„BURULIS“ – Burtnieku Rudens Literatūras Sarīkojums

Palielināt / Enlarge

„Burulis“ – klausītāji. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Palielināt / Enlarge

Uzstājas vokālais ansamblis „Adrem“. FOTO Jānis Ulme.

Palielināt / Enlarge

Jānis Ulme ar meitu lasa Pētera Zirnīša „Hamburgas Hipiji“. Sēž Anita Jansone-Zirnīte. FOTO Alda Ozola.

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma nobeigums. No kreisās: lngrīda Burāne, Pēteris Cielavs, Anita Jansone-Zirnīte, Gaida Jablovska. FOTO Jānis Ulme.

Dzejniekam Pēterim Zirnītim veltītā atmiņu un apceres pēcpusdiena šogad izskanēja astoņpadsmito reizi. Tāds pilngadības skaitlis. Esam kopīgi domājuši un sarunājušies par dažādām tēmām, bijuši aizgājušajā laikā un šodienā. Pārskatot sarīkojumu gaitu, muzeja fonda glabātāja Gunta Daļecka sarūpējusi 18 planšetes, kas ļauj ieskatīties notikušajos sarīkojumos. Pat tāds kā pārsteigums par šajos gados kopīgi pieredzēto, uzzināto, uzkrāto. Pasacīt vēstītāju skaitu precīzi ciparu – ciparā, burtu – burtā, nav iespējams, taču tas ir tuvu simtam. Līdzdalīgi gan ar vārdu, gan mūziku, gan attēliem. Daži viesi uzstājušies vairākkārt, vēstītāju pulkā esam bijuši arī mēs paši, burtniecieši.

Laiks neizbēgami maina iespējas, sarunas, laika biedru klātbūtni. Pat kartē notiek pārvērtības. Vairs neesam Burtnieku, bet gan Valmieras novads. Burtnieks, laimīgā kārtā, joprojām tepat, nav aizlidojis. Joprojām veļ savus viļņus, reizēm pakrāc, pašņāc, bet turpina sargāt Gaismas pili.

Burtnieku Kultūras centrā sanākušajiem klausītājiem, protams, nācās pārvarēt visur esošo pandēmijas radīto spriedzi, paklausīgi pildīt noteikumus, paciest dažas neērtības. (Jāpiebilst, ka mūsu kopā nākšana notika pēdējā brīdī pirms vispārējas pulcēšanās slēgšanas.)

Aizvērt ikdienišķo domu vārtus, pārcelties citu izjūtu pasaulē mums palīdzēja Valmieras Mūzikas skolas pasniedzēju vokālais ansamblis Adrem. Daudzbalsīgi izpildot pazīstamas latviešu komponistu dziesmas, ansamblis veidoja neparastu vokālās mūzikas modernu interpretāciju.

Līdz ar kopīgo Valmieras novada izveidošanu, tagad sirsnīgā skanējuma ansamblis ir arī mūsējais. Esam iepazinušies.

Vairākkārt rudens literatūras sarīkojumos Pētera Zirnīša dzeju lasījis Raimonds Indrāns. Viņš pats sevi piesaka kā vienkāršais lasītājs. Raimonda balss neuzspēlētais vīrišķīgais tembrs ievirza auditorijas uzmanību vakara ritējumā.

Šajā rudenī, noslēdzot nosacīto pilngadības posmu, sarīkojuma gaita tiek veltīta tieši Pētera Zirnīša personībai. Vakara nosaukums Mainīgais un gaiļa dziesma ietver atsauci uz dzejas rindu un pasvītro laika ritējuma nebeidzamību, neizgaistošo – gaistošajā.

Esmu ārkārtīgi pateicīga un pagodināta par abu vakara runātāju, ilggadīgu Pētera kolēģu un domu biedru – Ingrīdas Burānes un Gaidas Jablovskas klātesamību.

Diez vai šajā pasaulē ir vēl kāds cilvēks, kas pazīst Pēteri tik ilgus gadus kā mākslas zinātniece, kolēģe, kopīgu pieredzējumu līdzdalībniece Ingrīda Burāne! Savu daudzšķautņaino vēstījumu Ingrīda sāk ar skolas gadiem Rīgas 2. vidusskolā. Toreiz 11. klases audzinātāja vēlējusi jau gandrīz pieaugušajiem skolniekiem pieskatīt jaunākos. Jauši vai nejauši, tieši Pēteris ticis izvēlēts par itin neaprēķināmās, stiķu pilnās, Ingrīdas vecāko biedru. Tā arī sākušies kopīgi darbi, kas tiešāk vai attālinātāk, ritējuši visas turpmākās dzīves laikā. Skolas laika literārais žurnāls, vēlāk paralēles žurnālistikas darbā, nebeidzamas sarunas, patiesības meklējumi. Ar asu redzējumu un analītisku prātu pamatojot Zirnīša neizdzēšamo nozīmību, būtisko pienesumu literatūrā un sabiedriskajos procesos, Ingrīda Burāne klausītāju iztēlei piedāvā priekšstatu par personības nozīmību sava laika gājumā. Teiktajā cieši savijies personiskais, tik nepārstāstāmais laika biedra un drauga redzējums ar sabiedrisko procesu virzītāja tēlu. Ticot, ka izskanējis vārds nezūd, ir labi zināt, ka līdzsvara kausā pievienojusies gaismas daļa.

