Uz Austrāliju (3)

Palielināt / Enlarge

Kuģis „Protea“ Melburnas ostā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Koris Bonegillā. Priekšā gaišā uzvalkā diriģents Gustavs Krūms; aizmugure redzama T. Saivas galva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Peldamies Hjūma ezerā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Liktenīgais tramplīns. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL633, LL634.

Austrālijā

22. decembris mums bija jāpavada uz kuģa. Mūsējais bija 13. pēckara Eiropas bēgļu transports Austrālijā, bet tikai piektais, kas iebrauca Melburnā. Tamdēļ notikums vēl bija samērā liels. Kā jau lasījām, mūsu transports bija pirmais, kurā nebija tikai baltu tautu piederīgie. Pievakarē uz kuģa uzkāpa kādi 30 – 40 apsveicēji – agrāk no Vācijas iebraukušie bijušie DP, galvenokārt latvieši, kuri nosūtīti darbos uz Melburnu. Jautājumi sekoja jautājumiem, mēs daudz ko gribējām uzzināt. Kā ir ar darbiem? Vai ir iespējas studēt, vai vakaros atliek laika mācīties? Ko var nopelnīt? Viņi atkal gribēja kaut ko dzirdēt par apstākļiem Vācijā. Ko gan mēs varējām pastāstīt? Vāciju bijām atstājuši pirms 2 mēnešiem.

23. decembrī mēs nokāpām no kuģa uz Austrālijas zemes. Mūsu oficiālā ierašanās diena Austrālijā. Iebraukšanas dokumentu pārbaude. Muitas kontrole gandrīz nekāda.

Kā jau lasījām, jaunu imigrantu ierašanās vēl bija samērā liels notikums; laikrakstu reportieri, fotogrāfi, intervijas...

Kāds žurnālists paķer divas meitenes un divus zēnus, viens no tiem esmu es, un ostas malā, turpat pie kuģa, nosēdina mūs uz sola. Nezin kur sameklējis dažādus mūzikas instrumentus, liek mums tēlot mūziķu grupu. Labs žurnālists nekad neļaus faktiem sabojāt interesantu stāstu. Fotogrāfija esot bijusi iespiesta kādā Melburnas laikrakstā, bet pats to netiku redzējis.

Sakāpjam padotajos vilciena vagonos. Sākās mūsu brauciens uz Bonegillas nometni. Dzelzceļš no Melburnas Olburijas (Albury) virzienā neiet caur labākajām priekšpilsētas vietām. Drīz redzamas mazas mājiņas uz šauriem zemes gabaliem, cieši sabūvētas viena otrai blakus. Jokojam, ka tās būvējot, neesot zinājuši, cik tā Austrālija ir liela. Tās, protams, bija tā saucamās terašu mājas, kuru arhitektūra bija līdzi atvesta no Anglijas.

Skati ārpus Melburnas eiropietim bija gandrīz vai nospiedoši – viss bija dzeltens, nokaltis. Toreiz nezinājām, ka nokaltušā zāle slēpj sevī lielas dzīvnieku uztura bagātības.

Ir 23. decembris, praktiski – vasaras vidus, diena ir karsta. Logi abās pusēs vagonam vaļā. Vilcienam ātri ejot, vagonā pūš karsta svelme.

Vilciens pietur Seimora (Seymor) stacijā. Ēdamzālē mūs gaida pēcpusdienas tēja. Stāvam pie maziem galdiņiem, dzeram tēju un piekožam kādas stingrākas maizītes un biskvītus.

Vēlā pēcpusdienā iebraucam Bonegillas dzelzceļa pieturā. Autobusi mūs aizved uz 5 km attālo Bonegillas nometni. Izkāpjot no autobusa, viens mani saķer gandrīz pie rīkles. Tas izrādās ir Belousovs, paziņa no Ķīles nometnes. Pirmajā momentā viņš gan laikam domāja, ka esmu mans brālēns Modris Pētersons, ar kuru viņam sporta lietās bija vairāk darīšanu. Belousovs strādā nometnes administrācijā.

