Lāčplēša dienas atcere Melburnā (2)

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Jānis Kārkliņš, Ināra Sīkā, māc. Helga Jansone baznīcas zālē pēc dievkalpojuma. FOTO Ilze Ābele.

Daugavas Vanagi

Labdien mīļie draugi!

Šodien esam sanākuši kopā pieminēt un atcerēties 11. novembri – Lāčplēša dienu – Varoņu piemiņas dienu. Kad Jānis Kārkliņš mani uzaicināja runāt, es sāku domāt – Kā un kad un kāpēc tautai ir varoņi??

Meklējot atbildi, atradu Lāčplēša žurnālā, ka 1954. g. 11. novembra piemiņas vakarā Melburnā bija referāts ar nosaukumu PAR VARONĪBAS GARU. Šo referātu bija uzrakstījis un pasniedza 17 gada vecumā mums daudziem pazīstamais Eduards Silkalns. Referāts iesākās ar šādiem vārdiem: „...paraugoties seno grieķu literatūrā, atrodam prātojumu: „Varoņus izaudzina tās zemes, kur dzīve ir grūta...““ Tad tālāk Eduards Silkalns raksta: „Tam varam no sirds pievienoties. Nespēsim noliegt, ka mūsu dzimtenē, bargā klimata un ne visai pateicīgās dabas dēļ, dzīve bija grūta, nemaz nerunājot par tām grūtībām, ko sev līdz atnesa un mums uzspieda svešzemju iebrucēji. Ja mūsu senci nebūtu tik nežēlīgā kārtā verdzināti, spīdzināti un klaušās dzīti, mēs varbūt nekad nebūtu piedzīvojuši brīvības gadus… “ Tā rakstīja Eduards Silkalns.

Lāčplēša Kara ordenis tika dibināts 1919. gada 11. novembrī, un šī ordeņa devīze ir Par Latviju. Ordeņa statūtos ir nodalījums ar nosaukumu –

II. Nopelni, par kuriem piešķir Lāčplēša Kara ordeni:

„...Lāčplēša Kara ordeņa nozīmes piešķir vienīgi par kara nopelniem un tikai tam, kas izpildījis savu pienākumu pret valsti ar ārkārtīgi grūtiem izcilus varoņdarbiem – par godu un slavu Latvijai, tam, kas, acīm redzamas nāves briesmas nicinādams, apzinīgi un pašaizliedzīgi briesmās un grūtībās dodoties, izdarījis savrupu un ar pilnām sekmēm izcilus varoņdarbu, kurš devis nepārprotamu un acīm redzamu labumu valsts drošības vai kara panākumu ziņā. Šādu varoņdarbu var izdarīt kā karā, tā arī miera laikos, kā uz priekšniecības pavēli, tā arī uz paša ierosmi.“

Tālāk lasot, vispārējos noteikumos ir paredzēt, ka Lāčplēša ordenim ir pirmā, otrā un trešā šķira.

Pirms es izlasījusi statūtus, biju iedomājusies, ka ordeņus piešķir atkarīgi no varoņa darba! Ka tos varēja novērtēt augstāk vai mazāk un tādā veidā izlemt piešķirt 1., 2. vai trešās šķiras ordeni. Izrādās, ka tas tā nav.

Noteikumos ir skaidri rakstīts:

„...Ar Lāčplēša Kara ordeņa nozīmes II šķiru var apbalvot tikai tos, kuri jau ir ordeņa III šķiras kavalieri, un ar I šķiras nozīmi tikai tos, kuri jau ir ordeņa III un II šķiras kavalieri. Šis noteikums neattiecas uz ārzemniekiem.“

I šķiras Lāčplēša Kara ordenis ir piešķirts 11 personām – 4 latviešiem: ģenerāļiem Jānim Balodim un Krišjānim Berķim, pulkvežiem Fridriham Briedim un Oskaram Kalpakam un 7 ārzemniekiem.

II šķiras ordenis piešķirts 61 personai (18 latviešiem un 43 ārvalstniekiem).

III šķiras – 2072 personām (1600 nacionālās armijas karavīriem, 202 bijušiem latviešu strēlniekiem, 271 ārvalstniekam).

