Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (2)

Jānis Andersons un Andris K. Bērziņš

Laikraksts Latvietis Nr. 414, 2016. g. 8. jūnijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jānis Andersons. FOTO Astrīda Jansone.

Andris K. Bērziņš. FOTO Astrīda Jansone.

1. turpinājums. Sākums LL408.

Manā trimdas bērnu pēcnācēju sarakstā vārdu rodas arvien vairāk, man zināmo skaits ir jau sasniedzis 38 un es ceru, ka tas arvien vēl pagarināsies. Šodien pirmais man ir viens pēcnācējs no Zviedrijas. Tas ir Jānis Andersons – trimdas bērnu Aivara Andersona un Sarmītes Kerlas-Andersones dēls. Tēvs Aivars Latviju atstāja 15 gadu vecumā, mammai Sarmītei bija tikai 4 gadiņi.

Viņi nonāca Zviedrijā Stokholmā un tur latviešu sabiedrībā satikās, apprecējās un savā ģimenē izaudzināja divus bērnus. Viens no viņiem Jānis Andersons tagad dzīvo Latvijā, un ar viņu es šodien tiekos. Viņš ir dzimis 1963. gada beigās un, kā pats smejas, dzimis kurpju kastītē, jo vectēvs kopā ar viņa mammu pirmo kurpju veikalu Stokholmā atvēruši 1964. gada martā. Pirmajam veikalam otrs sekoja jau 1970. gadu sākumā, un, kad vectēvs aizgāja pensijā, uzņēmumu pārņēma Jāņa mamma.

Jānis ir izgājis parastās latviešu svētdienas skolas ir izgājis vajadzīgās zviedru skolas, vienu gadu dienējis zviedru obligātajā kara dienestā – virsnieku skolā un 17 gadu vecumā dabūjis pilota licenci. Kādu laiku ir bijis pats jaunākais pilots visā Zviedrijā. Tūlīt pēc skolām Jānis ir strādājis Zviedrijas Valsts ieņēmumu Dienestā, bet nedaudz vēlāk mamma viņu iesaistīja ģimenes uzņēmumā, un tālāk Jānis mazliet pastāsta pats

„Kad Latvija sāka kļūt neatkarīga 1990. gadā, Sarmīte bija Latvijā dabūjusi kontaktus, un mēs sākām sūtīt apavus uz Latviju pārdošanai. 1992. gadā mēs nodibinājām uzņēmumu „Euroskor Latvija“. Tā gada martā mēs atvērām pirmo veikalu uz Tērbatas ielas, pēc tam pakāpeniski atvērām daudz veikalu pa visu Latviju. Tagad mums ir ap 30 veikalu. Mums ir veikali, kuros neesmu bijis jau gadu vai vairāk. Jāpiezīmē, ka sākumā mēs vēl nedzīvojām Latvijā, bet jau bijām izlēmuši, ka mūsu uzņēmumos būs trīs līmeņi – būs īpašnieki, menedžments un tad darbinieki. Mums vienmēr ir bijis izpilddirektors, un es esmu tikai īpašnieks. (Te man uznāk tāds mazs smiekliņš, kad Jānis Andersons pasaka, ka ir TIKAI īpašnieks. Un es, jau skaļi smejoties, saku, ka tādā gadījumā viņam jāpārņem mūsu Valsts Ieņēmumu Dienests jeb VID, jo tiem pašlaik problēmu ir vairāk kā diezgan.)“

Sākumā pārskatīt veikalu darbību Jānis ir lidojis uz Rīgu ļoti bieži, un tikai 2006. gadā te pārcēlās ar visu ģimeni. Te man jāpiezīmē, ka lidošanu Jānis ir veicis pats savā lidmašīnā, jo pilots ir vēl arvien, un ar savu lidmašīnu visur var tikt ātrāk nekā ar komerciālo.

Par sava darba augļiem Jānis jau ir paspējis ar stipendijām Vītolu Fondā izskolot daudzus studentus un ļoti aktīvi darbojas arī labdarības organizācijā Rotari Klubi. Šajā organizācijā nākamā gadā viņam jāuzņemas vadība pār 20 klubiem Latvijā un 48 klubiem Zviedrijas dienvidu daļā. Tad viņš kļūs par distrikta gubernatoru. Tāds būs viņa tituls. Savus daudzos studentus, uzņēmuma Ēuroskor studentu un 4 savas mammas stipendiātus viņš pirms Ziemassvētkiem vienmēr aizved uz labu restorānu un katram nopērk pa dāvanai, jo viņu stipendiāti ir centīgi jaunieši no mazturīgām ģimenēm, un ar dāvanām ne svētkos, ne dzimšanas dienās lutināti nav.

