

I.N.: Kādā vecumā sāki spēlēt un kādēļ tieši akordeonu? Vai ir kāds akordeonists, kas būtu kā paraugs, iedvesmotājs, kuram vēlētos līdzināties?

I.Ā.: Paraugs un iedvesmas avots, protams, ir! Visu akordeonistu guru Rišars Galiāno (Richard Galliano). Viņš šobrīd ir izcilākais akordeonists pasaulē. Viņš transformēja musette stilu, apvienojot to ar džezu (new musette), tāpat kā viņa skolotājs Piazzolla mainīja tango (tango nuevo). Līdzināties gan apzināti nevienam necenšos. Labāk būt sev pašam. Lai gan kopēšana ir laba mācīšanās metode.

Es sāku mācīties spēlēt 10 gadu vecumā. Mūsu skolā tika nodibināts mūzikas pulciņš, sestdienās brauca skolotājs no mūzikas skolas un mācīja spēlēt. Es gribēju mācīties ģitāru, bet skolotājs uzskatīja, ka mani pirksti ir par īsiem, un piedāvāja akordeonu. Man nepatika akordeons, bet mūziku mācīties gribējās. Es izrādījos apdāvināta un jau drīz pēc skolotāja ieteikuma startēju mūzikas skolas iestājeksāmenos. Protams, ka atkal ietiepīgi gribēju mācīties ģitāru. Taču tādas klases mūzikas skolā nebija, un drīkstēju izvēlēties starp akordeonu un fagotu; visiem citiem instrumentiem biju jau par vecu, man toreiz bija 10 gadi. Kad ieraudzīju, kāds izskatās fagots, sapratu, ka izvēlēšos mazāko ļaunumu. Bet tā laika gaitā un pamazām mēs iedraudzējāmies. Būtībā es neizvēlējos akordeonu, akordeons izvēlējās mani. Un labi, ka tā.

I.N.: Kā izvēlies repertuāru? Ko vislabprātāk spēlē? Vai kādreiz ir bijis tā, ka Tu apskatot jaunu, nezināmu skaņdarbu, domā – šo gan nē, bet tad Tu sāc iedziļināties, aizraujies un Tev šis skaņdarbs pat ļoti iepatīkas?

I.Ā.: Jā, tā ir bijis, ka sākumā liekas, ak šausmas, un pēc tam iepatīkas. Bet gadās arī otrādi, ātri iepatīkas un tikpat ātri apnīk. Repertuāru pati varu izvēlēties dažādiem saviem solo projektiem (man ir franču mūzikas programma, divi solo albumi Zelta akordeons, vienmēr repertuārā arī klasikas pērles kā Rosini Figaro kavatīne no operas Seviļas bārddzinis vai Piazzollas tango, u.c.), bet visur citur esmu zināmā mērā atkarīga no piedāvājuma. Ja ir konkrēts koncerts, ir konkrēta programma, varu piekrist vai atteikties. Gluži tāpat ar studijas ierakstiem – piedāvā iespēlēt akordeonu kādā projektā, dziesmā vai reklāmā, un mūzika jau ir dota, un neviens īpaši nejautā, vai man tā patīk vai nē. Vienmēr drīkst atteikties, bet interesantāk tomēr ir piedalīties. Tā droši vien ir katrā profesijā, lai varētu darīt to, kas patīk, reizēm jādara arī to, kas nepatīk.

Ir mūzika, ko var spēlēt gadiem, un tā neapnīk, gluži otrādi, vienmēr var atklāt kaut ko jaunu, man tāda ir Baha mūzika – apbrīnojams dziļums, sakārtotība, tāds atsvešināts, rimts skaistums. No jaunajiem latviešu komponistiem patīk Kārlis Lācis; viņa mūzika ir sarežģīta, smalka un neprognozējama; viņš pirms pāris gadiem atklāja sev akordeonu. Fantastiski, bet viņš to patiešām zināmā mērā ir atklājis no jauna. Man tas bija pārsteigums, ka akordeons var skanēt arī tā.

Patīk spēlēt pirmatskaņojumus, jo nav vēl nekādu priekšstatu, kā šai mūzikai būtu jāskan, ir jauns skaņdarbs, ir notis, un es drīkstu izdomāt un iespēlēt šo pirmo versiju... burvīgi.

Bet vislabāk man skan un vislabāk sanāk temperamentīga mūzika; nezinu, kāpēc – tā vienkārši ir mana, viss iznāk tik viegli.

I.N.: 3x3 minēji, cik daudz un dažādos mūzikas žanros tiek izmantots akordeons. Pastāsti par tiem, lūdzu. Kurš Tev sirdij tuvākais, kuru spēlē vislabprātāk, visvieglāk, visbiežāk?