Kultūrvēsturniece Gaida Jablovska piesaka tēmu Aspazija. Rainis. Pēteris Zirnītis. Stāsts ir par kopīgiem darba gadiem (1988 – 1994) Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, būtisku pārmaiņu laiks mūsu Valsts vēsturē. Pirmā Pētera Zirnīša vadītā direkcijas sēde notiek 1988. gada novembrī. Visā Latvijā jau ir izdziedāti, izjusti, izdancoti Lāčplēša svētki. Pirmais sarīkojums, lielā mērā Pētera rosināts, izskanējis Burtniekos. Notikušas baznīcas sakopšanas talkas, atjaunota draudze. Vienotiem mērķiem ieinteresēti tautieši no visām pasaules malām. Dzīve starp Burtniekiem un Rīgu norit vienlīdz intensīvi. Stājoties muzeja direktora amatā, Pēterim Zirnītim nākas risināt veselu gūzmu viņa būtībai svešu, tehnisku, sadzīviski sarežģītu lietu. Muzeja filiāles atrodas Latgalē, Rīgā, Jūrmalā. Aptuveni 20 cauri jumti, līdzekļu un sapratnes trūkums, kolektīva sašķeltība... Laiks, kad vajadzīga liela uzdrīkstēšanās, lai celtu gaismā noklusētus vēstures faktus. Vajadzīga diplomāta spēja, arī varēšana pateikt stingru vārdu, kas ne vienmēr visiem pa prātam... Gaidas stāstījuma ilustrācijai izvēlētie attēli parāda Raiņa un Aspazijas daudzās dzīves vietas, trimdas un mīlestības ceļus. Dzejnieku pašu atziņas, par viņiem rakstītais, apsūdzību un mīlestības vārdi. Gadu desmitiem krātais izziņu un sajūtu klāsts sarīkojumā jāietilpina pusstundā... Gaida Jablovska kā pieredzējis navigators izvada klausītājus pa kultūras takām, uzsverot sarežģītā pārmaiņu laika direktora oratora talantu, domas skaidrību problēmu risinājumā. Pirms daudziem gadiem ielikto pamatu attīstība turpinās. Slobodska un Kastanjola, tik tālās un dažādās literatūras klasiķu trimdas vides, joprojām sniedz vielu zinātniskai izpētei. (Te jāpiebilst,– Gaidas zināšanas un pieredze gida lomā atstāj nenovērtējama piedzīvojuma garšu ik katram, kas to pieredzējis.)

Vakara gaitā Pētera dzejas balss ieskanas dažādos lasījumos. Pastāvīgie klausītāji atceras 2014. gada sarīkojumā Uģa Brikmaņa runāto dzejoli Hamburgas hipiji. Šoruden tas atkal izskan. Priekšnesumam to izvēlējies Jānis Ulme. Ievadot uzstāšanos, Jānis ieskicē šīs dzejas būtības un ritma nozīmi jaunības laika pilnveidošanās posmā. Lasījumā iesaistot savu meitu, izdodas dziļi personīgs vēstījums.

Kultūras lauku kopjot, Burtniekos veidojušās tradīcijas, kas turpinās. Pārveidojas, pielāgojas atnākušajam laikam, bet spoguļojas pagājušajā. Lūk, nu jau tālajā 1984. gadā nodibinājām medaļu par radošu ieguldījumu kultūras dzīvē, novada daudzinājumu Latvijā un pasaulē. Laureātu vārdi un portreti aplūkojami muzeja krājumā. Līdz šim rudenim medaļu Burtnieku labākais saņēmuši 16 darbīgi un gaiši burtniecieši. Šogad, ņemot vērā dažādas pārmaiņas un argumentus, žūrija nolēma noslēgt vēsturisko ciklu, pasniedzot vēl divus godpilnos apbalvojumus.

Abas laureātes ilglaicīgi kalpo kultūras ceļu izzināšanā un īstenošanā, izpalīdzot zinību meklētājiem, rosinot radošu attieksmi pret dzīvošanas laiku. Arī Burulis bez viņu atdevīgā darba nevarētu būt tik pārdomāts un sabiedrībai vajadzīgs.

Bibliotekāre un muzejniece – Gunta Daļecka!

Kultūras centra vadītāja – Ingūna Vintēna!

Sveicam! Vēlam visas veiksmes un gandarījumu par paveikto darbu, domām, uzdrīkstēšanos. Burtnieki ir un būs gaiša vieta. Atliek vien noticēt izteikto vārdu un labo darbu nezūdamībai.

Anita Jansone-Zirnīte
Speciāli laikrakstam „Latvietis“