Kad es Jānim prasu, kā tas nāk, ka viņš Latvijā ir iesācis tik lielu palīdzības darbu. Uz to viņš atbild: „Es gandrīz gribu to pateikt tā vulgāri. Nauda ir kā mēsli, kas vienā kaudzē nedod nekāda labuma, bet, kad tos izklāj zemei pāri lielai platībai plānā kārtiņā un tiem uzlīst svaigs pavasara lietus, tad tie zemi padara ļoti auglīgu. Tikai tad tiem ir kāda vērtība. To pašu var teikt par labklājību, ja tā ir pārāk koncentrēta spožās mašīnās, dārgos kažokos, nenormāli dārgās mājās, jahtās vai milzīgi dārgās lidmašīnās, tad tas ir samērā neapetītelīgi. Tad jāsaka, ka tie mēsli nav devuši nekāda labuma. Bet ja tas tiek izplatīts pa lielu platību tas ir ļoti, loti labi. Tad tas veicina izaugsmi“.

Tā un līdzīgi mēs runājamies gandrīz trīs stundas. Viņam ir 1991. gadā dzimusī meita Anna, kura tagad ir jau izstudējusi un 1995. gadā dzimušais dēls Jānis, juniors, kurš pašlaik studē Mančesterā. Anna pēc studijām Austrālijā vēl strādā tur, bet Junioram šai vasarai Latvijā jau sarunāti divi darbi.

Runājot par labdarību, Jānis domā, ka tas būtu krimināli, ja viņš ar savu labklājību nedalītos. Vēl viņš paskaidro, ka vārds Rotari nozīmējot kalpot pašaizliedzīgi. Viņš šos vārdus uztver ļoti nopietni, un to viņš ar savu darbību Latvijā ir patiešām pierādījis atkal un atkal. Viss, ko es pēc sarunas ar Jāni Andersonu varu teikt ir: „Kaut mums tādu trimdas bērnu pēcnācēju šeit Latvijā būtu daudz vairāk!“

Andris K. Bērziņš

Jau nākošā dienā man atkal ir izdevies sarunāt vienu citu trimdas bērna bērnu. To man gribētos nosaukt par īstu pasaules pilsoni, jo viņš ir dzimis un līdz 10 gadu vecumam dzīvojis Austrālijā, savu laiku padzīvojis Anglijā, savu laiku Amerikā un tagad uz palikšanu ir pārcēlies un vairākus gadus jau dzīvo Latvijā. Tas ir Andris K. Bērziņš. Lai viņu neviens nesajauktu ar daudz citiem Andriem Bērziņiem Latvijā un arī ar bijušo prezidentu, viņam vienmēr jālieto iniciālis K. Atstājot Latviju, viņa vecāki bija ne tikai trimdas bērni, bet īsti bēbīši, jo tēvs Guntis ir dzimis 1939. gadā, un mamma Laima tikai 1942. gadā. Tādēļ es Andri K. Bērziņu varētu pat saukt par trimdas bēbīšu bērnu.

Par sevi viņš stāsta: „Manu vecāku ģimenes kara beigās izbrauca uz Vāciju un pēc bēgļu nometnēs pavadītā laika aizbrauca uz Austrāliju. Manas mammas tēvs Ēriks Biezais bija Latvijas armijā virsnieks un mammas mamma bija skolotāja, kura bija beigusi Rēzeknes skolotāju institūtu. Tēva pusē vecvecāki bija Arvīds un Lūcija Bērziņi. Šis vectēvs bija tautsaimnieks-ekonomists un vecā mamma bija angļu valodas skolotāja. Zinu, ka viņa ir sarakstījusi arī latviešu valodas gramatikas grāmatu.

Mammas ģimene dzīvoja Adelaidē, tēva ģimene – Sidnejā. Viņi bija tikušies kādā no Austrālijas latviešu lielajiem sarīkojumiem Sidnejā un tur iepazinušies un vēlāk apprecējās. Es esmu dzimis 1971. gadā Sidnejā. (Andrim ir arī trīs brāļi, no kuriem vēl divi dzīvo Latvijā, bet par viņiem rakstīšu citu reizi.)

Mans tēvs ir satelītkomunikāciju inženieris, un, kad man bija 10 gadu, mēs pārcēlāmies uz Angliju, jo viņš dabūja darbu kādā starptautiskā organizācija, kas nodarbojās ar satelītkomunikāciju jautājumiem. Tā man vidusskola bija jāpabeidz Anglijā un 1993. gadā dabūju bakalaura grādu Londonas Universitātē biznesa vadībā.