Mūs sadala pa barakām, sievietes un vīriešus atsevišķi. Bonegillas barakas jau ir vairākkārt aprakstītas. Neatceros, vai mūsu barakas sienas un jumts bija no viļņotā skārda, vai šīfera, bet kāds viļņots materiāls tas bija. Izolācijas nekādas. Barakā kopā ar tēvu bijām ap 20 cilvēku, visi latvieši. Tā kā bija vasara, tad telpa pa dienu ļoti sakarsa.

Nākošā dienā, 24. decembrī, jāiet mācīties angļu valodu. Atkal mani iedala augstākā grupā. Esmu kopā ar jau minētiem kuģa draugiem un māsām Liju un Laimu Lasmanēm. Mūs piecus norīko Pirmos Ziemsvētkos strādāt virtuvē. Pagodinājums vai sods? Mizojam kartupeļus.

Kā tad mūs ēdināja Bonegillā? Lielam skaitam bijušajiem bonegilliešiem atmiņā ir palikusi aitas gaļa. Daži to ir apzīmējuši par (treknu) jēra gaļu. Manuprāt, pareizāk to būtu bijis saukt par aitas gaļu. Starpību nosaka dzīvnieka vecums. Angļu valodā izšķiram lamb un mutton.

Ēdiens bija ļoti vienmuļš. Reta bija tā reize, kad neredzējām treknu aitas gaļu, bieži aukstu brokastīs.

Administrācijas personāls ēda atsevišķā telpā pie ar baltiem galdautiem klātiem galdiem. Nedomāju, ka viņu ēdienu kartē katru dienu bija trekna aitas gaļa.

Vairākiem iepriekšējiem atbraucējiem bija laimējies dabūt darbu nometnes administrācijā un nostrādāt Bonegillā visus līguma gadus. Nebija jācērt cukurniedres Kvīnslandē, nebija jārok grāvji Kanberā, nebija jāstrādā Vumeras (Woomera) tuksnesī, nebija sievietēm jāstrādā mājsaimniecībā privātas mājās un viesnīcas.

Pēcpusdienā Ziemsvētku dievkalpojums mācītāja Arvīda Buģa vadībā. Ir saglabājusies fotogrāfija ar uzrakstu: Koris Bonegilla, diriģents G. Krūms. Pie viļņotās barakas sienas koristu grupas priekšā gaišā uzvalkā redzams diriģents. Blakus viņam tumšā tērpā varētu būt kāds mācītājs. Pēc skata un auguma tas nav mācītājs Buģis. Pašā aizmugurē var saskatīt arī tēva seju. Vai koris jau būtu piedalījies Ziemsvētku dievkalpojumā? Gustavs Krūms atbrauca ar mūsu kuģi, vai būtu bijis iespējams kādas dziesmas samēģināt. Pirms 30 gadiem to vēl būtu varējis uzprasīt tēvam, bet, rakstot šīs rindas, tas vairs nav iespējams.

Izmantojam karsto laiku, ejam peldēties uz Hjūma (Hume) ezeru, kas ir tikai kādu ceturtdaļu kilometra no nometnes. Ezers ir radies, uzceļot dambi uz Austrālijas garāko upi Mareju (Murray). 1936. gadā nobeigtais dambis savā laikā ir bijis lielākais dienvidu puslodē un viens no lielākajiem visā pasaulē. Pie nometnes ir tikai viens no ezera atzarojumiem, pašu dambi no nometnes nevar redzēt.

Netālu no krasta ezerā redzami vairāki nomirušo koku skeleti, kas radušies ūdens līmenim ceļoties. Vienu no tiem izmantojam kā tramplīnu. Te nu notiek viens nelaimes gadījums. Viens no mūsu transporta poļiem ir uzrāpies kokā, lec ūdenī, bet neceļas vairs augšā. Starp vairākiem peldētājiem to tūlīt neievēro. Kad viņu izceļ krastā, pirmā doma ir, ka viņš ir slīcis un būtu jāmēģina atdzīvināt. Tīra sagadīšanās, ka krastmalā sēž vēl viens no mūsu transporta poļiem, kas pēc profesijas ir ārsts. Apskatījis izcelto, ārsts ir pārliecināts, ka nāves iemesls nav slīkšana, bet gan sirdstrieka.

Nekāda peldēšanās tanī dienā vairs nenotika.

