Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Banga“

Kopīgie dziesmu svētki

Laikraksts Latvietis Nr. 717, 2022. g. 7. sept.
Ilga Vālodze Ābele -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Banga“ pēc uzstāšanās koncertā.

„Banga“ Sentpolā pie Dziesmu svētku reklāmas.

Jānis Jātnieks pirms Dziesmu svētku atklāšanas. FOTO Ilga Vālodze Ābele.

„Banga“ pamestā pilsētā pie Bedlendas (Badlands).

„Banga“ Melnos kalnos (Black Hills).

20. gs. otrajā pusē Baltijas valstīs pamazām sāka zumēt tradicionālās kultūras atdzimšana politiska protesta formā, kas šodien apzīmēta kā latviešu folkloras kustība. Tās notikumos iesaistījās dažādi cilvēki, radās folkloras grupas, pasākumi, ciemošanās starp Baltijas valstīm, rezultējoties dziesmotajā revolūcijā un šķiet, ka šodien neviens pat nemēģina noliegt, ka folkloras kustībai bija liela nozīme Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Republiku neatkarības atjaunošanā pēc 50 gadu ilgās PSRS okupācijas.

Viens no cilvēkiem, kas šajā kustībā iesaistījās, atklājot tradicionālo mūziku un latviešu mitoloģiju, ir Anda Ābele jeb mana mamma. Viņas folkloras ceļš ir atsevišķa raksta cienīgs stāsts, bet gadu gaitā par viņas dzīvesveidu un darba dzīvi pāraugusī interese par folkloru neizdzēšami piedalījusies arī manas dzīves veidošanā. Tautasdziesmas, tautastērpi, mūzikas instrumenti, gadskārtu svētki, festivāli, nometnes un koncerti – tās vienmēr bijušas absolūti pašsaprotamas un klātesošas lietas manā dzīvē. Pavisam agrā vecumā noteikti nemaz neapzinājos, ka var dzīvot arī bez tām, pēcāk tieši vēlējos pakāpties mazliet nostāk, taču folkloras nozīme manā identitātē ir pārāk spēcīga, lai tiktu atstāta novārtā pavisam, kaut nespēju to kārtīgi izskaidrot vai definēt.

2016. gadā izlēmu, ka neko nav jāvar saprast pilnībā un, vēl nezināju tieši kā, bet vēlējos nodarboties ar folkloru un nevarēju iedomāties tam labāku veidu, kā pulcēt ap sevi draugus, kas ir manā vecumā un ar līdzīgu pieredzi tradicionālajā kultūrā. Tā radās Banga. Sākotnēji ar manām māsām un līdzīgā vidē augušiem draugiem, pēcāk izplešot plašāk folkloras pieredzes definīciju un sadziedoties ar ne tikai folkloras kustības dalībnieku ģimenēs augušajiem, bet dažādiem folklorā savu ceļu meklējošajiem domubiedriem. Kopš sākuma ar biklu taustīšanos dziesmu materiālos un bez skaidrības par formu, ko savām iknedēļas sanākšanām vēlamies piešķirt, ir pagājuši seši gadi, kas mums pašiem šķiet diezgan daudz. To var mērīt gan ansambļa izteiksmē – apzināti un regulāri definējot to, ko ar savu darbu vēlamies pateikt, piemeklējot un analizējot folkloras materiālus, kas tam vislabāk kalpo, nostiprinot savu pieeju tradīciju piedzīvošanā un iepazīstināšanā uz āru, gan individuāli – izaugšanā no pusaudžu gadiem līdz (augst)skolu absolventiem, patstāvīgas dzīves uzsākšanā, katram sava pasaules uzskata nostiprināšanā, balsu un instrumentu spēles attīstīšanā un tā tālāk. Pagājušogad ar profesionālu un laikmetīgu videoklipu mūsu pirmajai debijas albuma dziesmai nosvinējām piecgadi. Šogad esam piedalījušies trijos starptautiskos festivālos, trīs reizes spēlējuši pašu veidoto Latvijas ebreju mūzikas programmu Džingale, nupat ierakstījuši debijas albumu, ko septembra beigās atklāsim prezentācijas koncertos Rīgā.

