Intervija ar Imantu Grosu (3)

Imants Gross. FOTO no Imanta Grosa personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL742, LL743

Baltijas valstu informācijas biroji Stokholmā

Kad bijām vienojušies ar Zviedriju par informācijas biroju izveidi Baltijas valstīm, sākām organizēt darbības uzsākšanu. Ar igauņiem atradām kopīgas telpas, lietuvieši atrada citā adresē. Zviedri atvēlēja līdzekļus darbības finansēšanai, vienu miljonu zviedru kronu katram birojam, kas tolaik bija liela summa. Tas bija 1990. gada decembrī. Jānis Jurkāns ierosināja un Augstākā padome mani apstiprināja par Latvijas Informācijas biroja vadītāju. Atklāšanas pasākums notika 1991. gada 15. janvārī, Viļņas un Rīgas dramatisko un traģisko notikumu vidū. Ieradušies bija gan Jurkāns, gan Zviedrijas ārlietu ministrs Stens Andersons kopā ar visu Stokholmas diplomātisko korpusu, kā arī mediji. Starptautiskā interese bija milzīga.

Daudzi no Stokholmas latviešiem dažādos veidos iesaistījās un nāca talkā biroja darbībā, visi bijušie ELJA (Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienība) aktīvisti, t.sk. Kristīne Čakste, Sarlote Cērps, Atis Lejiņš, Juris Strante, Kārlis Goppers, Gaida Rulle, Laila Strunke un daudzi citi.

Pēc janvāra notikumiem interese par politisko attīstību Baltijas valstīs kļuva vēl lielāka. Žurnālisti katru dienu nāca un gāja informācijas birojā, lai dabūtu intervijas un komentārus par notikumu attīstību. No Ārlietu ministrijas Rīgā uz biroju strādāt ieradās arī Sandra Kalniete.

Lai sazinātos ar Tautas fronti un Augstāko padomi Rīgā, varēja izmantot 8 telefona līnijas, kas toreiz pastāvēja starp Zviedriju un Padomju Savienību. Tās bija pastāvīgi aizņemtas, tāpēc bija nepieciešams nepārtraukti griezt numuru, iespējams, 15, 20 minūtes, lai trāpītos brīva līnija un līdz ar to iespēja iegūt jaunāko informāciju. Naktīs faksa aparāts visu laiku darbojās, un no rītiem, ierodoties birojā, uz grīdas bija vairākus metrus gara faksa izdruka. Gaida (Rulle) to sagrieza pa gabaliem, tulkojām un ziņas izsūtījām starptautiskajai presei. Tajā pašā laikā ziņojām Zviedrijas Ārlietu ministrijai un vēstniecībām Stokholmā.

Taču vēl svarīgāk bija tas, ka Informācijas birojs kļuva par trīs Baltijas Tautas frontes līderu satikšanās punktu, te apgrozījās Lenarts Meri, Dainis Īvāns, Godmanis, Landsbergis, Saudargas, Augstākās Padomes deputāti un daudzi citi. Ar biroju atbalstu un finansējumu tika organizēti viņu ceļojumi pasaulē, lai satiktos un ietekmētu lielvaru līderus.

Kā ilustrāciju Zviedrijas pragmatiskajai pieejai šajā laikā varu minēt tikšanos ar Pjēru Šori pirms informācijas biroja atvēršanas. Mēs tikāmies Ārlietu ministrijā, un Šori paskaidroja: „Jūs vēl neesat atzīta par neatkarīgu valsti, bet mēs izturēsimies pret jums tā, it kā jūs būtu diplomātiskā pārstāvniecība. Un, lai praktiskas lietas būtu nedaudz vieglākas, Tu vari paņemt arī šo,“ viņš teica un pasniedza man aploksni. Tajā bija vispārēja autostāvvietas atļauja visām ielām un laukumiem Stokholmā. „Tikai Tev un Stokholmas Gubernatoram (Landshövding) ir tāds,“ viņš iesmējās.

Spilgtākais notikums – Latvijas neatkarības atjaunošana 4. maijā

1990. gada 4. maijā, kad notika balsojums par Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības, es sēdēju Augstākās Padomes (tagad Saeimas) klausītāju rindās. Tur bija arī Kārlis Streips, Pauls Raudseps un citi. Tas ir viens no manas dzīves spilgtākiem notikumiem! Man tas šķita kā sapnis, ka Latvija varētu kļūt neatkarīga. Redzēt, kā tas notiek acu priekšā, bija absolūti satriecoši.

Deputāti pa vienam cēlās balsot, sakot Jā! vai Nē! Katra balss atskanēja skaļruņos pāri laukumam ārpusē, kur bija pulcējušies simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc katra Jā! atskanēja gaviles. Interfrontes Ždanoka protams teica Nē, taču viņus beigās pārbalsoja.

