Sofokla „Antigone“ Dailes teātrī

Palielināt / Enlarge

„Antigone sedz Polineika līķi“. Marī Stilmana (Marie Stillman).

Palielināt / Enlarge

Antigone“ Sidnejā – Kārlis Gulbergs (Kreons) Jānis Ronis, Jānis Grauds (sargi) Mirdza Ansule (Antigone). FOTO no Anitas Apeles personīgā arhīva.

Dailes teātra kamerzālē režisors Mihails Gruzdovs Sofokla traģēdijas darbības laiku ir pārcēlis uz 2033. gadu. Programmā lasām: Traģēdija. Rituāls 1 daļā.

Scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Leonarda Laganovska radītā darbības telpa pils pagalmā vairāk atgādina klaustrofobisku pazemes bunkuru: zemi griesti, tumšas sienu nišas, akli lūku logi, sienā iespraustas lāpas. Šajā telpā ir tikai viens ciets, dzeltens koka krēsls, ar augstu aizmuguri, rokas balstiem. Krēsla nošļukušais polsterējums ir nosiets ar šņori un atgādina nabadzīga valdnieka sēdekli, kas nelīdzinās nedz tuvu tronim. Pieņemu, ka krēsla nozīmē ir apslēpts kāds simbolisms. Kostīmi nav izteikti futūristiski, tos varētu pat raksturot kā mūsdienīgus, neiezīmējot nedz laikmetu, nedz vietu. Nav izprotams, kādēļ režisors ir norādījis darbības laiku kā 2033. gadu? Vai Hitlera nākšana pie varas kā Vācijas kancleram 1933. gadā, būtu iemesls pēc 100 gadiem simboliski iezīmēt tikai un vienīgi Hitleru kā despotu jeb varmāku?

Traģēdijai sākoties, mazā, sienā ietvertā ekrānā parādās Hitlera armijas parāde. Kara troksnis jaucas kopā ar dārdošu mūziku, ekrānā mainās kara ainas, pilsētu drupas, bēgļi... Tumšajā telpas stūrī ir dzirdāmi čuksti. Telpa sāk iegaismoties, līdz ieraugam Antigoni (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) un viņas māsu Ismēni (Ieva Segliņa) strīdīgā sarunā. Māsas nododas rituālā roku mazgāšanā, vēlāk riņķa dancī ar ploškām rokās. Teksts tiek skandēts ritmiski. Ķuzule-Skrastiņa savu tekstu pasniedz monotonā skandējumā, diemžēl tik neizteiksmīgi, ka uz viņu klausīties, visas izrādes garumā, kļuva garlaicīgi. Vārda nozīme ir šīs traģēdijas pamats, ja Antigones izteiktie argumenti, aizstāvot, pamatojot savu rīcību, skatītājam nav saprotami, jo tie birst kā vienmērīga zirņu straume no aktrises mutes; tad maz jēgas šādam tukši skandētam tekstam. Sofokla tekstu angļu valodas tulkojumā biju izlasījusi, tādēļ vēl vairāk bija žēl par šādu attieksme pret tekstu. Vai nu aktrise nav izpratusi, vai arī nav spējusi īstenot režisora nodomus. Antigones garais virssvārka tērps no caurspīdīga, pastīvā organdija arī neveicināja taisnības cīnītājas tēlu, tāpat īsā, zeltainā lamē jaciņa.

Antigones traģēdija ir tā, ka viņa stājas pret despotiskā valdnieka Kreona izdoto likumu, kas aizliedz apglabāt viņas karā kritušā brāļa Polineika līķi, kas atstāts kara laukā suņiem un maitu lijām par laupījumu. Antigone kareivīgi nostājas Kreona priekšā, atzīstot, ka pārkāpusi valdnieka izdoto likumu, jo šāds likums neatbilst augsto dievu likumiem, kas pasludināti jau pirms cilvēces izcelsmes, un kuru vērtības ir mūžīgas. (Sofokla laikā demokrātijas asni zaļoja Grieķijā un Sokrāts 399. p.m.e. aizgāja mocekļa nāvē.) Izvilkumi no Antigones nepiekāpīgās retorikas despota priekšā: „Mani nevar biedēt vīra dusmas, jo dieviem sariebšu ja pārkāpšu es viņu nolikto. Bez skaļiem paziņojumiem, man zināms, ka jāmirst man. Mēs visi mirsim šā vai tā. Ja jāmirst man pirms mana laika, tad šāda nāve man būs ieguvums. Ja mani uzskati par muļķi, tad teikšu: muļķis mani tiesā.“