Viens no soļiem, par ko kādu laiku domāju, bija doties tālākā braucienā, lai iepazītu vienu no vietām ārpus Latvijas, kur latviešu tradīcijas iedzīvojušās un līdz pat šodienai saglabājušās bagātīgā pilnībā. Līdz šim ar Bangu samērā regulāri esam braukājuši pa Baltijas valstīm, savu reizi viesojoties arī Čehijā, Baltkrievijā un Krievijā, taču šī gada jūnijā un jūlijā Sentpolā, Minesotā noritēja XV Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ASV, kas bija gana liels un mūs dažādās izteiksmēs uzrunājošs notikums, lai mēs dotos arī uz to. Sadalījāmies divos mazākos sastāvos un otrs sastāvs bandzenieku (tā mēs savā starpā viens otru un visus kopā mīļi dēvējam) palika mājās, kur paralēli pamazām sākās starptautiskais folkloras festivāls Baltica, kas arī ir gadiem pārstāstāmu stāstu pieredze, taču mēs četri – Ilga, Laima, Jānis un Kristaps – savos lina tērpos staigājām pa 30°C saules pielietajām Sentpolas ielām.

Ierašanās pie Amerikas latviešiem radīja izbrīnu par to, cik daudz cilvēku šādā gadījumā sanāk kopā. Un atklāsmi, ka mēs šoreiz vis neesam ārzemēs, kur iepazīstinām ar latviešu tradīcijām, bet gan sabiedrībā, kuras locekļi dziedājuši vai vismaz dzirdējuši mūsu dziedātās dziesmas vēl ilgāk, nekā mēs paši dzīvojam. Dziesmu svētki vienmēr bijis emocionāli spēcīgs piedzīvojums, un mums visiem šoreiz tā bija pirmā (apzinātā vecumā) svētku reize ārpus Latvijas. Šeit negribētos šīs pieredzes salīdzināt, jo tas nav nepieciešams un skaidrs, ka Dziesmu svētki ASV ir Mežaparka estrādes noslēguma koncerta vai lielā svētku gājiena sajūtām nepielīdzināms notikums, bet Minesotā varējām novērot latviešu kopību un nebeidzamu sasmaidīšanos, kas Latvijas ikdienā uz ielām nav vērojama. Šie ir svētki, uz kuriem sabraukuši latvieši no dažādiem štatiem (un arī citām valstīm). Šie ir svētki, kuros ikviens ir gaidīts un, noteikti vairāk nekā Latvijā – vajadzīgs. Jo šī ir Latvija ārpus Latvijas, un kopienas, kas Aukstā kara laikā nostiprinājās šo dziesmu svētku vēstnešu – trīs taurētāju simbolizējošajos kontinentos ārpus Latvijas robežām, šobrīd ir izaicinājuma priekšā, jo pagājis zināms laiks, lai globalizācija, kā arī Latvijas neatkarības atgūšana, tām piederīgo rindas būtu retinājušas un nupat jau teju no katra latvieša iesaistīšanās ir atkarīga kādas latviskuma saliņas uzturēšana pasaules plašumos.

Kopības sajūta šajā pieredzē laikam ir atslēgas vārds arī tādā nozīmē, ka mums kā iebraucējiem (kaut divi no mums četriem arī pieder Amerikas latviešu kopienai un pirmos dzīves gadus pavadīja tur) bija ļoti interesanti vērot svētku dalībniekus, taču sajūtu līmenī izpalika iederības sajūta tādos momentos kā dziesmu svētku Atklāšanas koncerts, kas daudziem bija satikšanās pēc ilgāka laika, vai Noslēguma balle, kas arī iezīmējās nebeidzamās draugu un paziņu sarunās par dzīvi, pagājušo laiku un to, kas labs atrasts svētku tirdziņā. Varbūt tādēļ diezgan burtiski minām ierasto Kur es gāju, tur dziedāju taciņu savā lokā, skandējot dziesmas viesnīcas numuriņā, šķidrākās dziesmu svētku nīkšanu stundās un pēcāk – ceļojumā cauri Dienviddakotai. Bija jau arī mirkļi, kad sadziedājām ar vietējiem jauniešiem, sasmaidoties par to, ka visi zinām vārdus kādai tautasdziesmai, kam Jānis pievelk līdzi akordus uz bajāna. Bet tādu mirkļu gribētos un ir vajadzīgs vairāk. Skaistu satikšanās un iepazīšanās brīžu, kam ceļā nestājas neviens attālums.

Ilga Vālodze Ābele
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com