Tad nolēmu atbraukt uz Latviju pastrādāt. Toreiz strādāju firmā, kas saucās „Coopers & Lybrand“, to vadīja Nils Melngailis, kurš tad bija mans šefs. Tur nostrādāju 3 gadus visādās interesantās lietās ar privatizācijas jomu. Nākamos 10 gadus es pavadīju Amerika, izskolojos Stanforda Universitātē, apprecējos ar Ingrīdu Kariņu, Mūsu ģimenē piedzima trīs pirmie bērni.“

Tagad jau vairāk kā sešus gadus ģimene ir nodzīvojusi Latvijā, un jaunākā meitiņa ir dzimusi Latvijā. Viņa sieviņa Ingrīda tāpat kā viņš ir trimdas bērna pēcnācējs, un es ceru, ka arī viņa būs ar mieru dalīties savā pieredzē. No sākuma ģimene dzīvoja Tērbatas ielā – dzīvoklī, kas piederēja Ingrīdas tēvam, tagad pašiem ir māja Ķīpsalā.

Andris K. tagad ir iesaistījies daudz un dažādos projektos, kam sakars ar inovācijām un jaunu uzņēmumu veidošanu. Man vajag tikai uzklikšķināt Google, un paveras lapa pēc lapas ar informāciju par šo apdāvināto un talantīgo trimdinieku mazbērnu. Te ir tikai viena diezgan īsa rindkopa, ko tur var atrast.

It sevišķi ievērības cienīgs man liekas angļu valodā atrastais raksts, kas ziņo par Andra 15. aprīli saņemto apbalvojumu Cilvēka izaugsmei, kas nāk no Amerikāņu Tirdzniecības palātas. Tur tehnoloģiju Start-up Centra TechHub Riga dibinātājam Andrim K. Bērziņam pasniedzot šo apbalvojumu, Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis tulkojumā bija teicis apmēram šādus vārdus: „Man ir ārkārtīgi liels prieks arvien biežāk redzēt pasaules presē Latvijas veiksmes stāstus, kas vēsta par mūsu cilvēkiem, kuri rada fascinējošus rezultātus projektiem, kas ir svarīgi mūsu nacionālai attīstībai.“

Andris pats šo apbalvojumu apstiprina tikai tad, kad es viņam par to jautāju, bet es arī internetā protu atrast informāciju. Kad es Andrim prasu, kas tieši pašlaik ir viņa darbs, viņš to arī pastāsta: „Tas ir grūti atbildams jautājums, jo tieši šobrīd mans darbs ir vesela virkne ar projektiem, darbiem vai atbildībām, kuras esmu uzņēmies, bet kas neviena nav pilna laika darbs. Var teikt, ka esmu bijis konsultants atsevišķiem tehnoloģiju uzņēmumiem, palīdzot viņiem dažādos jautājumos. Kādu laiku strādāju ar vienu Somijas uzņēmumu, palīdzēju viņiem nodibināt attiecības ar partneriem Amerikā, ar firmām, ar ko viņi gribēja sadarboties. Tai pat laikā man ir pāris firmu, kurās es esmu vai nu ieguldījis naudu jaunā uzņēmumā vai arī uzņēmumos, kas mani piesaistījuši kā padomnieku, lai palīdzētu uzņēmumu attīstīt. „TechHub Rīga“ ir mans hobijs, tā ir bezpeļņas organizācija – nodibinājums, kā mērķis ir veicināt šo „start up“ uzņēmumu attīstību. Agrāk es tur biju valdes priekšsēdis, tagad esmu tikai valdes loceklis un diezgan daudz laika veltu šai organizācijai un palīdzu tai attīstīties.

Ir vairākas citas vietas, kur cilvēki mani aicina palīdzēt. Šorīt pie Ekonomikas ministra bija sapulce, kur man prasīja padomus, kā darboties ar šiem „start-up“ uzņēmumiem, kā tos labāk attīstīt. Šobrīd man ir tāds posms, kur man ir daudz un dažādi mazi darbiņi, kas Latvijas ekonomikai ir diezgan nozīmīgi. Praktiski tas notiek tā – jauniem uzņēmumiem, kas mēģina attīstīt kādu inovāciju vai tehnoloģiju, es palīdzu ar padomiem kā iegūt finansējumu, kurā tirgū iet, kādu produktu attīstīt, kā to nosaukt, kādu cenu politiku ieviest un tamlīdzīgi. Es mēģinu palīdzēt viņiem izdarīt pareizos lēmumus un arī palīdzēt ar kontaktiem, biznesa partneriem vai investoriem.“

Andris ir pārliecināts, ka Latvijā jauniem cilvēkiem ir labas iespējas, te ir gaiši cilvēki, kas grib strādāt, it sevišķi tehnoloģiju jomā. Ir iespējams izveidot uzņēmumu, kas pārdod globālā tirgu, daudzos tirgos visā pasaulē tieši no Latvijas. Pēdējos 10 gados tehnoloģijas ir mainījušās tādā veidā, ka tas ir daudz vieglāk iespējams. Vajag tikai gribēt. Manā skatījumā Andris K. Bērziņš tam ir ārkārtīgi labs piemērs, un tādi Latvijai ir ļoti vajadzīgi tagad un būs vajadzīgi vienmēr.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com