Kad balsošana beidzās, deputātus nesa āra uz pleciem. Tagad Vecrīgā bija ap 700 000 cilvēku, kas devās uz Krastmalu svinēt. Mēs ar Sarmīti Ēlerti palikām preses nodaļā iztulkot rezolūciju un izsūtīt to ar balsojuma rezultātiem pasaules ziņu dienestiem.

Mēs ar Kristīni Čaksti bijām Ārlietu ministrijā, kur tagad ministra amatā bija stājies Jānis Jurkāns. Viņš bija lūdzis mūs palīdzēt strukturēt ministriju pēc Rietumu parauga. Zīmējām diagrammas un aprakstījām, kuras nodaļas vajadzīgas un par ko tās ir atbildīgas, kādas ir protokola funkcijas utt. Sandra Kalniete pēc tam to realizēja un izveidoja jauno Ārlietu ministriju.

Akreditācijas vēstules pasniegšana un karalis

Kad Latvija kļuva neatkarīga, informācijas birojs tika pārveidots par vēstniecību un mani iecēla par Latvijas vēstnieku Zviedrijā. Es biju amatā no 1991. gada septembra līdz 1996. gada janvārim. Kā vēstniekam man tagad bija jānodod Zviedrijas karalim toreizējā Latvijas valsts vadītāja Gorbunova akreditīvs.

Šī procedūra Zviedrijā ir diezgan teatrāla, bet tajā pašā laikā ļoti sena un tradīcijām saistīta. Kad vēstnieks dodas pasniegt akreditācijas vēstuli, viņš kopā ar pavadoni no vēstniecības karaļa pils lielā melnā kadiljakā (Cadillac Fleetwood Seventy-Five Limousine, 1969) tiek nogādāts Zviedrijas Ārlietu ministrijā. Tur īsā vizītē pieņem ārlietu ministrs. Pēc tam ārā gaida tā sauktā septiņu stiklu kariete (sjuglasvagnen), kurai ir 7 logi ar 4 iejūgtiem zirgiem. Kariete tiek uzbraukta kalnā līdz pilij, kur jāizkāpj un jākāpj pa pils kāpnēm, pa kurām izvietoti Kārļa 12 drabantu formās tērpti bundzinieki, sizdami takti. Audience pie karaļa parasti ir tikai īsa un formāla, taču mūsu saruna ievilkās – karali ieinteresēja jaunā vēstnieka brīvā zviedru valoda. Viņš man jautāja par manu izcelsmi, par to, kā mani vecāki ieradās Zviedrijā, par manu darbu Āfrikā, un mēs pieskārāmies vairākām dažādām tēmām. Pēc laika tomēr Drošības dienests uzmanīgi pieklauvēja, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, un sarunu noslēdzām. Pēc audiences pie karaļa vēstniecībā notika liela pieņemšana ar daudziem viesiem.

Pirmie gadi vēstniecībā bija saspringts laiks, bija ļoti daudz dažādu jautājumi darba kārtībā. Zviedrija ieguva jaunu valdību ar Karlu Biltu kā premjerministru, kurš aktīvi iesaistījās sarunās un tūrēs par Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm. Vienlaikus Zviedrijas uzņēmumu vidū pieauga interese investēt Latvijā. Zviedrijas banku sektors un telekomunikāciju sektors ienāca valstī. Sadarbība starp valstīm strauji attīstījās visos līmeņos, un vēstniecības personāls pieauga skaitā.

Tomēr 1996. gadā bija pienācis laiks rotēt no amata Stokholmā, un man piedāvāja kļūt par mūsu vēstniecības vadītāju Parīzē. Toreiz mums tikko bija piedzimis pirmais bērniņš, Anniņa, un mēs dažādu apsvērumu dēļ nolēmām nedoties uz Parīzi. Es izvēlējos iesniegt ārlietu ministram Birkavam bezalgas atvaļinājuma pieteikumu no Ārlietu ministrijas. Tas ieilga, līdz pat 2014. gadam, kad man ārlietu ministrs Rinkēvičs aicināja atgriezties ministrijā sakarā ar Latvijas pārņemšanu ES prezidentūrā. Taču tas tika pārtraukts likumprojekta dēļ, kuru toreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs virzīja, lai dubultpilsoņiem tiktu aizliegts dienēt ārlietu pārvaldē. Tomēr tas netraucēja pēc vēl astoņiem gadiem priecāties saņemt Triju Zvaigžņu ordeni no Egila Levita. ■

Raksts tapis sadarbībā ar RadiLatviesi komandu Zviedrijā: Gunta Eneroth, Amanda Zemīte un Elīnu:

https://www.radilatviesi.com/
https://www.facebook.com/radosielatviesi