1930. gadā Latvijā dibināta Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība, kas apvienoja Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. Pilna biedru sapulce notika reizi gadā – 10. novembrī.

1935. gadā komponists Jēkabs Graubiņš sarakstīja melodiju biedrības himnai Lāčplēšu dziesma, kuras vārdu autors bija dzejnieks Vilis Plūdons. Pēc Otrā pasaules kara šo dziesmu par savu himnu sāka izmantot organizācija Daugavas Vanagi. Pazīstamās pirmās rindas ir „še kopā mēs biedri, kam lemt nebij mirt.“

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība oficiāli atjaunojās trimdas gados. Arī Austrālijā atradās, man šķiet, 5 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, un šeit biedrības nodaļu vadīja Jēkabs Dzenis. 1922. gadā Jēkabs Dzenis saņēma 3. šķiras Lāčplēša kavaliera ordeni Nr. 1488 par viņu izlūkošanas rīcību ienaidnieka tiešā tuvumā. Jēkabs Dzenis bija spilgta personība Melburnas latviešu sabiedrībā un Daugavas Vanagu Melburnas nodaļā. Pagājušā gadsimta 70os gados viņš dzīvoja DV Melburnas nodaļas lauku īpašumā VANAGI Monbulkā. Tieši šajā īpašumā, es ar viņu mazliet vairāk iepazinos, jo mūsu ģimene bieži brauca uz Vanagiem palīdzēt ar mājas un dārza apkopšanu. Es redzēju, ka tēvam bija liels respekts pret Jēkabu Dzeni, un viņi abi bieži atradās mazā sānu istabiņā dziļās pārrunās. Es zināju, ka viņš bija karavīrs, bet būdama jauna meitene padsmit gados, es daudz vairāk nesapratu.

Jēkabs Dzenis bija izcils latvietis, kas nebaidījās no darba un labprāt uzņēmās sabiedrības pienākumus. Savā laikā viņš bija Melburnas Latviešu biedrības (MLB) priekšsēdis un ilgus gadus Daugavas skolas pārzinis. Viņš arī darbojās virsnieka apvienībā, Melburnas latviešu organizāciju apvienībā (MLOA) un Daugavas Vanagu Melburnas nodaļā.

Latvijas Valsts svētku sarīkojumos Melburnas Latviešu namā svinīgā gājienā vienmēr ienes Latvijas Valsts karogu. Vairāk nekā 20 gadus šī gājiena priekšgalā soļoja Jēkabs Dzenis. Stalts lepns vīrietis ar Lāčplēša Kara ordeni pie krūtīm. Jēkabs Dzenis aizgāja mūžībā 86 gadu vecumā 1979. gadā 12. novembrī – tieši dienu pēc Lāčplēša dienas. Manā dzīvē Jēkabs Dzenis ir laikam vienīgais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, ko esmu personīgi satikusi.

Esmu lepna, ka mana vectēva brālis Antons Apalis 1920. gadā, 24 gadu vecumā saņēma III šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 157. Par nožēlu viņš aizgāja mūžībā trīs gadus vēlāk, un mēs neviens nezinām, kur palika viņa ordenis.

Arī jums – šodienas dalībniekiem iespējams ir zināms kāds Latvijas Lāčplēša varonis savā ģimenē vai draugu lokā.

Latvijas Nacionālā vēstures muzejā Rīgā atrodas pilns komplekts Lāčplēša Kara ordeņu. Aizejot tur, var daudz ko redzēt un iemācīties. Ja nevar aiziet uz muzeju, varat apskatīt Ordeņa oficiālās mājaslapas vārdiskā sarakstā (lkok.com). Ja vēlaties vairāk redzēt, ir youtube video ar nosaukumu „Vienpadsmitais, vienpadsmitos“.

Lāčplēša diena ir gadskārtējais atgādinājums un iespēja katram pieminēt, pārdomāt un godināt Latvijas varoņus! Paldies visiem Latvijas Varoņiem un paldies jums par uzmanību!

Ināra Sīkā
2022. g. 13. novembrī

Raksts par atceres pasākumu >>