Ievai Segliņai veicas labāk ar teksta ritmisko skandējumu. Viņa izteiksmīgi, saprotami skandēja savu tekstu, un bija brīži, kad ar nožēlu secināju, ka viņa būtu bijusi labāka Antigones lomā. Ismēnes arguments par pasivitāti pārspēka priekšā bija nevainojami izpildīts. Īsumā izvilkumi: „Atceries, ka esam sievietes, mums neklājas pret vīriem karot. Spēkam, lai kā, ir taisnība, mums jāpiekāpjas lietā šajā, gan tādās, kas ir ļaunākas. Tādēļ dievus lūdzu es, lai pazemē par mani iecietīgi lemj par to, ka spēka priekšā padevos. Es ceļos slīgstu varas priekšā. Nav prāta darbs mums iejaukties.“ Antigone pret māsas argumentiem, nepiedalīties brāļa rituālā apglabāšanā, izturas nevajadzīgi vardarbīgi – bukņī, plēš aiz matiem, lai piespiestu māsu pakļauties viņas plānam apglabāt brāli. Sofokla teksts šādu uzvedību neatbalsta.

Režisors Gruzdovs grieķu korim izmantoja video ierakstus no Rīgas pareizticīgo vīru kora, kas dziedāja Sofokla strofas un antistrofas (komponists – Aleksejs Peguševs). Koris daudzbalsīgi dziedāja gregoriāņu psalmu stilā, un, lai gan tas bija muzikāls baudījums, tomēr dziedājums mani kā klausītāju ieaijāja un grūti bija pievērst uzmanību tekstam, kas aprakstīja vēsturiskos faktus, nosodīja varoņu rīcību, pat dažreiz iejaucās traģēdijas tēlu sarunās.

Izcils bija Tēbu valdnieks Kreons (Juris Žagars). Kādā radio intervijā Juris Žagars sūdzējās, ka režisors no viņa prasot pārāk daudz. Kreons ne tikai skandēja, bet dažreiz savu teksta skandējumu arī dziedāja, un to viņš izpildīja ar izteiksmi, bez patosa, ar spēcīgu iekšējo pārliecību tā, ka ikvienu viņa vārdu varēja saprast.

Kreons ir ne tikai despots, bet arī sieviešu nīdējs. Pirmā uznākšanā kopā ar savu sievu Eiridiki (Vita Vārpiņa) Kreonam bija tikai ar acīm jānorāda, lai sieva aiziet, kad vīri runās. Kreons vārdu apmaiņā ar savu dēlu Haimonu (Artūrs Dīcis), kurš atnācis no tēva lūgt Antigones apžēlošanu, parāda savas patiesās jūtas pret sievietēm. Īsumā izvilkumi: „Kamēr vien dzīvošu, nav sievas pasaulē, kas pār mani valdīs... Dēls, nepazaudē līdzsvaru sievietes dēļ... vai esi sievas kalps? ... viņā mīt ļaunuma sakne, trenc viņu prom, lai Heidīs tā rod sev īsto... Aizstāvēsim mūsu varu un nepaļausimies, ka meitene mūs uzveic... Ja jāpadodas, labāk padosimies vīram, lai runas nav, ka esam pieveikti no sievas...“

Haimona tēlu Artūrs Dīcis izpilda ar stingru nostāju un apsvērtu piesardzību no tēva dusmām. Dīcis ir pārliecinošs savā dialogā ar Kreonu. Izvilkumi no Haimeona retorikas: „Tēvs, ļaudīm bailes tavu dusmu, ja brīvi izteiks viņi savas domas... bet krēslas ēnās dzirdu, ka pilsēta žēlo šo meiteni, jo nav sievas pasaulē šajā, kam paredzēta būtu tik nežēlīga nāve dēļ cēlsirdīgā darba... viens vīrs kā valsts – nav valsts... kur varai ir taisnība, taisnības nav... tu esi pretrunā ar likumu, tēvs, ko noteic augstie dievi...“

Šīs izrādes spēks ir vīros, jo izcils bija Juris Žagars un teicami savas lomas skandēja Artūrs Dīcis, Jānis Paukštello (Teiresus, akls zīlnieks), sargs (Valdis Liepiņš) un Rīgas Pareizticīgo vīru koris.

1972. gadā Sidnejas Latviešu teātris (SLT), Kārļa Gulberga režijā, iestudēja Žana Anuila (Jean Anouilh) adaptāciju no Sofokla Antiogones, un Austrālijas Latviešu XII teātru festivālā 1972. gada jūnijā, Adelaidē ieguva sešās balvas (Paijas): Antigone (Mirdza Ansule), Kreons (Kārlis Gulbergs), koris (Kārlis Ābeltiņš), aukle (Lita Zemgale), Ismēna (Linda Ozere) un balvu kā labākajam festivāla ansamblim. Anuīla Antigones pirmizrāde notika 1944. gadā, Parīzē nacistu okupācijas laikā. Antigone reprezentēja franču Pretošanās kustību nacistu okupācijai. Aleksandrs Zariņš savā kritikā par SLT 1972. gada izrādi rakstīja: „Cik līdzīgs bija stāvoklis latviešu tautas liktenim okupētajā dzimtenē!“

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“