Stāsts par Robertu Akmentiņu (2)

Palielināt / Enlarge

Atjaunotās Teoloģijas fakultātes pirmais izlaidums 1993. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL746.

Kad 1990. gadā atjaunoja LU Teoloģijas fakultāti, tad par atjaunotās fakultātes dekānu aicināja Robertu Akmentiņu. Te nevar nepieminēt, ka lieli nopelni pie šīs fakultātes atjaunošanas pieder arī toreizējam LU rektoram Jurim Zaķim.

1992. gadā vasarā, mums Rīgā esot, mēs viņu un dzīvesbiedri Lidiju apciemojām Pudiķu ielā, Teikā. Gadījās, ka tajā pašā laikā viņus apciemoja arī teoloģijas students Normunds Kamergrauzis un vēl viena teoloģijas studente. Kopā pavadījām vairākas jaukas stundas. Dažus gadus vēlāk Normunds Kamergrauzis sarakstīja un Svētdienas Rīta izdevniecībā iznāca grāmata Sava ceļa gājējs, kurā bija lasāmas 24 cilvēku atmiņas par Robertu Akmentiņu.

1993. gadā tikāmies ar Akmentiņu atjaunotās Teoloģijas fakultātes pirmajā izlaidumā, kuru beidza 13 jauni teologi, to starpā četras sievietes. Izlaidums sākās ar dievkalpojumu Sv. Pāvila baznīcā Tallinas ielā, Grīziņkalnā, Akmentiņan sakot svētrunu. Izlaiduma ceremonija bija blakus zālē.

1994. gada 14. maijā Akmentiņš aizgāja mūžībā. Tā paša gada rudenī apciemojām viņa atraitni. Apciemojums izvērtās diezgan nospiedošs, Akmentiņa kundze atkārtoti un atkārtoti bija spējīga tikai teikt: „Bija tik labs cilvēks!“

LU izdevuma Latvijas Vēsture 1994. gada 12. numurs bija veltīts Latvijas Universitātes 75. gadadienai. Tajā ir lasāms ļoti interesants 8 lappušu garš Roberta Akmentiņa raksts par Teoloģijas fakultātes vēsturi.

Akmentiņš bija apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, bija arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.

(Latvijas Zinātņu akadēmiju nodibināja 1946. gadā, toreiz gan kā Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju. Taču šī akadēmija nebija padomju izgudrojums. Pamatus iecerētai Latvijas Zinātņu akadēmijai lika jau 1936. gadā, nodibinot Vēstures institūtu. 1992. gadā LPSR Zinātņu akadēmija pārkļuva par Latvijas Zinātņu akadēmiju. LZA locekļu skaits ir ierobežots uz 100 īsteniem locekļiem (līdz 70 gadu vecumam), 50 korespondētājlocekļiem (līdz 65 gadu vecumam), 50 goda locekļiem, 100 ārzemju locekļiem.)

Akmentiņš bija par vecu, lai kļūtu par akadēmijas īsteno locekli. Tādēļ viņu varēja ievēlēt tikai par goda locekli.

Zinātnes Vēstneša 1994. gada jūnija numurā bija iespiests Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Viktora Hausmaņa Akmentiņam veltītais nekrologs. Tur, cita starpā varējām lasīt:

„Aizsaulē aizgājis mūsu Zinātņu akadēmijas goda loceklis profesors, teoloģijas doktors Roberts Akmentiņš. (..) bija cilvēks dziļām un plašām zināšanām, bija beidzis Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāti, bet pēc tam turpinājis studijas Teoloģijas un filozofijas fakultātē un vācu laikā arī Rīgas pilsētas Pedagoģiskās psiholoģijas institūtā studējis psiholoģiju. Viņš pārvaldīja latviešu, vācu franču, latīņu sengrieķu un senebreju valodas.

Roberts Akmentiņš (..) allaž dzīvi interesējās par literatūru, nolasīja interesantu referātu par Jāņa Poruka ētiskajiem uzskatiem Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotā J. Poruka daiļradei veltītā konferencē, grasījās rakstīt apceri par Raiņa drāmu problemātiku. Tiekoties ar profesoru, allaž bija rosinoši uzsākt sarunas par rakstniecības jautājumiem. Viņš bija patiesi erudīts, ļoti smalkjūtīgs, brīnišķīgi vienkāršs cilvēks.

R. Akmentiņš aktīvi iekļāvās arī Latvijas Zinātņu akadēmijas darbā, labprāt nāca uz akadēmijas sēdēm un Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sanāksmēm, viņš iesvētīja Zinātņu akadēmijas karogu. Ar profesoru R. Akmentiņu bijām iecerējuši rīkot Zinātņu akadēmijas sēdi par tematu „Teoloģija un filozofija“ Profesora neveselības dēļ šo sēdi nācās atlikt – līdz visuvarenais Robertu Akmentiņu sauca pie sevis, nodoms palika nerealizēts.

