Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pertas Daugavas vanagi vēl tomēr „Zem Ozola“

Ne lietus, ne pārāk silta saule nevar mūs ietekmēt

Laikraksts Latvietis Nr. 726, 2022. g. 9. nov.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

DV Pertas nod. biedri un viesi „Zem Ozola“. FOTO Anita Rudaka.

Arī desiņas nepietrūka. FOTO Anita Rudaka.

Beidzamajā laikā Pertas Daugavas Vanagu saieti grūti pildās. Vecums pie mums pārņem kādreiz možos, staltos vīrus, tie esam palikuši sirmiem, retiem matiem, kādreiz jau arī vajag spieķīša palīdzība. Ir arī gan dažnedažādas kaites, gan šur, gan tur, un tomēr vēl mūsu Pertas nodaļa visus savus uzdevumus un vajadzības veic. Tikai žēl, ka darītāju pulks ir stipri sarūcis, ko kādreiz veica deviņi vīri, to pašu darbu tagad veic seši, un vienam otram tas vezums nu palicis visai smags.

Tā nu mēs, kaut gan jau stipri sarukusi kopiņa, arī šogad, 2022. g. 23. oktobrī, vēl kā katru gadu, sanācām kopā mūsu nodaļas biedru saietā. Vienmēr esam ņēmuši līdz savas otrās puses, un draugus, jo tam jau tas viss ir domāts. Un tagad esam nonākuši pie slēdziena, ka zem mūsu pašu kuplā ozola, ko paši kādreiz stādījām, ir laba vieta kur satikties. Te arī ne lietus, ne pārāk silta saule nevar mūs ietekmēt; ieregulējam paši savu klimatu ar tehnoloģijas palīdzību, un varam rīkoties, kad un cik ilgi mēs vēlamies.

Kas tad īsti ir šis saiets, šī sanākšana. Vecos, labos laikos, kad vēl bijām jauni un moži, visiem bija laika trūkums, jo pensionāru vēl mūsu vidū nebija. Visi kaut kur strādāja, pelnīja dienišķo maizi un daudzi nedēļas nogalēs vēl bija aizņemti, ceļot savu māju vai kopjot jauno dārzu. Tā nu vismaz reizi gadā sanācām tieši tikai uz tikšanos kopā ar savām otrajām pusēm, sievām un draugiem. Sanācām mežā, svaigā gaisā, prom no pilsētas trokšņiem. Varējām uzsist bumbu, uzcept Barbekjū, pat iedzert kādu aliņu un vakarā braukt priecīgi mājās. Vēlāk tādi braucieni palika pagrūti, un vairs tik tālu mežā nebraucām, bet izlietojām pašu pilsētas parkus. Un kad sākām jau just vecumu un nogurumu uz pleciem, braucām uz piepilsētas restorāniem, kur pat varējām dabūt eiropiskus ēdienus: kartupeļu pankūkas, skābos kāpostus u.c. Nu un tagad, jau sēžam savās mājās, zem sava ozola, kurš nu tā saaudzis, ka pat sēžot savā klubiņā, tomēr vēl esam zem viņa zariem.

Ja vecos, labos laikos vīri rīkojās ar cūkas miesas, desu, kartupeļu u.c. cepšanu, mūsu sievas gādāja par salātiem, maizītēm, pat kādu saldāku kumosu. Tagad nu jau vairākus gadus to darbu ir pārņēmušas mūsu vanadzītes, un bez viņām šādi saieti nebūtu vairs notikuši. Gan Ilmārs vēl gādā par garšīgajām, ceptajām desām, salāti un visi citi pieliktie gardumi ir vienmēr mūsu vanadzīšu sagādāti. Nu skaidrs, ka bez mūsu vanadžu bagātā galda, kuru vēl kuplināja Ilmāra, laikam pusnakti un pusdienu ceptām desām bijām arī pilnīgi piebaroti un nemaz nebija sliktāk, kā kādreiz mežā, barbekjū (šis nu gan ir mans piegudrotais, jaunais vārds latviešu valodā).

Paldies visiem, kuri bija strādājuši, lai varējām sanākt un kopā pakavēties ar draugiem un visiem, kuri atnācāt un kuplinājāt mūsu pulciņu, un nākamgad iesim atkal Zem Ozola pasēdēt un pakavēties latviskā vidē.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com