Nometnē notika šaha simultāna sacensības. 1943. un 1944. gada Rīgas jaunatnes šaha čempionāta uzvarētājs Gunārs Bērzzariņš, kas bija Austrālijā iebraucis ar pirmo transportu un strādāja nometnes administrācijā, sacentās pret jaunajiem iebraucējiem. Pēc atmiņas Bērzzariņš, spēlējot pret kādiem 8 pretiniekiem, nezaudēja nevienu spēli. Diezgan nopietnu pretestību izrādīja jaunākais pretinieks, jau agrāk pieminētais, Gvido Bogdanovičs. Bērzzariņš vēlāk bija laikraksta Austrālijas Latvietis un laikraksta Latvietis līdzstrādnieks, sporta žurnālists un Austrālijas sporta dzīves vadītājs.

Nometnē bija pasta kantoris, kas pildīja arī bankas funkcijas. Kantori apkalpoja divi nometnes administrācijas darbinieki. Tā kā pasts skaitījās valsts iestāde, tad kantora darbiniekiem, citiem dzirdot, ir bijis savā starpā jāsarunājas angļu valodā. Lai saprastos ar klientiem, bija atļauts ņemt palīgā arī kādu citu valodu.

Ja nu galīgi nemaldos, tad pastā/bankā mums katru nedēļu izsniedza 5 šiliņus, ko ierēdņi nosauca par amerikāņu dolāru. Tas gan pēc kursa neatbilda. Par 2 šiliņiem varēja nopirkt paciņu skotu pirkstu (Scotch finger) biskvītus. Arnota (Arnott) kompānija tos bija Austrālijā gatavojusi jau kopš 1906. gada. Netālu no nometnes bija mazs veikaliņš, kur tos varēja dabūt. Skaidri atceros, ka tos pirku un ēdu. 2 šiliņi tagadējā naudā būtu 40 centi, liela nauda toreiz.

Daudz brīvā laika pavadīju kopā ar Jāni Voveru un igauni Gvido Laikvi. Mūsu sarunu valoda bija vācu. Runājām par un aprunājām nometnē notiekošo. Ja klejojot pa nometnes apkārtni kādreiz redzējām to, ko mums nevajadzēja redzēt, tad to aizmirsām kā neredzējušu.

Vācu valoda vēl daudzus gadus bija dažādu tautību jaunaustrāliešu savstarpējā sarunāšanās valoda, arī tad, kad viņi pietiekoši labi pārzināja angļu valodu. Tā tas bija iegājies. Laikam jutāmies tuvāki. Atceros, ka vēl pirmajā gadā universitātē ar studiju biedru igauni Arvi Vainomae, vēl ilgi savā starpā sarunājamies vāciski.

Pienāca laiks nometni atstāt un sākt pildīt noslēgto līgumu – 2 gadus strādāt valsts norādītā darbā. Mani izsauc uz interviju. Intervēja cilvēks vārdā Sēja. Viņa priekšvārdu neatceros. Viņš varēja būt viens no diplomāta Ludviga Sējas dēliem vai kāds cits radinieks. Uzreiz jautājums: How is your English? Parunājam dažus teikumus angliski. Viņš runā ar mani tā, ka it kā pats piederētu kādai augstākai klasei, kura spējās būtu izšķirt mūsu likteni. Zinu, man ir tikai 19 gadu, bet tomēr. Sēja, tāpat kā mēs citi, bija iebraucis Austrālijā ar divu gadu kontraktu, bet viņam bija laimējies dabūt darbu nometnes administrācijā.

Stāstīju, ka esmu sācis studēt mehāniku un prakses nolūkā labprāt strādātu kādā fabrikā. Viņš atbildēja, ka darbs gan būšot ar kapli un lāpstu. Teicu, ka uz Vumeras tuksnesi nevēlētos braukt. Ar to tā intervija beidzās.

Janvāra otrajā pusē izbeidzās mūsu dīkdieņu dzīve. 22. janvārī māti nosūtīja mājsaimniecības darbos uz Sidneju, bet mani ar tēvu – celt galvaspilsētu Kanberu.

Sākums jaunai dzīvei, jauniem piedzīvojumiem.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“