Aizgājis teologs, zinātnieks, divdesmit publikāciju autors. Aizgājis vienkāršs, atsaucīgs, sirsnīgs cilvēks, īsts godavīrs.“

Jēkabpils 330 gadu svinību ietvaros 2000. gada 14. jūlijā notika zinātniskā konference Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai. Šajā konferencē es nolasīju referātu par Robertu Akmentiņu. Saīsināts referāta teksts bija iespiests arī Latvijas Vēstneša 2000. gada 21. jūlija numurā.*

Tā sauktos vācu laikos biju daudzas reizes bijis Jēkabpils Tautas nama skatītāju rindās, bet šī bija otrā reize, kad no skatuves puses skatījos zālē. Kā jau varējām lasīt, pirmo reizi tas bija 1941./42. gada pamatskolas Ziemsvētku sarīkojumā, kad pārskatīšanās dēļ biju izraudzīts skolas korī.

Referāts bija domāts jēkabpiliešiem par kādreizējo jēkabpilieti. Galvenokārt runāju par manu personīgo saskarsmi ar Akmentiņu un viņa nacionālo nostāju. Pastāstīju par Normunda Kamergrauža sarakstīto grāmatu Sava ceļa gājējs.

Referāta laikā šo grāmatu pasniedzu Jēkabpils galvenās bibliotēkas vadītājai un Jēkabpils Valsts ģimnāzijas bibliotekārei, jo jau iepriekš biju apskatījies, ka tur šīs grāmatas nebija.

Pēc referāta beigām man skaistus ziedus pasniedza trīs Akmentiņa ģimenes locekļi, kas speciāli bija ieradusies Jēkabpilī. Tā kā manējais bija pēdējais referāts pirms pusdienu pārtraukuma, tad ilgi nevarējām runāties, jo mums, oficiāliem pilsētas viesiem, bija steidzīgi jādodas uz kopīgām pusdienām, lai pēcpusdienas sesiju varētu iesākt laikā. Pēc pusdienas pārtraukuma bija vēl viens referāts par Akmentiņa darbu Jēkabpils mazpulku organizācijā.

* * *

2010. gadā Latvijā notika vairāki sarīkojumi, veltīti Roberta Akmentiņa un arī trīs citu mācītāju simtgadei. No 2010. gada 27. janvāra līdz 22. februārim Saldus Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa telpās bija Roberta Akmentiņa simtgadei veltīta izstāde, bet 31. janvārī notika viņa piemiņai veltīts svinīgs dievkalpojums, kurā kalpoja Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers, Kuldīgas iecirkņa prāvests Viesturs Pirro, mācītājs un teoloģijas doktors Guntis Kalme un Saldus Sv. Jāņa draudzes mācītājs Guntis Apriķis. Saldus draudzē Akmentiņš bija nostrādājis 30 gadus – no 1952. līdz 1982. gadam.

Pēc dievkalpojuma Sv. Gregora skolā priekšlasījumu par Akmentiņu lasīja māc. Kalme. Savā stāstījumā viņš minējis, ka Akmentiņš Kristu bieži pielīdzinājis vairogam. Savukārt cilvēki, apkārtējie un sabiedrība, kam mācītājs kalpoja, saredzējuši Kristus spēku, nelokāmību, paļāvību un mieru viņā pašā.

29. maijā Rīgas Domā piemiņas svētbrīdi vadīja arhibīskaps Jānis Vanags un pēc tam bija sarīkojumus Atceries savus skolotājus!, kurā godināja ievērojamo mūsu baznīcas garīdznieku Roberta Akmentiņa, Kārļa Roberta Kalderovska, Paula Žibeika un Roberta Emīla Feldmaņa simtgadi.

Arī Svētdienas Rīts un Ceļa Biedrs veltīja piemiņas rakstus. Jau minētajā Svētdienas Rīta 2010. gada 23. janvāra numurā bija Gunta Kalmes Roberta Akmentiņa simtgadei veltīts raksts.

Arī Ceļa Biedra 2010. gada janvāra-februāra numurā bija Gunta Kalmes Akmentiņa simtgadei veltīts raksts.

Svētdienas Rīta 2010. gada 12. jūnija numura raksts Svin četru izcilu garīdznieku simtgadi bija veltīts Robertam Akmentiņam, Robertam Feldmanim, Paulam Žibeikam un Kārlim Robertam Kalderovskim.

Sakarā ar Roberta Akmentiņa simtgadi, Sidnejas latviešu ev. lut. draudzes zālē 2010. gada 5. decembrī nolasīju referātu viņa piemiņai. Draudzes locekļiem Akmentiņš nevarēja būt svešs, jo bija viņu redzējuši gan 18. novembra aktā Sidnejas Latviešu namā, gan savas draudzes dievkalpojumā.

Referātu nobeidzu tāpat kā Jēkabpils pilsētas 330 gadu svinībās: „Nav šaubu, ka Roberts Akmentiņš bija īstais vīrs vadīt atjaunoto teoloģijas fakultāti un ka dekāna amats bija pelnīts noslēgums viņa cīnītāja dzīvei.“

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

* https://www.vestnesis.lv/ta/id/9217