I.Ā.: Kur izmanto akordeonu: Luiziānas dienvidnieciskie un temperamentīgie Zydeco un Cajun stili (būtībā džeza, blūza, franču un dejojamas mūzikas sajaukums), tāpat izsmalcinātais, virtuozais un ažūrais musette (kā satamborēts!), kaislīgais un skumjais Argentīnas tango, tāpat klasiskā mūzika, pop, džezs, šlāgeris, folklora... daudz! Paradoksāli, bet zemēs, kuru mūzika šajos laikos nav iedomājama bez akordeona, šis instruments ir ienācējs; uz Franciju akordeonu 19. g.s. beigās atveda itāliešu emigranti, bandoneonu Argentīnā ieveda jūrnieki.

Būs grūti nosaukt vienu mīļāko žanru. Ir mūzika, ko patīk klausīties, bet nepatīk vai ir neinteresanti spēlēt; gadās arī otrādi – nepatīk klausīties, bet patīk spēlēt. Man patīk spēlēt labu mūziku, neatkarīgi no žanra, patīk sadarboties ar labiem mūziķiem – tas iedvesmo un iemāca daudz jauna; patīk dažādu žanru sajaukumi vai nosacīto robežu nojaukšana starp tiem. Bet būtībā – pirms daudziem gadiem es vairāk par visu vēlējos spēlēt, un es to daru.

I.N.: Akordeons un simfoniskais orķestris. Cik daudz, cik bieži spēlē kopā ar Latvijas simfonisko, Liepājas simfonisko vai Operā, piemēram? Man jau uzreiz šķiet, ka tam jābūt tango, bet kāda žanra mūzika tā biežāk mēdz būt?

I.Ā.: Tas bieži ir bijis tieši tango!... Gan Piazzollas darbi, gan brīnišķīgais Artūra Maskata simfoniskais darbs Tango; Maskats saņēma godalgu konkursā Masterprize par šo kompozīciju. Bez tango – arī simfoniskā mūzika, mūziklu fragmenti, populārās mūzikas pārlikumi, kamermūzika, operas, baleti, R. Paula, E. Goldšteina, K. Lāča u.c. mūzika.

Cik bieži, tas atkarīgs no orķestriem, no koncertprogrammām; ja ir skaņdarbs, kur orķestra sastāvā ir akordeons. Reizēm tas ir solo ar orķestri vai solo partija simfoniskā darbā (K. Lāča Mirkļa izvēles vilinājums); reizēm akordeonu orķestrī izmanto, lai radītu tembrālo krāsu vai lai panāktu francisku noskaņu; bieži pretnostatījumā ar orķestri – akordeons spēlē, kad orķestris klusē.

Atceros savu pirmo mēģinājumu ar orķestri (LNSO) – tā arī nosēdēju, nenospēlējot nevienu noti, nevienu... diriģentu es nesapratu un tukšās taktis izskaitīt nepratu; man nebija ienācis prātā, cik ļoti savādāk tas ir, pilnīgi cita specifika. Likās, ja līdz koncertam nesapratīšu, kā to dara, esmu pazudusi, turklāt bija jāspēlē solo partija pirmatskaņojumā. Taču orķestris man palīdzēja ar padomiem, paldies viņiem. Ja šī pirmā pieredze būtu negatīva, diez vai piekristu otrreiz. Vienmēr tur atgriežos ar milzīgu prieku, spēlēt ar orķestri tā ir tāda svētku sajūta, šī tembru bagātība, mijiedarbība; no orķestra tutti skudriņas skrien pa muguru.

I.N.: Tagad pavisam citādāks jautājums. Vai patīk ziemas, sniegs, vai labāk patīk siltās zemes un saule? Vai patika Austrālijā piedzīvotais siltais vasaras laiks, nebija par karstu?

I.Ā.: Man patīk vasara un palmas, siltums... man būtu vajadzējis piedzimt siltajās zemēs. Nē, Austrālijā it nemaz nebija par karstu, īstenībā, man brīžiem likās par vēsu, esmu pilnīgs siltummīlis. Pateicoties Austrālijas ceļojumam, pagājušā ziema bija īsāka, mēs tai nokrāpām veselu mēnesi, pavadot to vasarā!

I.N.: Austrālijas Latviešu Kultūras dienas – pagājušā gada nogalē jau 53. pēc kārtas – liecina, ka latvieši, kuri te ieradās pirms 60 gadiem, ir ne tikai paši dziedājuši, bet spējuši dziesmu un dziesmas mīlestību ieaudzināt saviem bērniem un mazbērniem. Kopkorī dziedāja jau šķiet trešā te – Austrālijā dzimusī latviešu paaudze, ja pieskaitām vēl bērnu kori, kurš piedalījās divās dziesmās. Kā Tu šo fenomenu novērtē? Kādas sajūtas Tev ir par to? Un kas, Tavuprāt, ir patriotisms?

I.Ā. Tas ir apbrīnojami, ka latvieši, dzīvojot tālu prom no etniskās dzimtenes, spējuši cauri laikiem saglabāt nacionālo identitāti un valodu, un savu dziedātāju tautas statusu, par kuru mūs apskauž un apbrīno daudzviet pasaulē. Man liekas, ka Kultūras dienas ir Austrālijas latviešu Vispārējie Dziesmu svētki – ar latviešu tautasdziesmām, ar neiztrūkstošo Gaismas pili... Turklāt jums ir ļoti labi dziedātāji, jo P. Butāna cikls ir sarežģīta mūzika, kas var sagādāt grūtības pat profesionāļiem. Mani Austrālijā pārsteidza arī tas, cik tīrā latviešu valodā daudzi no jums runā, brīžiem man likās, ja kāds nezin latviešu valodu, tad tā esmu es...

I.N.: Vai biji agrāk dzirdējusi par Austrālijas Latviešu Kultūras dienām? Vai biji agrāk dzirdējusi par 3x3? Varbūt biji 3x3 saietos jau kādreiz piedalījusies?

I.Ā.: Protams, biju! Gan par Kultūras dienām, gan 3x3 nometni. Pirms pāris gadiem bija iespēja piedalīties nometnē Latvijā, taču tieši tajā laikā braucām ar dejotājiem uz starptautisku tautas deju festivālu un diemžēl netiku. Tāpēc šis Austrālijā man bija pirmais 3x3 saiets. Tas bija tik interesanti! Profesionāļu lekcijas par dažādām sarežģītām tēmām, taču ikvienam saprotamā valodā, aizkustinoša kopības sajūta, vakaros dziedot Aijā žūžū... Laiks bija piesātināts, un kad varējām, apmeklējām citas lekcijas, man ļoti patika Ulda Ozoliņa un Anda Graudiņa lekcijas un Andra Ziedara kalnu takas. Un sadziedāšanās un saspēlēšanās ar Viktoru Brenneru bija fantastiska, turklāt viņš ārkārtīgi talantīgi prot rakstīt dziesmu tekstus.

Biju sajūsmināta un pārsteigta, ka 3x3 piedalās arī austrāļi Salija (Sally) Cīrule un Filips Moor un latviešu dziesmas un tradīcijas pārzina ne sliktāk kā latvieši.

I.N.: Kādi būtu Tavi vēlējumi Austrālijas latviešiem?

I.Ā.: Saglabāt savu latvietību arī turpmāk. Bieži braukt uz Latviju ciemos, vai, kas zina, atgriezties šeit pavisam! Austrālija man šķita skarba zeme ar čūskām, plūdiem, mežu ugunsgrēkiem. Es no sirds novēlu, lai jūs būtu no tā pasargāti!

I.N.: Pieņemu, ka Tavā ikdienā ir neiztrūkstošas stundas (cik apmēram?), kuras velti vingrinoties un spēlējot akordeonu, bet ko dari brīvā laikā? Vai Tu izvēlies vairāk atpūtu kustībā, vai labāk sēdēt skatīties TV, vai lasīt grāmatu? Vai ir kādi sporta veidi, ar kuriem nodarbojies?

I.Ā.: Dažādi – reizēm nespēlēju nemaz, reizēm 6 stundas. Vairāk gan ne, tas fiziski nav iespējams. Nav tā, ka neiztrūkstoši katru dienu vingrinos, tas vairāk ir pēc vajadzības: ja gatavojos kādam koncertam, protams, spēlēju; kad tas ir garām, varu paslinkot. Atpūta – visdažādākā: TV, peldēšana, kino, ciemošanās vai ciemiņu uzņemšana, reizēm nekā nedarīšana.

Ir jau mazliet traki, darbs operā, koncerti, studijas mūzikas akadēmijā... Taču neviens mani nespieda uzņemties vairāk, nekā var izdarīt, un man patīk atrasties virpuļviesuļa pašā centrā, citādi ir sajūta, ka nav kur likt enerģiju. Ir hobiji, protams, tikai tos nevaru atļauties pārāk bieži.

Man patīk ceļot, patīk labas grāmatas (Aksels Munte, Anšlavs Eglītis, Paolu Koelju, Gregg Braden u.c.); patīk darboties pa laukiem – esmu sākusi atjaunot vectēva ābeļdārzu, šopavasar potēju jaunas ābelītes, lai saglabātu vecās šķirnes. Un vēl – esmu neglābjama hokeja fane, mīlu Rīgas Dinamo. Spēles live Arēnā Rīga ir tik skaisti – mirdzošs ledus, krāsaini tērpi un reibinošs ātrums. Fantastiska sajūta, kad visa arēna iegavilējas 113 db skaļumā. Balss gan pēc tam nav.

I.N.: 3x3 Tu teici: Jā, akordeons ir mans draugs; reiz neapdomīgi pateicu kādā intervijā, es zinu, ko viņš var, un viņš zina, ko es gribu. Un man ir liels prieks, ka manam instrumentam tagad ir vairāk draugu! Pēc Tavas viesošanās Austrālijā diezgan droši varu teikt, ka Tev un Tavam instrumentam ir tiešām pievienojušies vēl daudz jaunu draugu. Paldies Tev!

I.Ā. Pasaule ir kļuvusi mazāka, un Austrālija tuvāka, jo es zinu, ka otrā pasaules pusē (patiešām otrā pusē!) man ir draugi. Paldies visiem Austrālijas latviešiem, kurus drīkstēju iepazīt sava brīnišķīgā ceļojuma laikā! ■